8. A. 313 A. R. Vulfs, Ūziņos. LP, IV, 31, 2. AŠ, III, 4b.

Viens saimnieks brauc pa ceļu un iekrīt ar visu vezumu un zirgu grāvī. Izmocās ilgu laiku - nevar izķeparāties. Uz reizi nāk viens pretim (tas bijis velns). Saimnieks žēli lūdz, lai palīdzot ārā tikt; bet velns atbild: "Soli to, kas tev nezināms mājā, tad palīdzēšu!"

Saimnieks apsola. Velns drusku pieķeŗas klāt - viens paņēmiens -- no grāvja ārā. Pārbrauc nu mājā, tad tik atjēdzas, ko apsolījis. Saimniecei mazs dēls šūpulī. Tā kādreiz iet neapdomībā, ko var darīt. Saimnieks gan bēdājas dēla dēļ, bet nekā darīt - trešā dienā velns pakaļ, lai dodot šurp, ko grāvmalā pats apsolījis.

"Ūja, ūja! ļauji mazākais dēlam izaugt, gan jau panāksi vēl diezgan!"

Labi!" velns atbild, "bet pēc divdesmit gadiem, tad sūti šurp!" Paiet divdesmit gadi - tēvs vienu dienu ļoti nobēdājies. Dēls prasa: "Tēt, kas jums kaiš?"

"Tā un tā - tev jāiet pie velna, neapdomībā apsolīju tevi kopš divdesmit gadiem."

"Nebēdājies! Ja esat apsolījuši, tad iešu labprāt. "

Un tā nu dēls aiziet taisni caur mežu. Iet, iet - nemaz mežam galu saiet. Beidzot gadās upīte. Viņš apsēžas uz krasta un sāk bēdāties. Te - nezin kā paceļ acis - redz: trīs pelēkas zosis peld pa upi uz augšu. Piepeld tuvāk: "Ko tu, knauķi, te sēdi?" šīs rupji nolamā un aizpeld tālāk.

Bet pēc tāda laiciņa piepeld no tās pašas puses balta zostiņa; tā saka: "Ko tu, puisīt, te sēdi? Mans tēvs jau sen tevi izgaidījies."

"Ja, es jau nezinu tavu tēvu atrast!"

"Ej tik gar upmalu uz leju; drīzi ieraudzīsi gaŗu ēku, kuŗai abi gali melni, vidus balts. Melnajos galos dzīvo velni, vidū, baltajā daļā, tur es piemītu."

"Labi, labi!" dēls patencina un aiziet gar upmalu vien. Necik ilgi - ja, ierauga gaŗo ēku ar melniem galiem un baitu vidu. Ieiet iekšā - velns pretim: "Vai atnāci gan?"

Atnācu!" "

"Tad ej tur pie tā vecā pavāra un pagaidi, kamēr darbu došu. Viņš arī tāpat ieķerts kā tu. Bet no šīs dienas saukšu viņu par veco pavāru, tevi par jauno."

Dēls ieiet, apgrozās, bet nemaz šim tai melnajā galā nepatīk. Pienāk vakars. Velns ienāk sacīdams: "Veco pavār! šonakt ej manā dārzā zelta ābeli sargāt, man tur viens ņerms katru nakti zelta ābolu nozog. Ķer to rokā! Jauno pavār! tu vēl šonakt vari izgulēties!"

Vecais pavārs ieiet dārzā ābolus sargāt, bet no rīta ielien istabā itin bēdīgs, nav varējis nosargāt. Pienāk vakars. Velns atkal ienāk: "Jauno pavār! šonakt ej tu ābolus sargāt, šis nav nosargājis!"

Jaunais pavārs domā: "Nagos tik esmu. Vecais nenosargāja, kur tad es?"

Bet dārzā iedams, viņš tāpat bez visa nodoma iegriežas baltajā ēkas daļā un satiek par laimi balto zostiņu. Tā prasa: "Vai tev, puisīt, kas uz sirds, kādēļ tāds nolaidies?"

"Tā un tā - jāiet dārzā zelta āboli sargāt, kuŗus vecais pavārs izgājušu nakti nenosargāja."

"Nekas, klausi mani, būs labi! Izkāp ābelē pašā galotnē un gaidi. Drīzi jo drīzi atskries zelta putns ābolus knābt. Noķer putnu, izrauj divas zelta spalvas un aiztrieci viņu projām. Ja velns no rīta prasa, vai pie āboliem nav bijis kāds zaglis - atsaki: nē!"

Dēls patencina par tik labu padomu un uzkāpj zelta ābelē itin priecīgs. Nu gaida, nu gaida; te reizi taču zelta putns klāt. Dēls satveŗ putnu, izrauj divas spalvas un aiztriec projām.

No rīta velns prasa: "Vai redzēji kādu ābolu zagli?" Nē!"

"Nu, tad nākat, abi pavāri, man līdz uz mežu!"

