12. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Bilskā.

Dzīvojuši vienā mājā tēvs un dēls. Tēvs bijis buris. Kad tēvs nomiris, tad to ielikuši zārkā un aiznesuši uz klēti. Kad vakars nācis, tad dēlam ienākušas prātā nelabas domas tā vien licies, ka kas ar nomirušo tēvu pa naktim notiks. Dēls nolēmis pa nakti iet uz klēti mironu vaktēt. Dēls vakarā iegājis klētī, ielīdis apcirknī un palicis tur visu nakti.

Ap pusnakti sākusi zeme dimdēt un zirgu pakavi klaudzēt. Pie klēts piebraukusi karīte. Drīz vien klētī ienākuši trīs savādi tādi kā cilvēki, bet kājas tiem bijušas zirgu kājas un katram pakaļā pa gaŗai astei. Tie bijuši velni. Savādie ienācēji piegājuši pie zārka, kur gulējis nomirušais saimnieks, un viens ienācējs teicis: "Te nu guļ tas vecais maita."

Bet tad velni sākuši ostīties un viens sacījis: "Te ir tāda kā dzīva cilvēka smaka."

Velni sākuši staigāt pa klēti un meklēt: Bet saimnieka dēlu tomēr neatraduši. Beidzot viņi apmierinājušies. Divi velni izcēluši no zārka nomirušo saimnieku un trešais iegūlies zārkā. Tad tas velns, kas zārkā gulējis, teicis: "Apskatat nu, vai es tāds pats izskatos, kā tas maita?"

Abi velni apgalvojuši, ka tāds pats vien esot. Abi velni iznesuši nomirušo saimnieku un ielikuši karītē. Pakavi vien noklaudzējuši, kad tie aizbraukuši. Trešais velns palicis klētī, zārkā guļot mirona vietā. Dēls visu to redzējis un dzirdējis. Viņš palicis klētī līdz rīta gaismai.

Gaismai austot dēls iznācis no klēts un licis meitai ūdeni vārīt. Kad ūdens vārījies, dēls ielējis to spainī un aizgājis uz klēti. Verdošu ūdeni viņš uzlējis zārkā gulošam velnam. Bet velns vēl nekustējies. Dēls gājis vēl reiz pēc ūdens un atkal to uzlējis velnam - nekā! Kad dēls trešo spaini uzlējis velnam, tad tas lēcis no zārka ārā un aizskrējis ar visu klēts jumtu. Zārks palicis tukšs.