7. A. 313 A. Gotards Kr . Vircavā. LP, IV, 59. AŠ, III 4m.

Reiz viens ķēniņš gājis medīt un nomaldījies lielā purvā. Ap pusnakti pienācis velns, sacīdams : "Atdod man to, kas tev mājā no jauna, tad izvedīšu uz ceļa."

Ķēniņš apsolījis, velns izvedis. Pārgājis mājā, nu atjēdzies, cik neprātīgi izdarījis. Ķēniņienei bijis piedzimis jauns dēls, kuŗam pēc līguma, trešajā nedēļā velns būs pakal. Bet tanīs dienās ķēniņa govju gana sievai piedzimusi meitiņa. Ķēniņš nu ņēmies par labu maksu ierunāt govju ganam pārmīt bērnus. Govju gans lai audzinātu ķēniņa dēlu un ķēniņš atkal paņemtu viņa meitiņu. Tā noticis.

Pēc trim nedēļām velns bijis klāt, lai atdodot ķēniņš savu bērnu! Ķēniņš iznesis govju gana meitiņu: "Še, te ir mans bērns!" un piekrāpis velnu.

Bet ķēniņš ātri nomira.

Kad nu ķēniņa dēls pie govju gana bija izaudzis liels un dabūjis zināt, kā tas toreiz ar viņu noticies, tad tam sirds iežēlojās par nabaga meiteni, tādēļ ka tai viņa dēļ bijis jāaiziet pie paša velna. Un ko domāt - ķēniņa dēls nelicies ātrāk mierā, kamēr vienu dienu sataisījies savu vietnieci izglābt no velna nagiem. Viņš iebēris puspūru balto zirņu maisā un aizgājis uz to pašu purvu, kur toreiz tēvs bijis apmaldījies. Bet velns nemaz nerādījies. Beidzot sagudrojis par jokiem raudāt, lai velns izdzirdētu.

Ja, nu pareizi - necik ilgi velns klāt - ko te meklējot? "Meklēju darbu, bet neviens mani nelīgst!"

Lai līgstot pie viņa! velns tūlin iesaucies. Labi - salīguši, un nu ķēniņa dēls gājis līdz.

Nogājuši pie liela liela akmeņa. Velns pavēlis akmeni nost. Tur apakš tā akmeņa bijis gaŗš gaņģis zemes apakšā. Pa šo gaņģi gājuši uz priekšu; bet ķēniņa dēls arvienu izmetis pa zirnīšam Velns noprasījis, ko viņš tur vienā gabalā metot.

"Are! es jau biju savai mātei bērēs, un mums tāds ieradums no laika gala pa bērēm baitos zirņus biezputrā vārīt. Puspūrs atlika, to paņēmu līdz uzkost uz ceļa. Tomēr nesot ievelkas brīnum smagumā, tādēļ kaisīšu, kamēr nesamais neplaks un atvieglināsies."

"Tā, tā!" velns atteicis un vairāk netaujājis.

Pēc liela laika gaņģis nobeidzies un nu iztapuši pie velna mājas citā pasaulē. Tur arī bijusi govju gana meita, ko ķēniņa dēls meklējis. Viņam tūlin uz rāviena meita brīnum patikusi un abi norunājuši precēties. Bet velns to saodis, ko šie norunājuši; tas teicis uz ķēniņa dēlu :

"Ja tu manus darbus spēsi izdarīt, tad es salaulāšu tevi ar meitu. Tev šodien jāapkopj mana melnā govs kūtī un naktī jānocērt viņš meža gabals, jāuzaŗ, jānoecē, jāizaudzina mieži, jānopļauj, jānokuļ, jāizdiedzē iesals, jāsamaļ un rītu uz brokastim jāizdara alus."

Ķēniņa dēls nogājis uz kūti un sācis melno govi kopt. Bet tā maita nemaz nebijusi pieēdināma. Nu kopējs bijis lielās bēdās. Te par laimi iznākusi govju gana meita un pamācījusi, kā govs pieēdināma. Ķēniņa dēls tā darījis, un, re, izdevies pieēdināt.

Nu gājis vakarā mežu cirst. Cirtis, cirtis, tomēr tik ātri negājis, kā vajadzējis iet, lai visus darbus padarītu. Ko nu? Sācis atkal bēdāties. Te govju gana meita klāt, pamācīdama, kā tas izdarāms. Šis paklausījis, un, re, visi darbi izdevušies. No rīta ienesis velnam jaunu alu.

