13. P. Š. no P. Zeltiņas Rīgā.

Reiz dzīvojis viens saimnieks, kas bijis ļoti skops un skaudīgs cilvēks. Kad viņš nomiris, tad viņu nolikuši līdz bēŗu dienai klētī.

Beidzamā vakarā priekš bērēm mājas puisis gājis uz klēti zirgiem pēc auzām. Iekāpis apcirknī, viņš izdzirdis savādu troksni un ieraudzījis, ka klēts pienāk pilna ar velniem. Puisis paslēpies apcirknī un no bailēm nezinājis, ko darīt. Pa dēļu šķirbu viņš redzējis, ka velni izņem saimnieku no zārka un noplēš viņam ādu. Viens velns nu ielīdis noplēstā ādā un iegulies zārkā priecādamies : Tad ta nu rītu mani bučos!"

" Citi velni nu aizgājuši un paņēmuši mirušā saimnieka miesu līdz.

Puisis tūlin steidzies uz istabu un visu izstāstījis, ko klētī redzējis. No rīta nu &127;audis nokarsējuši vārotu ūdeni un lējuši līķim mutē, un zili dūmi vien izskrējuši no mutes laukā. Tad aizsituši zārku ar naglām, pakāruši to kādā bērzā, pakrāvuši sārtu apakšā un aizdedzinājuši. Tā nu &127;audis tikuši vaļā no velna, kurš būtu tos baidījis un mocījis.