Trīs māsas velnam par sievām.

1. A. 311. Štrauss Ērbēģē. LP, IV, 44, l. AŠ. III, 3a.

Vienai mātei trīs meitas. Reiz māte vakara laikā sūta savu vecāko meitu uz klēti kaut ko atnest. Meita iet caur dārzu un ierauga, ka zaķis rotājas ar sudraba ābolu. Meita saka: "Zaķīti, dod man ābolu!" "Nāc man līdz uz māju, tad dabūsi ābolu!" Labi, viņa iešot. Zaķis nu aizved meitu lielā mežā; tur bija muiža un tai muižā liela pils. Pilī zaķis iedod meitai skaistas drānas un baltu pautu, pieteikdams: "Pa visām istabām tu vari staigāt, bet tai devītajā istabā tu neej! Tur nejauki put un tavas drānas paliks nejaukas." No rīta zaķis bija pārvērties par velnu, aiziedams mežā medīt. Meita paliek viena pati mājā un izstaigā visas istabas. Arī devītajā istabā labprāt gribētos ieiet, bet tā ar lūciņu aizsieta. Nu domā ilgi, vai raisīt lūciņu vaļām, vai ne. Beidzot raisīs taču. Un tā tūlin durvis atveras un šī ieklūp tādā istabā, kur liels asiņu trauks turpat durvju priekšā. Nabadzīte nejauki sabīstas, caur ko baltais pauts, no nagiem šļukdams, iekrīt asinīs. Gan ātri izrauj, gan slauka, bet nevar noslaucīt. Pārnāk velns, tas uzprasa: "Parādi, kāds tavs pauts!" Parāda, asiņains. To redzēdams, velns paķer bez vienas runas zobinu un nocērt meitai kaklu. Naktī tas atkal aiziet par zaķi tai pašā dārzā. Iegadās mātei vidējo meitu uz klēti sūtīt. Tā ierauga zaķi. "Vai, zaķīt, kas tev par sudraba ābolu! Dodi man viņu!" "Labprāt, nāc man līdz uz māju, dabūsi!" Viņa iešot gan. Zaķis aizved vidējo meitu turpat, kur pirmo māsu, un iedod atkal baltu pautu, tos pašus vārdus sacīdams. Bet no rīta, kamēr velns (zaķis) medībās, šī ieiet devītā istabā un iesviež pautu asinīs. Pārnāk velns, tam īss spriedums: nocērt ar zobinu kaklu, lai guļ. Naktī aiziet atkal par zaķi tai pašā dārzā ar sudraba ābolu rotāties. Māte tai brīdī sūta savu jaunāko meitu uz klēti. Šī ierauga sudraba ābolu un tūdaļ saka: "Vai, zaķīti, atdod man sudraba ābolu!" "Labprāt, nāc man līdz uz māju!" Viņa iešot gan. Zaķis ieved jaunāko māsu lielā mežā, mežā ir muiža un muižā pils. Pilī iedod baltu pautu noteikdams, lai devītā istabā neejot Bet meita tūlin ietin balto pautu deviņos autiņos, lai nenotraipītos ar melnumiem. Otrā dienā zaķis paliek par velnu un aiziet mežā medīt. Jaunākā māsa izstaigā visas istabas un gribētu labprāt devītajā ari ieiet, bet tā ar lūciņu aizsieta. Nu domā ilgi, vai raisītu lūciņu vaļām, vai ne. Beidzot raisīs gan. Un tā tūlin durvis atveras un šī ieklūp tādā istabā, kur aiz durvim liels asiņu trauks, un aiz asiņu trauka viņas māsas nokautas. Nabadzīte nejauki saraujas, caur ko pauts, deviņos autos ietīts, izšļūk no rokām un asiņu traukā iekšā. Nu rauj ātri ārā, nu rauga, vai vēl balts. Ja - par laimi tik astoņi auti asiņaini, devītais ar visu pautu balts. Nekā darīt -asiņainos autus aprok zemē; bet durvis, tās aizsien tāpat ar lūciņu, kā bijušas. Pārnāk velns: vai esot pauts vēl balts, lai parādot! Parāda - ja ir gan. "Labi, tu māki izbēdāt, vari iet atdusēties!" Šī