Velns teicis: "Tu manus darbus pievārēji, tagad salaulāšu tevi ar meitu; bet šodien man nav vaļas, rītu pie dienas to padarīšu."

Ķēniņa dēls itin priecīgs ieskrējis pie meitas pastāstīt, ka velns solījis viņu laulāt. Bet meita bēdīga atteikusi: "Tad tu nemaz nezini, kas ir velna laulības. Viņš mūs abus nokaus - tās ir velna laulības."

"Vai! ko tad?" ķēniņa dēls baiļojies.

"Neko vairāk - mums nākamu nakti jābēg. Bet iekams to darām, tev jānokauj melnā govs un viņas teļš, ka nedabū iemauties. Izdari to - būs labi! Bet sargies, ja govij, vai teļam baiss paspruktu, tad esam pagalam. Velns uzmostos un mūs dzīvus apēstu, jo melnā govs ir velna māte un teļš velna brālis. To tu vari domāt. Tādēļ ņem šo zobinu un cērt, ka katram ar cirtienu pietiek. Pēc tam pāršķeļ teļam galvu un izņem man to āboliņu, kas galvā atradīsies."

Labi, - ķēniņa dēls pakampis zobinu, aizsteidzās uz kūti un cirtis, cik jau nu spējis, katram vienu cirtienu: vienu govij, otru teļam. Par laimi saļimuši gan abi nemaz neiemaudamies. Nu pāršķēlis teļam galvu, izņēmis āboliņu un aiznesis meitai. Meita ietinusi āboliņu savā drāniņā un tad abi bēguši pa gaņģi vien uz priekšu. Baltie zirņi, ko todien kaisījis, brīnum labi derējuši par ceļa rādītāju. Drīzi sasnieguši gaņģim galu un pie lielā akmeņa izkāpuši šinī pasaulē. Patlaban rādījusies arī gaisma un nu varējuši ceļu noblenst bez zirņiem. Te uz vienu reizi meita iesaukusies:

"Nav vairs labi, āboliņš sāk drāniņā kustēt, mums dzenas pakaļ. Paliec tu par gaisu, es par tauriņu, tad mūs nepazīs."

Un meitai bijusi taisnība. Velns līdz ko pamodies, licis šos abus aicināt pie sevis, lai salaulātu. Aicinātājs attecējis atpakaļ pie velna: neesot vairs ne puiša, ne meitas! Velns lobis uz kūti skatīties, bet atradis govi un teļu nokautus. Nu brīnum sašutis un tūliņ sūtījis septiņus niknus garus bēgļiem pakaļ. Tie atskrējuši pie akmeņa, paskatījušies, bet nekā neredzējuši vairāk, kā tik gaisu un tauriņu. Skrējuši atpakaļ un teikuši velnam, ko redzējuši.

Velns iebļāvies: "Jūs, lopi! tie jau bija tie paši. Skrejiet pakaļ un vediet pie manis!"

Pa to laiku gaiss ar tauriņu bija palikuši par cilvēkiem un gājuši tāļāk. Bet uz reizi āboliņš sācis atkal drāniņā kustēt.

Mums dzenas pakaļ! Paliec tu par upi, es palikšu par zivtiņu!" Tā noticis. Necik ilgi septiņi gari atkal klāt; bet vairāk neredzējuši, kā upi un zivtiņu, tādēļ skrējuši atpakaļ.

Velns prasījis: "Vai bija vēl?"

"Nebija vairs: tik redzējām upi ar zivtiņu!"

"Jūs, lopi! Tie jau bija tie paši, kādēļ nevedāt šurp? Tūliņ skrieniet pakaļ!"

Pa to laiku upe ar zivtiņu bija palikuši par cilvēkiem un gājuši tālāk. Bet uz reizi āboliņš sācis atkal drāniņā kustēt.

"Mums dzenas pakaļ! Paliec tu par rožu krūmiņu, es palikšu

par ziediņu krūma galotnē. "

Tā noticis. Necik ilgi septiņi gari atkal klāt; bet vairāk ne redzējuši, kā rožu krūmiņu ar rožu ziedu, tādēļ skrējuši atpakaļ.

Velns prasījis : "Vai bija vēl?"

"Nebij vairs; tik redzējām rožu krūmu ar ziedu."

"Jūs, lopi!" velns iesaucies un tā ielēcis uguns ratos un skrējis pats pakaļ.

Bet bijis jau par vēlu. Bēgļi bijuši jau sava tēva pilī.

Nu ķēniņa dēls apprecējis govju gana meitu un dzīvojis laimīgas dienas.