5. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē Pienavā. LP, I, 123.

Reiz nomirst kāda vecene, ragana. Mājinieki aiznes līķi uz riju. Bet tai pašā vakarā atkuļas nabags un lūdzas nakts mājas. Saimniekam citur rūmes nav - lai ejot uz riju gulēt. Nabags bailes nepazīst, viņš aiziet un noguļas rijas krāsns bedrē. Ap pusnakti laukā saceļas nejauka vētra, krusa, lietus un rijā saronas burvji, raganas ap vecenes zārku. Beidzot tie paņem veceni, aizstiepj projām un ieguldina vienu no saviem biedriem zārkā. Nabags stāv kā sastindzis bedrē un gaida, kamēr gailis iedziedāšoties. Pēc brīža arī dzied. Tagad nabags droši izkāpj no bedres un iet uz istabu citiem stāstīt. Atnāk citi; tomēr, kā nelūgto viesi no zārka izdabūt? Bet nabagam netrūkst apķēriena: viņš nodedzina īlenu sarkanu un sāk tik šo bakstīt. Tas līdzēja; īlens aizdzina kā tauriņu.

No rīta bija jāpaglabā tukšs zārks.