9. Juris Upītis Gatartas Mīlakšos, Zin. Kom. kr. LP, VII, 1, 144. 1. p.

Viens mironis, kuŗš vellam piederējis, bijis ienests klētī. Dienu priekš paglabājamās dienas puisis atkal gājis uz klēti zirgiem miltu grābt un manījis, ka patlaban vells bijis ienācis pie miroņa un stāstījis tam, ka viņu (vellu) rītu daudz bučošot. Mironis vaicājis: "Kāpēc tad tevi tik daudz bučos?"

Vells atteicis : "Rītu, tavā glabājamā dienā, es iegulšos tavā zārkā un tad tavi radi atšķirdamies, atvadīdamies, mani bučos." Puisis to noklausīties un pastāstījis bēreniekiem. Tad bērenieki sarunājuši vellu pārmācīt, izurbuši zārkam caurumu un iegāzuši karstu alvu vellam acīs. Vells sāpēs izsitis zārkam dibinu un bijis prom. Bet īsto mironi bērenieki atraduši rudzu apcirknī iesviestu, to bijis iemetis vells tur, kad kāpis zārkā.