6. Plaudu Jānis Jaun-Dubultos, Zin. Kom. kr. LP, VI, 11, 10

Vienā muižā bijis tāds kungs, kas audis nemaz neieraudzījis (neieredzējis). Bet kad nu šim bargajam mirstamais laiks pienācis, tad cieši piesacījis, lai kāds puisis viņu, nomirušu, katru nakti sargājot.

Labi. Un kā nu nomiris, aiznesuši uz klēti. Bet puisis paņēmis līdz bībeli, aizdedzinājis sveces un bez bēdām savaktējis mironi veselu nedēļu. Tomēr beidzamo nakti - tā kā rītu kungu

būtu glabājuši --- joki nebūs, sanāks klētī daudz velnu, un ap vaļējo zārku sāks tikai priecāties. Puisis stāv pie bībeles nobijies, un skatās platām acim, kas te nu izjuks? Ja, un tā uz reizi velni cels mironi ārā, nodīrā ādu, nodīrātā ādā iebāž vienu velnu un ieliek šo mirona vietā zārkā atpakaļ. Šis gul arī kā katrs mironis un vēl nopriecājas: "Tā tad nu visi mani bučos un pēc manis raudās!"

Rītā, bēŗu dienā, sabrauks radi un kungu, kā jau parasts, ienes istabā. Visi nu zināms, raud, visi zārkam apkārt; bet puisis iečukst lielmātei, lai nebučo mironi. Tas nav mirušais kungs, tas ir nelabs gars.

Lielmāte brīnās, kā tā varot runāt? Bet puisis izstāsta, kā viņš to redzējis, un kā tas tur noticis; tādēļ velnu vajagot ar vārītu ūdeni izdzīt no zārka.

Labi. Un nu puisis izurbj zārkam caurumu, pa caurumu ielej karstu ūdeni un uzsauc bēriniekiem, lai tikai ridējoties no durvim nost. Līdz šie arī labi pagājuši sāņus, tā velns klūp no zārka ārā, pa durvim laukā un vienu durvju stenderi vēl izrauj līdz, skriedams savā trakumā.

Bet lielmāte vēlāk apprecējusi to puisi, un dzīvojusi laimīgi.