6. A. 313 A. Poģu Jānis, Bechmanis 1879. g. Brambergā. LP, VI, 115, 10z.

Itin vecos laikos dzīvojis nabags rokpelnis. Tam bijuši divi bērni: pieaugusi meita, ļoti daiļa, un dēls, vēl mazs puiķelis.

Un tas nu gadījās, ka šim pašam rokpelnim reiz aptrūkusi nauda - nebijis, kā saka, ne maizes garoziņa ko mutē bāzt. Tādā nedienā viņš nopūties: "Kaut jele kāds šoreiz man izlīdzētu!"

To sacījis, viņš paskatījies pa logu un redz: lepns kungs patlaban ielaiž sētā ar sešiem melniem ērzeļiem. Ja, un tā iebrauc sētā, piesien zirgus un nāk iekšā: vai te dzīvojot tas rokpelnis, kam tā daiļā meita?

"Dzīvo gan!" šis atbild.

"Nu tad mans brauciens nav pa velti. Āre, es atvedu sieku zelta un vēlējos par to tavu daiļo meitu precēt. - Vai dosi?" "Kā tad nu tādam kungam nedot? Lai jau notiek!"

Un kungs tūliņ izbēra zeltu, paņēma meitu un prom, ka rok pelnis neattapa ne apvaicāties, kas šis tāds un no kurines tāds? Tā pagāja dažs gads. Par to laiku rokpelņa puiķelis bija iz audzis stalts zēns un apņēmies savu māsu uzmeklēt, lai kur būtu aizvesta. Viņš, nabadziņš, par gŗūtumu nebēdādams, staigāja jau dažu dienu gan krustiem, gan šķērsām pa pasauli, māsu taujādams ; bet kā nekur, tā nekur.

Te vienu dienu meklētājs, pa mežu kuldamies, neviļot iemaldījās tādā ērkšķu biezienā un ievēroja turpat caurumu zemē. Viņam negribot iesities prātā: "Jāpaskatās, kas tā par alu īsteni ir."

Ielīdis - nav vis nieka caurums, bet dziļa, dziļa apakšzemes ala, kas arvienu palika platāka un gaišāka, tā ka beidzot izkļuvis lielā klajumā, kur visādas puķes raibin raibas augušas, liela zāle kuplojusi un stalta pils mirdzējusi. Piegājis pilij tuvāk - tos brīnumus! Uz gaiļa kājas tā bijusi uzcelta un visapkārt par sargiem stāvējuši lāči, vilki, kādi nekādi zvēri. Kamēr tur skatījies - ka vēl par brīnumiem! Iznākusi viņa meklētā māsa pretim un mīļiem vārdiem aicinājusi, lai nākot vien iekšā, viņa došot paēst, nodzerties un tad paslēpšot pagultē, lai viņas vīrs pārnākdams neieraudzītu.

Labi. Šis itin priecīgs, ka māsu atradis, un paliek tā ar mieru.

Ne cik ilgi - jau zvēri sāks rūkt, sāks kaukt un pils nošķobās vien. Velns mājā un tūlin pirmais vārds, lai māsa dodot ēst, lai klājot galdu. Labi. Apklāj gaidu. Šis paēd un tad gurdens liekas gulēt. Bet māsa tīšām apvaicājas: "Klausies, tu nu apgulies; bet ja man par to laiku kāds cilvēks atnāktu, vai kas, ko es zinu ar to darīt?"

"Ja, ja - labi, ka pieminēji! Ja kāds atnāktu, tad izrauj man no kažoka trīs spalvas, lai piktums rimtu, un atved viņu šeitan pie gultas apsveicināties."

Kad velns savas trīs dienas tā bija sagulējis, tad māsa pasniedza brālim lieku koka roku, izrāva velnam no muguras trīs spalvas un aizveda brāli pie gultas sveicināties.

Velns, nožāvājies, deva brālim roku vaicādams: "No kurienes nākdams?"

Bet brālis sniedza velnam lieko roku pretim atbildēdams: "Nācu māsu apsērst."