Šiem jāiet, vai grib, vai negrib. Nu iet, nu iet dziļi mežā iekšā. Ne velns runā ar viņiem, ne viņi ar velnu. Uz vienu reizi velns, kā zibins apgriežas iesaukdamies: "Tata aizmirsu, ka aizmirsu. Savu cepuri aizmirsu mājā! Skrejot, abi pavāri, ko tik mākat, pēc cepures! Kuŗš vēlāku atskries, tam mizenes, kuŗš ātrāki atskries, tam mizenes nebūs!"

Vecais pavārs grib bez mizenēm vaļā tikt, tas skrien elsdams, jādomā, ka kājas izgriezīs, cik ātri. Bet jaunais, tas izrauj no kabatas abas zelta putna spalvas, ieduŗ katros plecos par spārniem un aizlaižas, kā tauriņš tik viegli pa meža galiem vien līdz velna ēkai. Velns nebija ne apskatījies - jaunais pavārs ar cepuri klāt.

Veco turpretim izgaidās, muļķis palikdams. Pēc liela liela laika atskrēja vecais elsdams, pūzdams, bez jēgas un bez cepures. Nu vajadzētu atpūsties cilvēkam kaut cik, bet velns tev gaidīs. Mizo vēl nabadziņu, lai āda atlūp. Tīri žēl paliek jaunajam pavāram. Ja, bet ko darīt? Nagi, vairāk nekas. Pēc kāviena velns saka: "Iesim tagad mājā, bet rītu jūs man katrs uzcirtīsit tādu kuģi, kas pa sausu zemi skrien!"

Vakarā ļaunais pavārs klusītiņām atkal ielien pie baltās zostiņas. Tā prasa: "Kā tad tev, puisīt, šodien labi klājās?" "Labi! Tā un tā. Bet rītu gan diezin, kā ies. Man jāuzcērt tāds kuģis, kas pa sausu zemi skrien. Kurš to var?"

"Var gan! Ieej viņā istabā, tur būs vairāk cirvju: Ņem cirvjus pa vienam un svied pār kamiesi, tik neskaties atpakaļ! Ja būsi paņēmis īsto cirvi, tad atskanēs balss: "Gan!" To nemeti vairs pār kamiesi, bet steidzies pa durvim ārā pie darba."

Labi, jaunais pavārs ieiet tanī istabā un ierauga lielu kaudzi cirvju. Nu sviež vienu pār kamiesi, otru, trešu; beidzot kā pacels devīto, stipra baiss kaut kur iesaucās. "Gan!" Tā jaunais pavārs mudīgi mudīgi pa durvim ārā un sāk kuģim baķus cirst, Izstrādājas pirmo nedēļu - baļķi jau aptēsti; izstrādājas otru nedēļu - baļķi jau sakaķēti, izstrādājas trešo nedēļu - kuģis gatavs. Ko nu? - Jārauga tik, vai skries arī pa sausu zemi? Sāk uzvilkt buŗas - pareizi! Līdz buŗas uzvilktas - kuģis lepns kā gulbis ievizinās velna pagalmā. Velns prieka pilns izskrien pretim: "Kur tas otrs cirvinieks, vai tam arī kuģis izdevās?"

"Nezinu par otru; man pašam darba pilnas rokas!"

Velns noskrien pie vecā pavāra: vai esot gatavs? Ne esot, ne arī mākot!

"Nu, tad tevi pati nelaime jādelētu!" velns norūc un mizo atkal šo.

Pēc kaviena velns iedod abiem ceļa maizi ar pavalga tiesu un saka:

"Citrīt celdamies iesit man pārvest zelta zirgu no citurienes!" Vakarā jaunais pavārs atkal ieiet pie baltās zostiņas pēc padoma. Zostiņa saka: "Nebēdā nekā, ej tik uz priekšu un viņpus meža apsēdies uz cinīša! Tad atskries izsalcis lācis. To tu pie ēdini un tad kāp viņam mugurā, lai nestu tevi pie zelta zirga."

Labi. Jaunais pavārs paņem savu maizes saini, iziet mežam cauri, apsēžas uz cinīša un gaida, kas nu būs. Necik ilgi - lācis ar itin šļokanu vēderu klāt.

"Vai negribi ēst, lācīt?"

..Kā nu nē, kas tad man dos?"

"Še ēd manu maizi, manu pavalgu un tad aiznes mani tur, kur zelta zirgs!"

"Ja, ja - dod tik šurp!"

