Maģiskā bēgšana ar meitenes palīdzību.

1. A,313,A. Māturu Atis Grāvendālē. LP,VI,119, 4. AS, III. 4.g.

Kāds saimnieks braucis no pilsētas mājās un gribējis dikti dzert. Ceļmalā bijusi aka - gājis dzert; bet dzerot iekritusi cepure. Palicis bēdīgs, kā lai bez cepures pārbraucot mājā? Te izlīdis melns jaunskungs un teicis, lai atdodot to, kas viņam pirmais skriešot pretim, tad gādāšot dabūt cepuri. Saimnieks domājis: kas gan cits kā suns skriešot pretim, un apsolījis. Tad dabūjis cepuri, braucis uz mājām. Vēl nebijis piebraucis pie vārtiem, kad jau viņa mazā meitene skrējusi pretim. Nu bijis bēdīgs, ka jāatdod meitene, bet neko darīt. Otrā dienā bijis jāved pie akas un jāsviež iekšā. Meitene izkritusi ūdenim cauri - tur bijis liels klajums un klajumā pils; tā pils piederējusi velna kungam, kas tēvam todien cepuri bija atdevis. Velns tad ievedis meiteni pilī un licis vārīt pusdienai biezo putru. Un tur bijis iemūrēts aplam liels katls; tanī ielējusi seši spaiņi ūdens un izvārījusi biezo putru. Bet velns, kad atnācis pusdienā, vēl bāries, ka maz izvārīts, lai citā reizē vārot pilnu katlu! Otru dienu vārījusi pilnu katlu. Un cita darba meitenei arī nebijis, ka jāvāra ēst un velnam jāieskā galva. Daždien bijusi viena galva, daždien vairāk. Bet meitenei mājā vēl palicis brālis. Tas arvienu taujājis: "Kur māsa palikusi, kur māsa palikusi?" Bet tēvs nekad nav teicis; tomēr vienreiz dabūjis taču zināt, kur māsa palikusi, un tūliņ taisījies meklēt. Nonācis pie akas, velns izlīdis pretim. Brālis vaicājis, vai viņam nevajagot kalpa? Kā tad ne?" un tūliņ salīdzis. Bet nu brālis baidījies lēkt akā; velns drošinājis, lai tikai lecot, nekas jau ļauns nenotikšot. Labi, lēcis. Nu velns aizvedis brāli uz pili un licis vienu teļu ganīt. Māsa izgājusi ārā un teikusi, ka viņš nenoganīšot teļu, tas esot velns. Nu šis palicis bēdīgs: bet māsa iedrošinājusi, lai nebēdājoties un iedevusi sarkanu zīda diegu, lai to teļam gar kaklu apsienot - neiešot nekur. Labi. Apsējis - noganījis gan teļu. Vakarā velns prasījis: "Vai varēji noganīt teļu?" Atteicis: "Ūja! vienu teļu nenoganīt!" Otrā dienā devis citu darbu, vienu zirgu tā apkopt, ka arvienu paēdis, arvienu pilnas redeles. Māsa prasījusi: kas nu viņam par darbu? Atteicis, viens zirgs jākopjot. Šī sacījusi: "Tu viņu nepieēdināsi - tas ir velns; bet paņem koku, aizej uz stalli un drāz iesmu. Tad zirgs vaicās: "Ko tu dari?" Atteic: "Ja daudz ēdīsi, tad to mutē iespraudīšu!" Viņš aizgājis un visu tā izdarījis. Zirgs lūdzies, lai nedurot iesmu, nemaz neēdīšot. Pielicis pilnas redeles ar sienu un tā tās stāvējušas visu dienu. Vakarā velns prasījis: "Vai varēji apkopt zirgu?" Atbildējis: "Kāpēc gan nevarēšu?" Velns nobrīnējies, diezin, vai tik neesot sarunājies ar māsu? Ja to dabūšot zināt, tad abus nokaušot. Trešā dienā velns teicis, lai apsējot atmatu, izaudzinot, nopļaujot, samaļot un izgatavojot no graudiem viņam dzērienu! Nu zēns bēdājies, ka to neizdarīšot; bet māsa drošinājusi: "Nenoskumsti!" Un velnam bijusi sudraba taurīte; kad to taurējis, sanākuši visi viņa kalpi un prasījuši, ko pavēlot? Māsa nu iedevusi to taurīti brālim. Viņš aizgājis uz atmatu un taurējis. Tūliņ visi kalpi klāt, sacīdami: "Kungs, ķēniņ, ko pavēlat?" Teicis, lai viņi uzarot, noecējot, apsējot to lauku un izaudzējot graudus! Visi tūliņ ķērušies pie darba: viens aris, otrs ecējis, trešais sējis, cits audzinājis, cits pļāvis, cits malis. Beidzot viņš pats izspiedis sulu un nesis velnam dzērienu. Velns prasot, kā to esot izdarījis? Citādi neesot, ka gan ar māsu sarunājies, tādēļ nokaušot! Bet velns vēl aizgājis gulēt. Nu māsa teikusi, ka jābēgot. Un velnam bijusi gudrības grāmata; ja to izmācījušies no galvas, tad varējuši palikt par ko tikai vien gribējuši. Māsa arī izmācījusies un tad bēgusi. Bet kad velns atmodies, tūdaļ sasaucis visus savus kalpus un licis dzīties pakaļ. Bēgļi tomēr laikā pamanījuši, ka dzenas pakaļ, un tad māsa palikusi par zelta zivtiņu, brālis par mazu strautiņu. Velna kalpi aizskrējuši, nevarējuši viņus dabūt un gājuši tukšā atpakaļ. Velns prasījis, kāpēc neesot noķēruši? Atteikuši, ka nevarējuši dabūt. Velns jautājis: "Vai tad ceļā nekā neredzējāt?" Atbildējuši, ka pamanījuši strautiņu un mazu zivtiņu tanī. Velns iebrēcies dusmīgi, kādēļ neesot izsmēluši strautiņu un zivtiņu noķēruši, jo tie abi viņi bijuši? Un nu sūtījis, lai dzenoties atkal pakaļ! Bet šie abi, pamanīdami, ka dzenas atkal pakaļ, arī rīkojušies: brālis palicis par ābelīti, māsa par putniņu tanī. Kalpi atskrējuši, nepazinuši atkal viņus, gājuši otrreiz mājās. Nu velns, palicis loti dusmīgs, sasaucis visus kalpus un tad arī pats dzinies līdz. Bet par to laiku brālis ar māsu jau bijuši mājās un uzvilkuši ar krītu krustu uz durvim. Velni nevarējuši ietikt istabā, visi gājuši atpakaļ uz velna pili tukšām rokām.