3. A. 313 A. C. Vidzemē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 119, 1 piez. AŠ, III, 4a.

Viens tirgotājs samaldījies seši mēneši ceļā. Pēdīgi danācis viens tētiņš, teikdams, ja došot to, kas mājā esot jauns, tad ceļu parādīšot. Ap:solījis. Pārbraucis - mājā bijis jauns dēls.

Astotā gadā tētiņš dastājies pie tirgotāja loga, lai nu dodot to, ko apsolījis. Tad tirgotājs iesēdinājis dēlu tētiņa vāģos (ratos), iejūdzis tētiņa divi varenos zirgus un raudādams izvadījis no pilsēta. Ārpus pilsēta dēls atdievojies un nu tētiņa zirgi aizgājuši kā vējš.

Skrējuši, skrējuši - noskrējuši pie viena nama un apstājušies. Dēls iegājis namā un tur nākusi pretim viena meita, to šIs iemīlējis. Tai meitai vēl bijušas 4 māsas, tās visas bijušas tētiņa meitas.

Kad nu tētiņš dabūjis zināt, ka dēls viņa jaunāko meitu iemīlējis, tad pārvērtis visas 5 meitas par sarkaniem vaiņagiem un vaiņagu pulkā licis dēlam brūti uzminēt. Bet brūte jau iepriekš dēlam bija pateikusi īpašu zīmi. Dēls pēc pateiktās zīmes tad uzminējis brūti (vaiņagu).

Tad pārvērtis meitas par dūdām (dūjām) - atkal uzminējis, jo jaunākā pacēlusi kāju apakš spārna. Tad pārvērtis par 5 adatām - atkal uzminējis. Pēdīgi pārvērtis par sarkaniem diedziņiem - atkal uzminējis.

Nu, kad visas reizes bija atminējis (uzminējis) brūti, tad devis dēlam darbu: par nakti nocirst līdumu, nodedzināt, apart, apecēt, iesēt, izaudzēt, nopļaut, izkult, samalt un šam rītā danest ko ēst. Dēlam gan palicis bail par tik lieliem darbiem; bet meita izgājusi laukā un sasvilpusi pulka, pulka strādnieku. Sanācis pilns mežs un līdz rītam darbs bijis darīts.

Otrā naktī tētiņš licis dēlam no lielā purva sanest akmeņus un uzcelt torni. Atkal meita (brūte) sasvilpusi strādniekus un tornis bijis gatavs. Trešā naktī licis pašu baznīcu celt. Tas arī padarīts. Bet baznīcai bijušas zemas, zemas durvis un meita pamācījusi: "Ja rītu tētiņš (tēvs) nāks baznīcā, tam būs jēra cepure galvā; tā aizķersies pie palodes un nokritīs zemē. Ja viņš liek cepuri tev augšā celt, tad necel - atbildi: "Tu neesi nekāds kungs!"

Tā noticis. Un tiklīdz to izteicis: "Tu neesi nekāds kungs!" tētiņš atdevis dēlam brūti.

Nu padzīvojis tādu laiciņu turpat un tad aicinājis brūti līdznākt uz šā tēvu zemi. Gājuši. Bet tētiņš, manīdams, ka šie aizgājuši, sūtījis puišus pakal. Šie tad palikuši pirmo reiz par ābeli un zemes čupu, otreiz par ūdeni un pīli un izbēguši no puišiem. Bet nu meita noteikusi dēlam: "Ja ieej pie tēva un mātes, nedodi mutes, citādi aizmirsīsi mani!"

Šis iegājis un tomēr mutējis vecākus un aizmirsis brūti. Tad brūte ietaisījusi turpat pie dēla mājām lielu dārzu, uzcēlusi pili dārzā un izaicinājusi šo dārzu skatīties. Atnācis, ieraudzījis dārzu, pili un nu atminējies brūtes. Saprecējušies un dzīvojuši laimīgi.