15. A. 311. A Gari-Juone no 45. g. v. Ivas Seiles Mukašānu pag, Kultūras balss kr.

Vīnam tāvam beja treis meitas. Tam tāvam vajadzēja tuoli staiguot uz dorbu, a meitas nesja jam ēst. Reizi tāvs aizīdams soka vacuokai meitai: "Nunessi man, meit, ēst."

"A kai es zynuošu, kur nest?"

"Īdams es pīsvaidīšu vēziņu pa keirai rūkai, tu ej vēzīņas lasīdama un atrassi."

"Labi" pasacīja meita. Tāvs aizguoja, vēziņas svaidīdams ap keirajai rūkai, a valns tuos saiasīja un nūsvaidīja pa labajai rūkai. Meita īt, īt ar ēdīni un breinuojas, ka vēziņas nusvaidītas pa labai rūkai. Tāvs tok sacīja, ka svaidīs pa keirai rūkai. Meita īt, īt un daīt pi pilis, attaisa durovas, īit īškā un vaicuoj: "Voi te struoduoj muns tāvs?"

"Te, te struoduoj," atsoka valns un atdūd jai atslāgas nu vysu kambaŗu durovom. Tikai vīns kambars beja ar lyuku aizsīts un ar sirguči [laku] aizkļeimots. Jei īsagribēja redzēt, kas tymā kambarī ir. Jei attaisa durovas, īit īškā un veras, ka vīnā koktā pīsvīstas cylvāku golvas un ūtrā stuov lels kotls, tamā kotlā nazkas vuorējas un pa viersu loksta opola pūdziņa. Kai tikai jei pasavēŗa kotlā, tai pūdziņa pīlypa jai pi mēles. Nūsabeiduse jei izīt nu kambara norā. Valns vaicuoj : "Beji tamā kambarī, kurs ar lyuku aizsīts un ar sirguči aizkļeimots?"

"Nabeju." "Beji tamā kambarī, kurs ar lyuku aizsīts un ar sirguču aizkleimots?"

"Nabeju." Tad vēļ trešu reizi vaicuoj: "Beji tamā kambarī?" - "Nabeju", atsoka meita. Valns tyuliņ pajem nūcierš jai golvu, nūsvīž tamā kambarī koktā, a pašu ībuož kotlā.

Tāvs atīt nu dorba un vaicuoj : "Par kū mun nanūnesāt ēst?" "Vacuokuo muosa jau nūnesja", pastuosta meitas, "vēļ nava atsagrīzuse."

Tavs pasabreinuoja un soka: "Es naasmu nīvinas redzējis. Tagad tu man nūnessi ēst", soka tāvs vidējai meitai.

"Bet kai es zvnuošu, uz kurīni nest?" vaicuoj ūtra muosa. "Īdams es pīsvaidīšu vēziņu pa keirai rūkai, tu ej vēziņas lasīdama, un atrassi."

"Labi!" pasacīja meita. Valns vysu dzierdēja. Tāvs aizguoja, vēziņas svaidīdams pa keirai rūkai, bet valns salasīja un nūsvaidīja pa lobajai rūkai. Vidējuo meita nas tāvam ēst, īt, īt vēziņas lasīdama, un breinuojas, ka tuos nūsvaidītas pa lobai rūkai.

"Tāvs tok sacījās svīst pa kreisai. Daguoja jei pi pilis, īit īškā un vaicuoj : "Vai te struoduoj muns tavs?"

"Te, te i struoduoj tovs tāvs," atsacīja valns un atdevsa jai atslāgas nu vysim kambarim. Tikai vīns kambars beja ar lyuku aizsīts un ar sirguči aizkļeimots. Meitai gribējās pasavērt, kas tamā kambarī ir, jei attaisīja duruovas un īguoja īškā, redz: koktā pylns cylvāka golvu, a kotlā nazkas vard. Jei nūsabeida un izskrēja nu kambara. Valns ir vaicuoj: "Beji tamā kambarī, kurs ar lyuku aizsīts un ar sirguči aizkļeimots?"

"Nabeju." "Beji tamā kambarī?" "Nabeju."

Vēl trešu reizi vaicuoj valns: "Beji tamā kambarī?" "Nabeju", atsacīja meita. Vains tyuliņ pajēmja un nūcierta meitai golvu, īsvīdja koktā un pašu ībuozja kotlā.

Atīt tāvs nu darba un soka: "Par kū ēst nanūnesāt?" "Vidējuo muosa nūnesja tev ēst, un nava atguojuse." Tāvs pasabreinuoja vīn un soka: "Naasmu redzējis."

"Nu es gan aiznesšu," soka jaunuokuo meita, "bet kai es Tevi atrasšu, tēt?"

"Īdams pa ceļu, es pīsvaidīšu vēziņu pa keirai rūkai, tu ej, tuos lasīdama, un atrassi mani."

Jaunuokuo meita īt, īt un breinuojas, ka vēziņas pīsvaidītas pa labai rūkai, bet tāvs sacīja, ka nūsvīss pa keirai. Daīt jei pi pilis, īit īškā un vaicuoj: "Voi te struoduoj muns tavs?"

"Te, te struoduoj tovs tāvs," atsoka vains un atdūd jei vysu kambaru atslāgas. A vīns kambars ar lyuku aizsīts un ar sirguči aizkļeimots. Jai gribis pasavērt, īīt īškā un redz pylnu koktu ar cylvāku golvuom, a kotlā nazkas vuorējas. Atīt valns un vaicuoj: "Tu beji tamā kambarī, kurs ar lyuku aizsīts un ar sirguči aizkļeimots?"

"Beju", atsoka meita.

"Tev tagad juoīt ar manim gulātu."

"Labi, es īšu. Tikai tev juoizdora treis dorbi. Atej pēc laiciņa un es pasacīšu, kas doruoms."

Valns aizīt cytā kambarī, meita par tū laiku atdzeivynuoj obējas muosas ar dzeivības yudini, īlīk tuos skreinē, pīber kluot zalta un vysaidu zalta trauku, pīlīk, cik tik lein, aiztaisa skreiņes un posaka, lai nazakustynuoj. Atdzeivynuotuos muosas gulēja kai nadzeivas. Atskrīn valns un soka: Kaids dorbs man juodora?"

"Īej kambarī, pajem skreini un nūnes munam tāvam." "Labi!" valns pakēra skreini un aizskrīn kai vējs. Aiznesis atīt un soka: "Īsim gulātu!"

"Aiznes vēļ ūtru skreini munam tāvam."

"Labi!" valns kai ar vēju aizskrīn pi tāva ar gryutū skreini, atīt atpaka un soka: "Īsim gulātu!"

Aiznes vēļ vīnu skreini, a es gulēšu apsasaguse ar boltu pologu, atguojis gulstīs kluotu!"

"Labi!" soka valns un īīt ūtrā kambarī. Jaunuokuo meita dreiži īlein skreinē, atstuojuse gultā apkluotu ar pologu lelu laļku [lelli]. Valns paker pādējū skreini, aiznas dreiži tāvam, a pats dreiži atskrīn atpakaļ, pacei boltū pologu un lein gulātu, bet īrauga meitas vītā kalča [kaļķu] ļalku. Nyu valns tik acs vīn izpļātja, bet beja par vālu.