3. A. 311. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē -Pienavā. LP, II, 19. AŠ, III, 3c.

Reiz kādam melderim pietrūcis ūdens. Kādu dienu viņš sarunājas ar citiem meldeŗiem un saka: "Ja man ūdens gadītos, tad es atdotu nezin ko!"

Bet velns, aiz loga stāvēdams, atbild: "Dod man to, kas ārpus durvim,tad ūdens būs!"

"Kas tad tur var būt? Ņem!" melderis atbild.

Bija gan kas: meldeŗa vecākā meita tai brīdī bij iznākusi sētas vidū. Velns paņem meitu un to aiznes. Otrā rītā pilns ezers ūdens. Mājā velns iedod meitai zelta ābolu un nosaka tā : "Visur tu vari iet; tik šinī vienīgā istabā neej!"

Otrā dienā, kamēr velns nav mājā, meita nevar nociesties istabu neredzējusi; viņa paveŗ durvis un domā mazuliet paskatīties. Bet ieraudzījusi lielu asins mucu, tā ļoti sabīstas un zelta ābols pļunkt! asinīs iekšā. Pārnāk nu velns mājā, tas tūlīt, lai parādot zelta ābolu. Ko nu rādīs, kad nav? Par to velns sadusmojas un nokauj meitu. Melderim tūlīt ūdens atkal pagalam.

Pēc kādām dienām melderis saka citiem: "Tavu brīnumu, kā man ūdens aptrūkās. Ja ūdens gadītos, tad atdotu nezin ko!" Velns, aiz loga stāvēdams, atbild: "Dod man to, kas klētī, tad ūdens būs!"

"Kas tad tur var būt, jo klēts aizslēgta? Ņem!" melderis atbild.

Bija gan kas: meldeŗa vidējā meita tai brīdī bij aizgājusi pēc miltiem. Velns paņem meitu un to aiznes. Otrā rītā ezers pilns. Mājā velns meitai iedod zelta ābolu un nosaka tā: "Visur tu vari iet; tik šinī vienīgā istabā neej!"

Bet kamēr velns nav mājā, meita paveŗ durvis, ierauga asiņu mucu, sabīstas un netīšu iemet zelta ābolu asiņu mucā. Velns nogalina arī viduvējo meitu un melderim ūdens atkal pagalam.

Pēc kādām dienām melderis saka citiem : "Brīnumi gan, kā ūdens aptrūkst manā ezerā, ta aptrūkst. Ja reiz varētu ūdeni uz ilgāku laiku dabūt, tad atdotu nezin ko!"

Velns aiz loga stāvēdams, atbild: "Dod man to, kas mēslenīcā, tad ūdens būs mūžam!"

"Kas nu mēslenīcā var būt? Ņem!"

Bija gan kas: meldeŗa jaunākā meita tai brīdī bij iznesusi mēslus laukā. Velns paņem meitu un to aiznes. Otrā rītā ezers pilns kā bļoda. Mājā velns meitai iedod zelta ābolu un nosaka tā: "Visur tu vari iet, tik šinī vienīgā istabā neej!"

No rīta velns aiziet. Meita domā: "Tādu jauku ābolu nevar vis tā brucināt, jāliek gultā, pagalvī. Bet pag, pag! kas tanī istabā varētu būt? Nekas, kamēr viņš nav mājā, varu paskatīties."

Meita atveŗ durvis un nejauki nobīstas, jo ierauga lielu asiņu mucu un blakam abas māsas nokautas. Viņa aizcērt durvis un nesaka nekā. Pārnāk velns - lai parādot ābolu. Šī parāda.

"Tas labi!" velns saka, "Paieskā man galvu!"

Šī ieskā un atron uz galvas divas lapiņas. "Kas tās par lapiņām?" meita jautā.

"Tās tu neaiztiec, viņas man vajadzīgas! Ja to vienu lapiņu nokautam cilvēkam uzliek uz sirdi, tad tas atdzīvojas, un ja tai otrā lapiņā iespļauj un kaut ko saka, tad lapiņa atbild, kad arī pats tur klāt nebūtu."

To dzirdēdama meita nu tīšām ieskā galvu, kamēr velns aizmieg. Tagad tā viegli, viegli atkasa lapiņas un iebāž kabatā. No rīta velns atkal taisās aiziet. Meita saka: "Tu nezini, cik es šodien slima esmu. Ja tu vakarā pārnāc, tad nemodini mani augšā: ja trīs dienas cietā miegā nogulēšu, tad būšu vesela kā rutks."

"Ja, ja!" velns atbild un aiziet. Līdz ko velns projām, tā meita aizliegtajā istabā iekšā, uzliek māsām velna lapiņu uz sirdim un atdzīvina abas divas. Pēc tam tā paņem bērza bluķi, apģērbj to cilvēka izskatā, ieliek tad gultā, labi nosedz un iespļauj tai lapiņā, kas runā, sacīdama tos vārdus: "Vēl esmu slima, vēl nemodini!"

Tagad visas trijas piegrābj labas kules ar velna naudu, paliek mazo lapiņu, atbildētāju, pagalvī un tad mudīgi, mudīgi aizbēg uz tēva māju.

Vakarā velns pārnākdams domā: "Šo vakar vēl nemodināšu vis, bet rītā, tad lai tik ceļas augšā!" No rīta velns sauc: "Celies augšā, vai esi vēl slima?"

Vēl esmu slima vēl nemodini!" lapiņa atbild. "

Vakarā velns atkal sauc: "Celies augšā, vai esi vēl slima Vēl esmu slima, vēl nemodini!" lapiņa atbild.

" "Tie ir nieki, tev tagad jāceļas!" velns uzbšauj un pieskrien modināt; bet atron tik bluķi. Ak, kā tas spļāva kā tas gānījās; tomēr viss velti. Dusmās velns domā sagrābt bluli un to nezin kur aizlaist; bet nekā: spēks pagalam. Nu grābj ar vienu roku pēc lapiņām uz galvu, grābj ar otru roku, bet kas deva? Nu ieskrien aizliegtajā istabā, skatās, meklē: nokautās pazudušas. Beidzot ieskries arī naudas istabā: nauda gandrīz visa pagalam. To redzēdams, velns sakampj galvu un aizskrien pie citiem velniem spēka meklēt. Bet citi velni smiedamies atbild: "Kur tu, ķēms, nu vairs spēka dabūsi. Ja reiz lapiņas no galvas norautas, tad spēks uz mūžu pagalam."

Tik melderis bij laimīgs: tam ūdens vairs netrūka un nauda, ko meitas pārstiepa, pietika uz gadiem.