14. M. Skrupska no vecas māmiņas Neretā, Folkloras archīva kr.

Vienai sievai nomira vīrs un viņa kliegusi dienām un naktim. Pa naktim gājusi arī uz klēti pie vīra zārka gulēt. Te vienu nakti viņa dzird, ka tas nāk, runā un pie klēts durvim apstājas. Sieva ātri aizskrien aiz tīnes un paslēpjas. Viņa redz: ienāk divi melni vīri, bet tuvāki apskatījusies ierauga, ka tie ir velni. Tas viens teic ostīdams: "Man liekas, ka še ir cilvēka smaka."

Otrs atbild: "Vēl tam pašam mirušajam nav izgājusi cilvēka smaka. Ģērbies tik ātri!"

Nu velns noģērbjas, apģērbj mirēja drēbes un ieliekas zārkā Otrs paņem mironi, pārsviež par pleciem un aiziet.

Sieva, nogaidījusi brītiņu, izskrien ārā un aizskrējusi uz istabu teikusi, ka velns guļot zārkā. Cilvēki gājuši arī skatīties, bet ieraudzījuši tur tikai vīru, tādu pašu, kā viņi apģērbuši un ielikuši. Bet sieva pastāv, ka tas ir velns. Viņi nodomājuši, ka viņai no lielām žēlabām esot galva jukusi.

Vīru būs vajadzīgs rītu paglabāt, un tā kā šodien ienesuši to istabā vēl pa nakti vāķēt. Attaisījuši zārku vaļā un visi dzied, bet sieva, iekūrusi uguni, vāra ūdeni. Tikko sācis vārīties, viņa paķērusi trumuli, pieskrējusi pie zārka un uzlējusi velnam uz acim. Velns kā sprucis augšā, tā pa durvim ārā. Nu visi paliek stīvi no brīnumiem, bet sieva teic: "Jūs man neticējāt; redzat nu, I&127;a man bija taisnība."

Nu tukšo zārku aiznesa atpakaļ uz klēti un tā vīrs palika nepaglabāts, jo velns to bija aiznesis.