aiziet, bet pēc tāda brīža ieskrien atkal pie velna. Viņa esot iegriezusi pirkstā, vai neesot zāles, ar ko sadziedēt? "Ja, zāles man ir! Ej trešajā istabā, tur būs tāds trauciņš. Tās zāles ir tik varenas: ja tikai drusciņ ar viņām aptraipa, tad pat nokauti atmostas." "Tas labi, ka to zinu!" meita nodomā pie sevis, "mans pirkstiņš nemaz nebija pārgriezts. Es tik viņu aptinu, lai tevim izkrāptu zāles; dzirdējusi biju, ka tādas tev esot." Un ko nu jaunākā māsa dara? No rīta, kamēr velns atkal medībās, tā atdzīvina ar velna zālēm vecāko māsu, sacīdama tā: "Es tevi ielikšu šķirstiņā un aizslēgšu. Kad pārnāks velns, runāšu viņam: "Klausies, vai nevari šķirstiņu aiznest pie manas mātes, izcepu viņai kukulīšus." Bet ja velns uz ceļa apstātos un negribētu vairs nest, tad iesaucies šķirstiņā tādā lēnākā balsā: "Redzu, redzu, vīriņ, ko tu gribi darīt!" Vairāk neko." Labi, māsa ar mieru. Pārnāk nu velns, šī pretim: "Vai vīriņ, izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā, vai nevari rītu pie dienas šķirstiņu manai mātei aiznest, lai viņa arī dabū pakosties? Bet es uzkāpšu jumtā un skatīšos, vai tik tu neapstājies nesdams." Ja, ja to izdarīšot gan! No rīta velns stiepj atspēries šķirstu, bet drīzi vien jau apstājas. Te uz reizi dzird: "Redzu, redzu, vīriņ, ko tu gribi darīt!" "Ak tu, krupīt, tavu spožu actiņu, kur tu tālu redzi!" velns atbild un nes atkal, jo domā, ka tos vārdus teikusi jaunākā rnāsa jumta galā. Beidzot sagrābj vēl reiz šķirstu un nu aiznes pie mātes durvim sacīdams: "Bum, bum, sievas māte, še tev kukuļi! Vai neesmu labāks par citiem znotiem?" Līdz velns aizgājis, māte attaisa šķirstiņu un neatrod vis kukuļus; atron savu vecāko meitu. Māte priecīga bez gala. Bet kamēr velns no rīta atkal medībās, jaunākā māsa atdzīvina ar velna zālēm vidējo māsu, sacīdama tā: "Ielikšu tevi šķirstiņā un aizslēgšu. Kad pārnāks velns, runāšu viņam: "Klausies, vai nevari šķirstiņu aiznest pie manas mātes? Izcepu viņai kukulīšus." Bet ja velns uz ceļa apstātos un vairs negribētu nest, tad iesaucies tādā lēnākā balsā: "Redzu, redzu, vīriņ, ko tu gribi darīt!" Vairāk neko." Labi, māsa tā ar mieru. Pārnāk nu velns, šī pretim: "Vai, vīriņ, izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā. Vai nevari rītu pie dienas šķirstiņu manai mātei aiznest, lai viņa ari dabū pakosties? Bet es uzkāpšu jumtā un skatīšos, vai tik tu neapstājies nesdams.'' Ja, ja, to izdarīšot gan! No rīta velns stiepj atspēries šķirstu, bet drīzi vien apstājas. Te izdzird itkā tālumā: "Redzu, redzu, vīriņ, ko tu gribi darīt!" "Ak tu, krupīt, tavu spožu actiņu, kur tu tālu redzi!" velns atbild un tad, šķirstu pa otram lāgam saņēmis, aizstiepj pie mātes durvim sacīdams: "Bum, bum, sievas māte, še tev kukuļi! Vai neesmu labāks par citiem znotiem?" Māte attaisa šķirstiņu, kad velns aizgājis, un atron savu vidējo meitu. Tos priekus! Trešā dienā, kamēr velns medībās, jaunākā māsa piekrauj pilnu šķirstiņu ar sudrabu un aizslēdz. Pārnāk velns. Šī pretim: "Vai, vīriņ, izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā. Vai nevari rītu pie dienas šķirstu manai mātei aiznest, lai viņa ari dabū pakosties? Bet es uzkāpšu jumtā un skatīšos, vai tu neapstāsies nesdams. Ja tu apstāsies, tad es vairs tevi neskubināšu, kā citām reizēm, bet kritīšu no jumta un būšu pagalam." "Ne, ne, ne! neapstāšos, neapstāšos, !abāk nemaz nekāp uz jumta. Citām reizēm es jau neticēju, ka tik tālu saredzēsi, bet tagad ticu. Ak tavu spožu actiņu, kādas tev!" Velns nu cel šķirstu uz kamiešiem. "Ak, tu, krupīt, tavus smagus kukuļus!" Bet šī smiedamās atsaka: "Nes, nes, spēka tev diezgan. Kā tu man uz ceļa neapstājies!" Velns nes un ari aiznes pie mātes nama durvim. "Bum, bum, sievas māte, še tev smagi kukuļi!" un tā tūlin, sviedrus slaucīdams, projām. Māte atslēdz šķirstu un atron tik daudz sudraba kā brīnums. Bet ceturtā dienā, kamēr velns medībās, jaunākā māsa ņemas bēgt. Līdz pusceļam gāja labi, bet tad vairs ne. Velna kalpi dzenas pakaļ un noķer šo. Kalpi grib atpakaļ vest, bet jaunākā māsa atsaka: "Iznācu piekurus, sviķu malku lasīt, palīdzat man labāk salasīt, nekā bešā atpakaļ vezdami!" Ja, ja, viņi salasīšot sviķu malku, bet viņai tamēr jāstāvot pie koka. Un tūlin velna kalpi piesien nabadzīti pie koka, lai neaizbēgtu un paši aiziet sviķu malku saraudzīt. Ko nu? Nekā darīt - sāk šī raudāt pie koka piesieta. Te atnāk no labās puses balta māmiņa, prasīdama, ko tā raudot? Tā un tā. "Pag, pag, es tevi palaidīšu vaļām; teci tik nu! Bet savu balto galvas drāniņu pakarini te uz koka zara. Un ja tu kādu satiec, tad lūdzi: griez atpakaļ, ved man pie mātes!" Jaunākā māsa pakarina savu galvas drāniņu pie koka un tad aiztek, cik mudīgi vien varēdama. Velna kalpi, sviķu malku lasīdami, arvienu paskatās, vai šī vēl pie koka. Ja - ir gan, baltais lakats plivinās vien, kā stāv. Uz vienu reizi sviķu malka salasīta, šie atnāk pie koka: "Pi tu, blēde! lakats vien palicis. Skriesim velnam teikt, lai lobj pats pakaļ!" Aizskrien pie velna - velns traks un tā tūlin pakaļ. Bet jaunākā māsa par to laiku bija satikusi stīpju vedēju: "Vai! labais stīpju vedēj, griez atpakaļ un ved mani pie mātes - velns dzenas pakaļ!" "Nekas, nekas, meitiņ, lien manās stīpās paslēpties, es tevi vedīšu gan!" Necik ilgi velns stīpju vedēju panācis. Vai neesot redzējis jaunu meitu, pa ceļu braukdams? "Redzēju gan, bet tā jau aizgaja uz to pusi!" Velns aizlobj uz to pusi, meklēdams. Bet tamēr stīpju vedējs saticis abru vedēju. Meita izlien no stīpām un lūdz: "Vai, labo abru vedēj, tas mani diezgan vedis. Vedi nu tu mani pie mātes - velns dzenas pakaļ!" "Lien apakš abrām - aizvedīšu gan!" Necik ilgi velns, to pusi apjājis, nāk atkal pakaļ un panāk abru vedēju. Vai neesot redzējis jaunu meitu, pa ceļu braukdams? "Redzēju gan, tā aizgāja uz to pusi!" Velns aizjož uz to pusi. Bet tamēr abru vedējs ar jaunāko māsu jau pie mātes mājas. Meita izlec no abrām, patencina un tad ietek pie mātes. Velns izskrējās velti. Nu bija mātei atkal meitas un vēl tik daudz sudraba.