14. A. 311. G. Spūlis Preiļos, B. Spūļa kr.

Dzeivuoja tāvs ar trejom meitiņom. Atguoja sīna laiks, tāvs aizguoja sīna pļaut un sacēja meitiņom, ka juos nazynuoškas, kur nest. Tāvs teica, šis īdams grīžkis skaideņus, juoms īt tik pa skaideņom i atraškūt.

Labi! Meitas izvuorīja brūkasti un vacuokuo muosa nese tāvam. Jei guoja, guoja pa tu stidzeņu un īguoj; mozā ustubeņā. Tur sēdēja luocis pret kruosni un sildēja sovas depes. Jis vaicuoj: "Kuo meklēj, meitiņ?"

"Nasu tāvam brūkasti."

"Padzeivuoj pi manis treis dīnas, tad aizvedeišu tevi da tāvam."

Jis izruodēja jai vysus kambarus, tik vīna naruodēja, kur beja aizsists ar lyuciņu. Tad jis aizguoja uz mežu medeibuos, un sacēja viņai, lai vuorēj pusdīnas. Kad jis tik aizguoja, tad jei tyulen īguoja pasaskatītīs tamā aizslēgtā kambarī. Tur jei redzēja daudzi nūcierstu cilvāku golvu i lelu kotlu ar asini. Jei pamaisēja ar pierstu un tys asnis pīsakūde pi piersta, navarēja vairs nūmozguot, jei apsēja ar lupateņu.

Puornuoce luocis muojā un vaicuoja: "Kas tavam pierstam, ka apsīts?"

Jei soka, ko gaļi ciertuse, to drusku īciertuse. Luocis tik prosa, lai paruoda, jei soka, ka naasūt, kuo tur ruodeit. Bet jis nalyka mīra, koleidz paruodēja. Jis īsaskotējuos, ka ar tū asni, īvede tamā kambarī un nūcierta jai golvu.

Tāvs gaidīja, gaidīja, navarēja sagaidīt. Radz, ka vacuokuo muosa naatīt, nyu nese jaunuokuo tāvam brūkasti. Jei īt pa tuom pošom skaideņom, īīt tamā pošā ustabeņā. Jei vēl radz luoci pret kruosni, kur jis sylda sovas depes. Luocis vaicuoj: "Kur īsi, meitiņ ?"

"Tāvam brūkasti nasu."

"Padzeivuoj pi manis treis dīnas, tad es tevi aizvesšu da tāvam."

Jei palyka pi juo dzeivuot, luocis uz juos soka: "Vuorej pusdīnas, a es īšu uz mežu medeibā."

Jei pīcepe pluociņu un pīlyka maisā. Ko tik luocis atguoja nu meža, tyulen lyka jam maisu uz kokla un nyu aiznese abi tāvam brūkasti.