Trīs māsas velnam par sievām.

 

4. A. 363. 311. R Bērziņš Smārdē. LP, IV, 44, 3. AŠ, III 3d.

Vienam tēvam trīs meitas. Tēvs tām gaida lepnus znotus. Brauc šādi, tādi - neviens nav diezgan labs. Beidzot atbrauc melns kungs ar misiņa bārdu lepnā karītē ar sešiem melniem zirgiem. Šis kungs tēvam iepatīkas. Vecākai meitai jāaiziet pie viņa.

Pēc kāzām kungs ieceļ savu sievu karītē un ved uz māju. Bet naktī iekrīt braukt gar kapiem. Kungs aptura zirgus, izkāp un aiziet uz līķu kambari. Sieva sēž, sēž - nevar sagaidīt. Beidzot ies paglūnēt, ko šis tur dara. Aiziet pie lodziņa - ak tu manu sūro dieniņu! Viņas misiņbārdis plēš miroņus un ēd, ka tauki vien tek gar misiņa bārdu. Bet kur tauki tecējuši, tur bārda palikusi zaļa. Sieva, to redzēdama, aizsteidzas karītē un rūgti pārdomā, ko nu iesākšot.

Pēc brīža atnāk misiņbārdis un nu brauc tālāk. Brauc, brauc - sieva nemaz nerunā. Uz vienu reizi misiņbārdis liek sievai, lai viņu nobučojot. Šī nebučo tādēļ, ka riebjas tādam līķu plēsējam jel virsū paskatīties. Velns tūlin nomana, ka sieva viņa nedarbus redzējusi, un tā līdz ko mājā - bez runas nokauj sievu un iemet pie citiem līķiem.

Pēc kāda laika velns, savu misiņa bārdu citādi notraipījis, brauc otru māsu precēt. Tēvs viņu vairs nepazīst un iedod arī otru meitu. Bet tai, nabadzītei, gluži tāpat iziet, kā pirmai māsai.

Pēc kāda laika velns, savu misiņa bārdu citādi notraipījis, brauc trešo māsu precēt. Tēvs viņu vairs nepazīst un iedod arī trešo meitu. Pēc kāzām brauc uz māju. Bet ceļā viņa dabū redzēt, ka velns līķus plēš un ka bārda zaļa paliek. Pēc brīža atnāk misiņbārdis karītē un nu brauc tālāk. Brauc, brauc -- uz vienu reizi misiņbārdis liek sievai, lai nobučojot. Šī negrib, negrib, tomēr saņemas un nobučo arī. Velns domā: "Šī nu nav glūnējusi vis, to var vest pilī!"

Labi, pārbrauc pilī. Velns atdod sievai visas atslēgas, bet pats patura naudas kambaŗa un līķu kambaŗa atslēgas. Sieva dzīvo labu laiku un neiet nemaz no savas istabas ārā citas istabas

apskatīties. Velns domā: "Tai var droši dot visas atslēgas, viņa jau nekur neiet," un tā iedod ar i naudas kambaŗa un līķu kambaŗa atslēgas glabāt.

Vienu dienu, kamēr velns nav mājās, sieva atslēdz naudas kambaŗa durvis un ierauga daudz zelta - viņa neko. Tad atslēdz līķu kambaŗa durvis un ierauga nokautās māsas. Pārnāk velns viņa neliekās ne zinot.

Pēc kāda laika velns atkal nav mājā. Tagad sieva klusītiņām saliek kastē lielu pulku zelta un nokautās māsas.

Pārnāk velns, sieva tam apkārt: "Vai nebrauksim apsērst manus vecākus?"

"Ja, ja!"

Vai nepaņemsim arī kādas dāvanas līdz? Es te kastē saliku šo to - varētum gan līdz paņemt!"

"Ja, ja!"

Un tā nu otrā dienā aizbrauc pie sievas vecākiem. Bet te meita slepeni parāda savam tēvam gan zelta, ko atvedusi, gan nokautās māsas. Tēvs žēlumā apņemas tādu tēviņu pārmācīt. Viņš izkurina pirti un pierunā velnu pērties iet. Velns iet arī. Bet līdz labi uz lāvu, te tēvs pagrābj garmeti, aizbāž durvis, uzkāpj uz pirti un pa dāres caurumu met tik tādu garu, kā bailes. Velns gan sauc: "Diezgan, diezgan!" bet šis met un met. Uz vienu reiz spruks no lāvas zemē un meklēs durvis, bet nekā - durvis cieti. Ko nu? Spruks pa lodziņu ārā. Bet līdz ko pabāzīs galvu, tā sieva sagaida ar cirvi un sakapā neģēli gabalos. Tik paspēja iesaukties :

"Bija man to zināt, tad tev bija aukstai palikt!"