Līdz to bija izteicis, velns saspieda brālim lieko roku un saberza drupās brīnīdamies: "Tev cieta daba, nemaz sāpes nejūti, līgsti tādēļ pie manis par kalpu! Došu tev lielu algu un ļoti maz darba."

"Ja, ja!" brālis atbild, "man tur nekas nav pretim."

"Tad labi! Še tūliņ darbs. Rītu apkopsi man balto ķēvi, cik viņa spēj ēst, un izmēzīsi viņai stalli, vairāk nekā."

Brālis iegājis itin priecīgs pie māsas par tik maz darba; bet māsa noskuma: "Ai brālīti, cik tu maldies! Tavs vieglais darbs ir gŗūts darbs, jo vecā baltiene ir pati velna māte. Tomēr klausi mani - būs labi. Paņem citrīt klūgu un sprunguli, aizej stallī un liecies darbojamies ar tiem, tad baltiene prasī: "Ko gribi darīt ar klūgu un sprunguli?"

Atbildi : "Aizklūgošu, ar sprunguli sagriezdams, tev muti, ja vēl ēdīsi!"

Labi. Brālis otrā rītā aiziet uz stalli, noliek labu klēpi sēkas priekšā, šī aprij viens divi un piemēslo vai visu stalli, lai tikai šis mēž. Brālis noliek otru klēpi - tas pats.

"Ā!" viņš papurina galvu, "zinu gan!" un sāk tikai ar klūgu un sprunguli grasīties.

Ķēve tūlin: "Ko tu gribi darīt?"

"Ko darīt? Aizklūgošu tavu rijamo, lai nevari vairāk rīt!" Vai! nedari vis to, es vairāk neēdīšu."

"Tu neēdīsi! to redzēsim - lai tad paliek arī."

To sacījis, brālis nolika ienesto sēku pagalvī un sagulēja līdz vakaram.

Vakarā atskrien velns uz stalli, dusmās nosprausļojas vien uz ķēvi, ka nav ēdusi, un tad, uz brāļa pusi pagriezies, sacīja tā: "Lai nu šīs dienas darbi, kur šīs dienas darbi, bet rītu pārvedīsi man ar šo ķēvi vezumu malkas no meža!"

Labi. Rītā brālis iejūdz balto ķēvi, aizbrauc mežā un sakŗauj tādu vezumu, ka rati līdz rumbām zemē iegrima. Ķēve apskatās vezumu un nevelk ne traka. Bet brālim atkal padoms, viņš nocērt labu strubiķi un sāk jau cilāt.

Ķēve vaicā: "Ko tu ar to strubiķi esi nodomājis?" "Nodomājis - vēl šī vaicās! Es tevi mizošu, lai āda atlūp, ja nevilksi vezumu, to tev pasaku."

Vai nemizo vis - vilkšu, vilkšu!" "

"Labi. Tad velc arī un nerēgojies man ilgāki vairs

Ķēve atspērās un izgāja kŗākdama, ka grāvis vien palika pakaļā.

Pārbrauc mājā, velns izskrien no pils, apskatās ķēvi, kā tā nodzīta garo vien un nejaudā dusmās vairs ne godam paspraušļot; tikai to vien iesaucas: "Rītu izganīsi manu teļu; bet ja nenoganīsi, tad jūs abus ar to meitu uzkodām patērēšu."

Brālis ieiet pie māsas un izsaka, kā velns nolielījies. Māsa atbild: "Nebēdā neko! Še šis sarkanais dzijas kamoliņš, atrisini rītu to un piesien vienu galu teļam pie kreisās pakaļškājas, otru paturi rokā - neaizskries nekur. Šis teļš, zināms, ir zvērots teļš. Viņš ir no melnās velna meitas govs ; bet ievaidīt jau var, ja tikai zin vārīgai vietai piekļūt."

