15. Teicēja 76. g. veca I. Staleidzāne, Atašienē, Kultūras balss kr.

Kaidu reiz vasala viertine zemnīku braucja nu pilsātas uz sātu. Ceļā vīnam zemnīkam pīstuoja zyrgs un jis navar nūbraukt uz sātu. Cyti zemnīki aizbraucja, bet jis paiyka uz ceļa.

Jau beja vokors. Zemnīks īsašlyucja kaidā ustobā. Tur beja nūmiris tuos ustobas saiminīks un gulēja rejā. Zemnīks paprasīja nu saimnīka dālim naktsmuoju. Dāli soka: "To tu nasabeist, tad ej uz reju gulātu, kur guj myusu nūmvrušais tāvs! Cytur mums vītas nav, juo šūnakt sabrauks vīsi!"

"Es nasabeistu!" atbildēja zemnīks un aizguoja uz reju gulātu. Reja beja izkurinuota un zemnīks izkuopis uz rejas cepļa atsagula. Pašuos pusnaktīs zemnīks dzierd, ka nazkas īt pa durovom īškā. Pacēļa zemnīks golvu un redz, ka pa durovom īguoja treis cylvāki. Vīns beja lela auguma un nesja zuodži, ūtrs vidēja auguma un nesja lukturi, trešais mozja auguma un guoja taipat. Pīguoja vysi treis pi nabašnīka un pasādynuoja jū sādu. Vyduskais atdevja lukturi mozajam un pats tur nabašnīku, bet lelais suoka ar zuodži grīzt nabašnīkam apkuort ap golvu. Zemnīks sēd uz cepļa ni dzeivs, ni mīrs. Tai lelais grīzja, grīzja apkuort ap nabašnīka golvu un nūjēmja pakauša kaulu. Pyrmuok tū kaulu jis izmaucja sev uz golvas, bet naleida: beja par mozu, tad maucja mozajam, tam otkon beja par lelu, tad vyduskajam un tam atsatyka. Vyduskais palyka kai reize [taisni], kai nabašnīks nu atsogula škierstā. Lelais iyka nabašnīku sev uz placim, mozais pajēmja zuodži nū lukturi un jī izguoja pa durovom. Tai vyduskais guj škierstā, bet zemnīks sēd uz cepļa ni dzeivs, ni mīrs.

Atguoja reits. Reitā beja nūlyktas bēres un saguoja uz reju vysi nabašnīka radinīki. Zemnīkam tyka drūsuok un jis nūkuopja nu cepļa. Radinīki pīguoja pi nabašnīka: vīns raud, ūtrs skaita puotorus, bet vysi bāduojas. Tad zemnīks soka: "Itys gulātuojs nav tys, pēc kuŗa jyus raudīt un puotorus skaitīt! "

"Napļuopuoj, napļuopuoj!" - atbild radinīki.

"Par itū noraudīt! Dūdīt man vaļu tū paruodīt jyusim!" soka

zemnīks. Nabašnīka dāli atļuovja zemnīkam darīt, kū grib ar nabašnīku. Zemnīks pīsacīja dālim atnest molkas un īkūrt cepli. Dāli tū izdarīja. Tad zemnīks pajēmja lemesnīcu un īlyka ceplī nūkarsēt. Kad jau lemesnīca beja sorķona, zemnīks izvylka jū nu cepļa un pīlyka nabašnīkam pi dybyna. Nabašnīks gulēja, gulēja, cītja, cītja, bet naizcītja, tryukuos kuojuos un klīgdams aizskrēja prūjom. Zemnīkam beja taisnība un jis bērnīkim izstuostīja nakts nūtykumu.