6. A. 311. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē -Pienavā. LP, I, 33.

Kāds tēvs, kam trijas meitas, taisās iet savu pļavu pļaut un nosaka vecākajai meitai viņam uz pļavu pusdienu aiznest. Bet tā kā pļava labi atstatu un pie tam vēl aiz lielāka meža; tad tēvs iedams solās salmu kušķīšus kaisīt, lai meita varbūt nenomaldītos. Tēvs iedams kaisa savus salmu kušķīšus, bet velns nolasa salmus no tēva tekas un nokaisa pa to ceļu, kuŗš uz velna pili aizved. Meita, pusdienu nesdama, ieiet taisni velna nagos. Velns nabadzīti bez runas nokauj.

Vakarā tēvs pārnācis jautā: "Kāpēc pusdienu neatnesāt?" Kā tad nu neaiznesa?" māte brīnās, "laikam tad nesēja no"

maldījusies." Otrā rītā tēvs nosaka viduvējai meitai ēdienu nest un kaisa šodien sienu, bet viduvējai māsai tāpat iziet. Trešā rītā tēvs kaisa zirņus un jaunākajai jānes ēdiens, bet velns arī šo aizkrāpj uz savu pili un apņem par savu sievu.

Kādā dienā jaunā velna sieva ieiet tai istabā, kur ļaunais mēdz cilvēkus kaut, un atron savas abas māsas nokautas. Viņa nesaka nekā. Velnu nogaidījusi izejam, tā paņem īpašas velna zāles, ar kuŗām katru nokauto spēj uz rāvienu atdzīvināt, aptraipa ar šīm zālēm māsu galvas un atdzīvina abas vienā acumirklī. Bet lai velns to nepamanītu, tā pamāca māsas lielā mucā ielīst un mierīgi nogaidīt, kamēr atkal laiks tālāk atsvabināties.

No rīta jaunākā māsa pieved velnu ar nodomu mucas tuvumā un lūdz skaļā balsī, lai māsas mucā sadzirdētu, savu vīru, velnu, vai nevarētu šo mucu pie viņas vecākiem aiznest. Velns apsolās.

"Bet, mīļo vīriņ!" tā šī tālāk, "ja nu apņemies šo vienu mucu nest, vai nevari tad arī vēl pēc tam šo otru aiznest?"

"Varu abas uz reizi!" velns iesaucās.

"Ne, ne vīriņ, labāk vienu pakal otras, jo abas nesdams vari saraustīties."

Tā arī paliek. Bet kamēr velns vienu mucu nes jaunākā māsa knaši, knaši uztaisa cilvēka veidam līdzīgu muskulu nosedz to velna gultā un tad pati ielien otrā mucā. Līdz ko arī labi ielīdusi, te velns klāt un stiepi atkal otru mucu uz sievas tēva māju. Velns pēcāk gan nojēdz, ko izdarījis, bet nu par vēlu. Dusmās tas spļauj baltu; bet nu spļauji vesels!