5. P. Š. no P. Dankas Raunā.

Reiz dzīvāš viens buris, kas baznicā pie vakarīnām ejot, izņēmis vienādi dievmaizi no mutes un paglabāš mutslaucī. Mirstot viņš licis savim bērnim, lai ieliekot viņam tas dievmaizītes kreisā padusē un tāpat lai viņu ar' apbedot. Viņa dēli arī tā izdarīši.

Pēc bērēm iznācis vienam vīram braukt nakti gar to kapsētu, kur buris bīš apbests. Viņam nācis pretī viens mells kungs, ievedis šo kapsētā un licis viņam izņemt vienam mironam zārkā no kreisās paduses mazu mārksnīnu. Kā nu vīrs izņēmis šo mārksnīnu, tā mellais kungs - tas bīš vells - sagrābis mironu rokās un aizskrēš ar viņu par gaisu.

Ejot apakaļis uz saviem vāģiem, vīrs tur atradis lielu maisu naudas. Vells to tur bīš iesviedis par maksu, ka viņš noņēmis buram dievmaizes mārksnīnu.

Piezīme. Tāda pati pasaka ir īsumā atstāstīta no Raunas arī LerchaPuškaiša pasaku krājumā (LP. V, 9, 1 piez.).