9. A. 311. Skolniece H. Urtana Kapiyos, R. Tabines kr.

Vīnam tāvam beja treis meitas, jī visi dzeivuoja lūti bēdīgi, jīm beja tikai vīna ustabiņa un nalels puču duorziņš. Meitiņas ūti mīļuoja pučas un juom beja skaistas rūzes un lilejas.

Vīnu reizi vacuokuo muosa guoja uz baznīcu, pīplyukuse skaistu puču. Ceļā jū satyka braucūt boguots kungs un vaicuoj: "Kur tu īsi, skaistuo meitiņ?"

Jei atbildēja: "Es eju uz baznīcu."

Kungs sacīja: "Es ari braucu uz baznīcu."

Jis aicynuoja jū laipni sovā liņeikā, bet meitiņa ļūti kaunējuos un nagribēja tur sēst. Bet kad kungs suoka jū cīši lyugt, tad meitiņa ari paklausēja un īsasāda pi juo liņeikā.

Tys nabeja nikaids kungs, bet čorts [velns]. Čorts nūveda meitiņi uz sovu muoju, tur beja daudzi kambaru. Jis atļuova jai staiguot pa visim kambarim, tikai vīnā pasacēja naīt. Pats aizīdams pa ceļu, īdeva jai vinu skaistu ūliņu.

Meitina staiguoja pa visim kambarim, bet jei gribēja īīt ari tamā kambarī, kur nabeja atļauts. Jei izlika tū ūliņu uz golda un īguoja tamā kambarī. Īguojuse tur, meitiņa īraudzēja balģī ašna, cyvāka golvas un uz sīnas dyvas siksnas. Vysu apsaskatējuse, jei daskrēja pi sovas ūliņas, bet tei beja ar ašņi. Meitiņa gribēja jū apmozguot, bet nikai navarēja. Par laiku atguoja tis čortins un vaicuoja: "Ar tu nabeji tamā ķambarī?"

Meitiņa nūsabeida un navarēja nikuo pasacēt. Tad jis otkon sacēja: "Paruodi ūlu!"

Kad meitiņa paruodēja ūlu, tad tik čortins tyulen īraudzēja ašni un sacēja: "Ej tamā kambarī!"

Meitiņa īguoja tamā kambarī, tūlaik jis pajēma vīnu peicku un kad īsyta reiz ar peicku, tai jei palyka nadzeiva.

Tad ūtru svātdīni guoja uz baznīcu vyduškuo muosa un satyka tū pošu kungu. Jis aicynuoja tū meitiņi braukt leidza ar jū uz baznīcu, bet meitiņa nagribēja braukt. Tad kungs pajēme meitiņi un aiznesa uz sovu muoju. Jis taipat pasacēja ari vyduškajai muosai, lai jei staiguoj pa visim kambarim, tikai vīnā lai naīt. Tad īdeva jai vīnu ūlu, un pats aizguoja, kur jam vajadzēja.

Meitiņa staiguoja pa visim kambarim un īguoja ari tamā kambarī, kur jai nabeja atļauts īt. Kad jei īguoja, tad īraudzēja tur sovu muosu un baļģi ašņa un meitiņai īkryta ūla ašnī. Jei izvylka ūlu un gribēja jū apmozguot, bet navarēja. Par laiku atguoja pats čorts un prasēja, lai meitiņa paruoda ūlu. Kad jei paruodēja ūlu, čorts īveda jū tymā kambarī, īsyta ar peicku un meitiņa polyka nadzeiva. Tai beja ari trešu svātdīni, kad jaunuokuo muosa guoja uz baznīcu. Jei satyka otkon tū pašu kungu, kungs pajēma meitiņi. aiznasa uz sovu muoju un pasacēja pa visim kambarim staiguot, tikai vīnā naīt. Tei meitiņa staiguoja, staiguoja, un jai gribējuos īīt ari tamā aizlīgtā kambarī; bet jaunuokuo muosa nabeja tik glupa kai vacuokuos, jei pameta ūlu pirmajā kambarī un tad īguoja paša aizlīgtajā, kur gulēja juos vacuokuos muosas. Tur jei īraudzēja sovas obējas muosas ty divi peickas. Meitiņa pajēma vīnu peicku un syta muosom, bet juos nazacēla. Kai jei syta ar ūtru peicku, tai obējas palyka dzeivas, cēluos un puorstuostēja, kas juom beja nūticis. Tad jaunuokuo muosa sacēja uz vacuokom:

"Leinit zam munu gultu, es jyus nūsyutīšu uz muojom."

Kad atguoja čorts, jis vaicuoja nu meitiņas: "Paruodi man sovu ūlu!"

Meitiņa paruodēja un čorts, radzādams teiru ūlu, sacēja jai: "Tu byusi muna sīva."

Meitiņa atbildēja: "Munu veiriņ, tu zini, ka muns tāvs dzeivuoj ļūti bēdīgi un nav ko jam ēst. Nūnes tu munam tāvam maizis, es sataisīšu vīnu skreini [skrīni, šķirstu]. Tikai nasaver, kas tymā skreinī ir, es vysu redzēšu un klīgšu."

Meitiņa pīlika vysa kuo skreinī, īlika tur vacuokū muosu un pasacēja jai : "Kad jis viersīs, tad tu klīdz : radzu, radzu, veiriņ!" Tai jis pajēma tū skreini, nūnasa un īsvīda naboga tāva istobā.

Tad vēl par cik dīnom, vēl par cik laika, jei otkon sacēja čortam: "Veiriņ, nūnes munam tāvam vēl kū!"

Jei īlyka skreinī vyduškū muosu leidza ar naudu un maizi, un pasacēja jai: "Kad jis vierīs, tad klīdz: nasaver, veiriņ, es radzu."

Kad čorts nūnesa skreini, jei otkon sacēja jam: "Es vēl sataisīšu vīnu skreini un poša gulēšu gultā, bet tu moni nacel! Kad tu nūnes tū skreini, tad aizluodi muna tāva muoju, lai aizaug ar mežim un calmim, kab es juos vairs navarātu atrast."

Tys čortins nūnesa tū skreini, īsvīda tāva ustobā un aizluodēja, kab vair juos naotrast. Atguojis muojā, jis īraudzēja, ka juo sīvas vair nava, vītā guļ cysu kyulis. Tad čortam nabeja kū darēt, jis nazynuoja vair atrast sovas sīvas un tai čorts palyka bez sīvas. Tāvam beja otkon vysas treis meitas un jī dzeivuoja laimīgi un boguoti.