2. A. 313 A. J. Ezers no Kļavu Jāņa Kalētos. Jkr. V, 43. L p. LP, VII, II, 21, 22. AŠ, III, 4f.

Reiz kāds lielskungs jāja drebuļus meklēt. Jāt viņam apnika, viņš sēdās kuģī. Uznāca ūdens trūkums. Lielkungam pārlieku slāpa. Lai gan tas zināja, ka jūŗas ūdens nav dzeŗams, bet ko darīt - viņš nevarēja atturēties un noliecās dzert jūŗas ūdeni. Te satveŗ viņu kāds vīrs aiz bārzdas un saka: "Šorīt tev dzimst dēls, ja neapsoli viņu man, tad gals tev klāt."

"Pēc piecpadsmit gadiem vari dēlu ņemt," apsola lielskungs pārbijies. Pārnācis mājās, viņš pastāsta to sievai. Šī par daudz bēdājās.

"Nerūpējies, sieviņ, rasi vēl izdosies labi," lielskungs mierina.

Pienāca dēlam piecpadsmitais gads. Tagad tēvs ar dēlu aizgāja, bet katrs uz savu pusi. Lielskungs pienāca pie kāda pakalna, kur vecs vīriņš līda līdumu.

"Kā jūs, tāds smalks kundziņš, pa krūmiem blandaties?" vecis prasa.

"Meklēju drebuļus," atbild lielskungs.

"Nākat man līdzi!" vecis saka un atveļ lielu akmeni. Abi ielīda caurumā. Caurums aizkrita.

"Vai zini, kas es esmu? Vai pazīsti mani?" vecis prasa. "Atceries, kad dzēri jūŗas ūdeni. Tavu dēlu jau esmu nolicis īstā vietā. Tagad tu man nāc līdza!" Velns aizveda lielkungu uz savu pili.

"Tagad gribu tavu tārpu (spēju, spēku) izmēģināt. Nāc šurp un cel šitās durvis!" velns pavēl. Lielskungs nevar tās ne kustināt.

"Ej suņu būdā, tur vari izgulēties. Tad iesēj šonakt miežus, izaudzē, nopļauj, izkul, izdari alu, tā ka rītu varu dzert. Saproti?" saka velns un aiziet. Lielskungs bēdājas, viņu pārņem drebuļi. Pienāk jauna meitene pie viņa.

"Krusttēv, kā tu te atnāci?" viņa uzrunā lielkungu. Lielskungs izstāsta tai savas bēdas.

"Tev būs līdzēts," viņa saka. "Ieej kūtī. Tur ir raibgalva govs. Nokauj to, izņēmi no viņas zelta olu. Klētī ir mieži, tos ieliec kūtī un rītā būs alus gatavs." Rītā lielskungs nes velnam alu.

"Ā, tēviņ," saka velns, "tā nav vis tava gudrība. Pag, pag, rītā jūs abus pārmācīšu." Lielskungs pasaka to meitai. Pa nakti abi aizbēg. Meita tura zelta olu azotē. No rīta ola kustas.

"Nu nav labi," meita saka, "velna sulaiņi mums dzenas pakaļ. Oliņ, glābi mūs šoreiz!" viņa lūdzas.

Lielskungs pārvēršas par upi un meita par zivtiņu. Nāk velna sulaiņi. Tie pārskrej pāri, bet nekā neatraduši, viņi iet atpakaļ lielskungs ar meitu tālāk. Šie jau gandrīz pie cauruma, ola atkal saraustas.

"Nu nav labi!" saka meita, nu nāk velns pats. "Mīļā oliņ, palīdzi mums vēl šoreiz!"

Tiklīdz velns abus taisās ķert, akmins no cauruma zemē un šie izsprūk ārā.

Meita pārvēršas par vīrieti, ko lielskungs pazīst par savu dēlu. Abi ir glābti. Bet lielskungs ir ar drebuļiem iepazinies.