Otrā rītā brālis tā darīja un izganīja velna teļu kā nabagu. To redzēdams, velns vakarā nemaz nerunā, cik dusmīgs; tikai to vien iesaucas : "Rīta agrumā ienāciet abi divi ar meitu, tad es ko pateikšu!"

Labi. Brālis ieiet pie māsas un pasaka, ko velns pavēlējis. Māsa atbild: "Tā jau domāju. Nu mums šonakt jābēg no šīs alas laukā, citādi rītā velns mūs aprīs. Tādēļ paņem tu vispirms cirvi un pāršķel velna teļam galvu, tad tur izvelsies pīle; pīli pārcirtis, atradīsi viņā zelta pautu, to mums ceļā vajaga līdz, ja gribam kur aiztikt."

Tūlin brālis paķēris cirvi, pārpļāva teļam pauri, pārcirta arī pīli, izņēma zelta pautu un nodeva māsai. Tā nolika pautu uz ceļa, paritināja drusku un nu pauts laistīdamies ripoja pa priekšu vien. Šie, ko tikai māk, atkal pakaļpēdu no pēdas.

Brokasta laikā velns atmodās un, neatradis brāli ar māsu vairs palaida melno govi vaļā, lai ķeŗ bēgļus rokā.

Ap to pašu laiku brālis ar māsu bija apsēdušies atpūsties. Te māsa paskatās: zelta pauts sāk trīcēt. Viņa tūdaļ noprot, ka nu vairs nav labi, tādēļ saka: "Mums dzenas pakaļ, es palikšu par ērkšķu krūmu, tu paliksi par ērkšķa rozi, lai mūs neapmana."

Labi. Šie paliek par tādiem. Atskries melnā govs, vai ērkšķu krūms neesot redzējis divus gaŗām ejam?"

"Nē, neesam!"

Melnā govs pārskrien bešā atpakaļ un stāsta velnam, ka ērkšķu krūmu ar ziedu vien redzējusi, cita neviena.

"Ak tu lops!" velns kliedza, "kādēļ neņēmi krūmu ar visu ziedu līdz, tie bija tie paši bēgļi. Skrien labi ātri otrreiz pakal! Un ja ir šoreiz viņus neatvedīsi, tad tev kaklu riņķī apgriezīšu."

Melnā govs loba otrreiz pakaļ; bet brālis ar māsu bija tikuši jau labu gabalu atkal uz priekšu. Te piepēži zelta pauts sāka lēkāt. Māsa nomanīja, ka atkal dzenas pakaļ, tādēļ palika pati Par ezeru un brālis par pīļu tēviņu. Atskrien melnā govs, nav vairs ērkšķu krūms, tikai lielu gabalu tāļāk, ezers viļņo. Ko nu? Lobs atpakaļ velnam teikt. Bet velns šoreiz dusmās kampa melno govi aiz ragiem, apgrieza sprandu riņķī un tad lādēdamies lēca baltai ķēvei mugurā un aizlaida, ka nokūpēja vien, pats bēgļiem pakaļ.

Tai pašā brīdī brālis ar māsu vairs nebija tālu no alas cauruma. Te piepēži viņi dzird: dzenas vēl jo niknāki pakaļ. Tagad māsa nosvieda dvieli zemē. Dvielis iesāka vīties un locīties, kamēr beidzot palika par platu strauju upi. Atskrien velns upmalā, nevar pāri tikt: visur dziļas dzelmes, visur straujums un platums priekšā. Beidzot - kas tur ir, ir - piecērt ķēvei un peldēs pāri. Bet straujums norāva ķēvi tālu tālu lejup, kamēr vēl ierāva dzelmē. Ķēve noslīka, tikai velns gan ar lielām mokām taču izkūlās šinī malā un dzinās par jaunu pakaļ. Bet māsa tagad nometa susekli zemē. No susekļa gadījās biezs biezs ērkšķu mežs. Velns gan plēsās un lauzās ērkšķiem cauri; bet beidzot sapinās un piesējās. Tamēr māsa ar brāli bij sasnieguši alai caurumu un izkļuvuši šinī saulē.