1. G. Dandenis Drustos. LP, V, 46, 5.

Vecos laikos dzīvojis mežsargs, kas cauru mūžu nopinies ar velniem. Reiz mežsargs itin piepēži grūti saslimis - tas bijis tā pret vakaru. Sieva, zināms, glāstījusi šo raudādama; bet šis neko. Tikai aizsūtījis puisi, lai atnākot tas un tas saimnieks un tā vairāk ne vārda.

Par to laiku aptumsis. Te uz reizi sieva izdzird: lielais suns namā briesmīgi ērcējas. Laidusi iekšā. Suns ātri palīdis apakš slimnieka gultas un nu vēl vairāk ņurdējis, zobus atņirdzis; beidzot lēcis stāvus un ēdies kā traks. Sieva nejauki sabijusies; parāvusi savu meiteni un skrējusi uz kaimiņiem pēc ļaudim. Bet līdz bijusi pie rijas - te redz: lielais suns nāk pa sētsvidu un plēš velnu. Ātrumā nabadzīte ieskrējusi piedarbā, uzbēgusi piedarba augšā un uzrāvusi redeles, kā neviens nevar klāt tikt. Necik ilgi velns, ar suni plēzdamies, jau piedarbā iekšā un par varu grib augšā tikt pie saimnieces. Bet ik šis gar sienas malu, kā kaķis skrāpēdamies, palec, ik suns norauj pie papēžiem atpakaļ. Samocījies ilgu laiku, kamēr tad suns pievarējis un aizdzinis pa pasauli.

Par to starpu arī puisis ar saimnieku bijuši tuvumā. Saimnieks teicis: "Steigsimies! Ja mežsargs būs miris, tad saimniece sveikā nebūs palikusi, es tās lietas pazīstu."

Nākuši gar riju - pareizi: saimniece bļauj, lai glābj. Noceļ to no rijas, ieiet istabā - kā tad - mežsargs nomiris.

Tas nu tas. Pienāk bēŗu diena. Citi grib šo glabāt, kā katru cilvēku, bet šitais saimnieks saka: "Tā nē! Ļaujiet man savu svētību mironim pielikt, tad būs labi. Padodiet svārpstu un dzelzs stīpas - gan redzēsit."

Sastīpojis zārku un izurbis galvas galā caurumu; tad izkausējis svinu un ielējis pa caurumu taisni mironim acīs. Bet tai pašā acumirklī zārks izputējis lupatās ar visām stīpām un pats velns aklumā izlēcis, aizskriedams sisdamies kā putenis.

"Re, kā līdzēja!" urbējs smējies, "es jau zināju, ka mežsarga miesas te vairs nav, diezin kur tās velns aizrāvis. Nu jūs redzējāt: velns pats te gulēja iekšā un gribēja mūs uz kapiem piejokot."