7. Bramanis LP, V, 46, 6.

Vienreiz kādam puisim iegadījies rijā gulēt. Te ap pusnakti dzirdējis nejauku troksni Paskatījies pa lodziņu - redz: četri velni stiepj zārku rijā. Šis paslēpies uz ārdiem un grib taču redzēt, kas te notiks. Ja, ienesuši, izņēmuši mironi un vilks, vadzi, ādu nost. Viens divi tas padarīts un nu ņemsies mironi sadalīt trijās daļās: tie trīs velni patura katrs vienu daļu un pazūd; bet tas ceturtais ielien tai ādā kā maisā un liekas zārkā gulēt. Tā nu paliek. Bet no rīta, ko puisis darīs? Uzsilda labu katlu ūdens un lej vārošu ūdeni velnam zārkā. Kā viņš bija sprucis pa kaklu, pa galvu no ādas laukā un tikai bļāvis, ka sūrstot. Bet miroņa āda palikusi turpat un to nu apglabājuši kapos.

Velni daudzreiz paslēpjoties zārkos, vēlēdamies, lai paglabājot viņus kapos. Kādēļ, to stāstītājs nezinot teikt.