Velns zārkā.

3. Lapas Mārtiņš Rūjienā, "Dievs un velns", Smiltenē 1904., 10.

Kāds vīrs savu mūžu nodzīvojis ļoti bezdievīgi. Viņš neapmeklējis baznīcu, nekad mājā nelūdzis Dievu, ar saviem kaimiņiem un savu saimi dzīvojis ļoti nesaticīgi, bieži lamājies un lādējies, pieminēdams velna vārdu, plītējis pa krogiem un padarījis dažus grēku darbus, tā kā katrs zinājis, ka viņš pilnīgi padevies velnam un no tā nagiem vairs nekad nevarējis izsprukt. Šim vīram bijis viens dēls, un arī tas sācis dzīvot pēc tēva ļaunās priekšzīmes. Bet Dievs to gribējis izglābt no velna varas, un tas arī noticis. Reiz kad negantā vīra dēls pļavā viens pats pļāvis sienu, kāds vecs vīrs viņam pienācis un to uzrunājis: "Mīļais krustdēls, tu esi iesācis dzīvot tikpat bezdievīgi kā tavs tēvs un gribi savu dvēseli atdot velnam. Bet kad tu zinātu, kā tavam tēvam pēc viņa nāves klāsies, tev uzietu lielas izbailes un tu nestaigātu tēva pēdās." "Kā tad tu to zini, kā manam tēvam pēc viņa nāves klāsies?" "To es skaidri zinu, un tādēļ atnācu tevi pamācīt un biedināt," vecis atbildējis. "Ja vēlies redzēt, kādā nāvē tavs tēvs mirs, tad steidzies uz māju, uzkāp uz kambara griestiem, izurb ar svārpstu grieztos caurumu un ieskaties pa to kambarī. Caurumu izurb tēva gultas vietā, kurā viņš tagad atrodas, un pēc kāda brīža nomirs. Noskaties tēva miršanu, un ko tu tur redzēsi, tas tevi tā sabaidīs, ka tu sāksi citādi dzīvot, nekā tavs tēvs dzīvoja, lai tev reiz nebūtu tikpat briesmīgi jāmirst." Dēls paklausījis vecīša padomam, gājis uz māju, uzkāpis pa redeli uz kambara griestiem un tēva gultas vietā ar svārpstu izurbis griestos caurumu. Ko viņš pa caurumu, kambarī ieskatoties, redzējis, tas viņu tiešām briesmīgi izbiedējis. Viņa tēvs gulējis gultā un pie gultas trīs velni ar izstieptām ķetnām stāvējuši, gaidīdami tēva miršanu, lai varētu grābt viņa dvēseli. Uz reiz tēvs sācis vaimanāt: "Es paredzu, kādas mūžīgas mokas manai dvēselei sagaidāmas! Esmu dzīvojis ļoti bezdievīgi, atgriešanās ir par vēlu, jo Dievs mani vairs nepieņem, tādēļ ka es dzīvoju velnam un man jāmirst velnam! Kaut jel es savam dēlam mirstot varētu dot padomu, lai viņš top par labāku cilvēku, nekā es biju, lai viņam nebūtu tikpat briesmīga miršana, kā man tapad. Bet viņš pārnākot mani vairs neredzēs dzīvu. Lai Dievs viņam ir žēlīgs." Velni nejauki ņirgājušies un ar savām ķetnām vienmēr sniegušies mirējam tuvāk. Tad mirējs dikti iekrācies un viņa dvēsele pa muti izskrējusi laukā, kuru viens velns tūlin sagrābis un ar to izskrējis no kambara. Otrs velns paķēris mirēja miesas un ar tām steidzies pirmajam velnam pakaļ; bet trešais velns iegulies mirona gultā un pārvērties nomirušā vīra izskatā. Mirušā dēls to visu noskatījies un, lielās izbailēs trīcēdams, nokāpis no kambara augšas un steidzies projām uz pļavu, kur vecītis viņu sagaidījis, kuram viņš pastāstījis visu, ko bija redzējis, un ļoti žēlojās par to, ka viņam velns būšot jāpaglabā tēva vietā. "Lai tev tas nebūtu jādara, tajā ziņā varu dot tev padomu", vecītis sacījis. "Kad vakarā iesi uz māju, tad no kāda sērmokša nogriez krietnu nūju un sāc ar to velnu gultā pērt, un lai viņš vai kā lūdzas, pirms nemitējies, līdz viņš apsola atnest tava mirušā tēva miesas." Mirušā vīra dēls izpildījis vecīša padomu un vakarā ar sērmokša koka nūju sācis sloksnēt gultā gulošo velnu, kurš neganti brēcis un lūdzies, lai viņam ļauj aiziet. "Pirms ne, līdz būsi apsolījis atnest mana tēva līķi, ko tavs biedrs pirmīt aiznesa." "Atnesīšu! Atnesīšu! Tikai lūdzams mitējies mani sist!" Tad viņš nostājies pērt un velns kā viesulis izmucis pa durvim laukā. Pēc maza brīža viņš ar mironu bijis atpakaļ, iemetis to gultā un tad tūlin atkal aizmucis. Dēls pienācīgi paglabājis tēvu. Bet ko viņš bija redzējis, tēvam mirstot, tas viņu padarījis par dievbijīgu un godīgu cilvēku.