5. A. 313 A. M. Skrupska no vecas māmiņas Neretā, Folkloras archīva kr.

Reiz vienam ķēniņam pazuda vienīgā meita. Tika gan daudz meklēts, bet nekur viņas nevarēja dabūt. Nu viņš izsludina, kas atradīs un atvedīs, tam viņš to dos par sievu un pusi no savas valsts.

Apņemas daudz meklēt, izmeklējas, bet nekā. Nu jāj viens princis pa mežu un domā, kā varētu zināt, kur atrodas zudusī princese? Viņš ierauga meža mājā guļam vienu nespēcīgu nabagu, kas lūdzas, lai viņu paēdinot un pārvedot līdz viņa norādītai vietai. Princis, būdams labsirdīgs, paņem, paēdina, uzceļ to uz sava zirga un pārnes līdz norādītai vietai. Vecītis teic: "Par tavu labu sirdi es tev pateikšu, kur atrodas zudusī princese, un kā tev pie viņas izdosies pietikt. Še tev es iedošu vienu ābolu, vienu susekli un vienu pūsli, pildītu ar ūdeni. Pajāj uz dienvidu pusi, tur tu uziesi vienu dimanta aku un pie tās akas būs piesiets viens zirgs. Paņem, atraisi to un jāj par trim valstim, bet kad tu piejāsi pie pirmās valsts, tad tevi tur nelaidīs cauri jāt. Bet parādi tik ābolu, tad tevi laidīs. Kad tu piejāsi pie otras valsts, tad parādi susekli un pie trešās pūsli."

Princis iet uz dienvidu pusi, atron aku ar visu zirgu, atraisa un jāj. Piejāj pie pirmās valsts, tūlin divi kaŗavīri ar zobeniem rokā aiztur un teic, tālāk neesot brīvu iet. Bet princis parāda ābolu, tūlin kaŗavīri atņem zobenus nost un izlaiž cauri. Piejāj pie otras valsts, tur tāpat nelaiž; bet princis parāda susekli - tūlin izlaiž. Piejāj pie trešās, parāda pūsli - tūlin izlaiž.

Tad viņš jāj un piejāj pie viena skaista dārza. Ap to dārzu ir visapkārt apvilktas drātis, un kā pieduŗas, tā zvana pa visiem dārza stūŗiem. Princis atskrien ar savu zirgu un pāri ir gan bet no brīnumiem paliek stāvot. Cik skaists šis dārzs cik skaisti puķes zied un putni dzied! Te viņš pamana, ka nāk starp krūmiem skaista princese baltā apģērbā. Princese, svešnieku ieraudzījusi, brīnās un teic: "Steidzaties, cik ātri vien varat, ārā no šā dārza, jo citādi nāks pūķis un jūs saplosīs, kā tas jau noticis ar citiem, kas še iemaldījušies."

Princis atbild: "Es neesu iemaldījies, bet esu nācis, lai varētu jūs atsvabināt."

Princese saka: "Tas nav iespējams, mūs pamanis, dzīsies paka panāks un saplosīs."

Princis pastāv, ka šonakt pat esot jābēg. Princese paslēpj princi līdz vakaram un teic: "Kad uzlēks mēness, tad bēgsim." Nu mēness ir uzlēcis, bēgļi uzkāpj zirgam mugurā, atskrienās un lec par drātim pāri, bet zirgam drusku aizķeŗas kāja un nu sāk zvanīt pa visām malām. Šie gan skrien, cik tik jaudā; bet princese atskatās un ierauga, ka pūķis dzenas pakal un nāk vienmēr un vienmēr tuvāk. Princese iesaucas: "Nu mēs būsim pagalam, es jau jūtu pūķa karstumu, ko viņš izlaiž no savas mutes."

Princis teic: "Ņem šo ābolu un met mums aiz muguras!" Princese paķeŗ un met - tūliņ atronas liels kalns, un kamēr pūķis pārveļas pār to kalnu, tikmēr bēgļi jau tālu, tālu. Bet pūķis tomēr dzenas - ugunis vien šķīst. Princese atskatās un ierauga pūķi itin tuvu. Princese teic: "Ņem un met šo susekli!"

Princese paņem un nomet - tūlin atronas liels mežs. Kamēr pūķis pārspraužas pār mežu, tikmēr bēgļi atkal lielā gabalā. Pūķis tomēr steidzas panākt un ir jau netāļu no bēgļiem, kad princis teic: ,.Met šo pūsli!"

Princese nomet pūsli - tūliņ atrodas liels ezers. Nu pūķis pieskrien pie ezera, sāk dzert un dzeŗ, kamēr pārplīst un paliek guļam. Nu princis pārjāj mājā un pieved pie ķēniņa viņa meitu. Ķēniņš ir priecīgs, ka viņa meita ir no velna nagiem izrauta. Viņš tura doto vārdu un dod glābējam meitu par sievu un pusi no savas vaists.