Drīzi lācis noēdies itin resns: lai nu kāpjot viņam mugurā. Jaunais pavārs uzkāpj mugurā un tā lācis tūdaļ kā vējš aizcērtas gar meža malu vien uz to pusi, kur saule lec. Nu skrej, nu skrej, beidzot, kas tas? Jau pie zelta pils noskrējis. Lai kāpjot zemē, viņš būšot ieiet pēc zelta zirga. Labi, lai notiek! Un tas nebija ne apskatījies, jau zelta zirgs izvests, tik spožs kā saule. Tas esot par to maizi un pavalgu, lai tik nu kāpjot mugurā un laižot uz māju! Šis uzkāpj mugurā - es saku - nu mirdz un laistās, tīri jādomā: diezin kas tur jāj? Un zirgam viens stiepiens - pie velna pils klāt. Iznāk velns, tas rausta plecus par tādu izmaņu. Kur tik ātri esot sadabūjis, kur ne? Tai vietā, kur zirgs esot mitis, vēl nekad neesot bijusi ne cilvēka ēna. Un par to labumu jaunais pavārs nu varot atpūsties labu laiku, bet vecais pavārs, ja pārnākšot bešā dabūšot nevien šodien mizenes, bet rītu triekšot vēl pie cita darba. Pret vakaru pārlien arī vecais, bet noskumis tukšām rokām. Kā arī nenoskums cilvēks. Labi zin, kas gaidāms. Un velns, tas jau tevi ņirgāt ņirgā. Kad kāds piekaujams - jāsaka - to vien tik gaida.

Tas nu tas. Bet nezin no kuŗa laika tās pelēkās zosis (tās bijušas velna īstās meitas) pamanījušas, ka jaunais pavārs lienot pie baltās zostiņas un kopā vien sazinoties. Šīs pateikušas velnam, un velns no tās dienas zobus vien griež, gudrodams, ko ar jauno pavāru izdarīt. Beidzot sagudro tā: liek vecajam pavāram namā lielu, lielu katlu pieliet un jaunajam pavāram jānes žagari, jākuŗ uguns tā kā līdz vakaram katls būtu uzvārījies Bet jaunais pavārs bija manīgs, cauru dienu zaļos žagarus vien nes. Pienāk vakars - katls maz maz silts. Velns traks: par veselu dienu nevarot ne nieka katlu uzsildīt.

"Nieka katlu!" jaunais pavārs atcērt, "ko es varu darīt, ka tev tādi žagari!"

Bet velns par tiem vārdiem paliek vēl dusmīgāks. Viņš nebūšot viņa slinkuma dēļ palikt negulējis. Tādēļ darīšot īsi: ieslēgšot jauno ar balto zostiņu namā un pieteikšot: līdz ūdens karsts, ka tad abi tūlin būtu ielēkuši katlā noplucināties. Gan jau viņš pa miegam plunkšķi dzirdēšot. Labi. Gulēt ejamā laikā velns ieved balto zostiņu namā pie jaunā pavāra un nosaka: "Palīdzi uguni kurt! Ja ūdens karsts, tad leciet abi iekšā!"

To sacīdams, tas aizslēdz durvis un pamet šos tur iekšā. Bet ap pusnakti jaunais pavārs ar balto zostiņu sarunā tā: "Paņemsim speltes akmeni un sviedīsim labi dikti katlā, lai plunkšķis iznāktu liels, un velns pa miegam domātu, ka mēs esam ielēkuši. Tad izrakņāsim sliekšņa apakšai caurumu, izlīdīsim laukā, paņemsim stallī zelta zirgu un pūtīsim projām!"

Runāts - darīts. Pļunkt! akmens noiet katlā un pelēkās zosis ar velnu pa miegam gardi jo gardi pasmejas. Bet kamēr šie tur tik jauki sapņo, jaunais pavārs ar balto zostiņu aizjājuši uz zelta zirga gabalā.

No rīta velns, tikko pamodies, ies raudzīt, kā šie noplukuši. Bet ko nu atron? Katlā akmens, slieksnis izrausts, zelta zirgs projām. Lai tūlin visi kalpi dzenoties bēgļiem pakaļ! Šie arī. viens divi, pie rokas - aiziet kā dūmi.

Bet zostiņa to mana, viņa saka: "Klau, mums dzenas pakaļ! Lai zelta zirgs paliek par baznīcu, tu par kanceli, es par vecu mācītāju!"

Acumirklī tā notiek. Atskrien velna kalpi - prasa mācītājam, vai neesot manīti divi bēgļi uz zelta zirga?

,,Nē, nemaz! Sen esmu par mācītāju šinī baznīcā, bet tādus neredzēju nekad!"

Šie atpakaļ. Velns prasa: "Kas bija?" Tā un tā. "Ak, jūs lopi, tie jau bij tie paši!'`

Nu sūta citus kalpus. Zostiņa to mana; viņa saka: "Klau, mums dzenas pakaļ! Palieciet jūs abi par kazām es par vecu ganu meitu!"

Acumirklī tā notiek. Atskrien velna kalpi - prasa ganu meitai, vai neesot manīti divi bēgļi uz zelta zirga?

"Nē, nemaz! Sen te ganu, bet tādus neredzēju nekad!" Šie atpakaļ. Velns prasa: "Kas bija?" Tā un tā.

"Jūs lopi, tie jau bij tie paši!"

Nu skries pats pakaļ. Zostiņa to mana; viņa saka: "Lai zelta zirgs paliek par ezeru, tu pats par asari, es par ūdensjaucēju."

Acumirklī tā notiek. Te velns klāt un meklē asari noķert,

bet ūdensjaucēja jauc ūdeni vienā ņēmienā. Velns izmocās nevar nekā darīt. Projām iedams tas saka: "Nu, ūdens jaucēj, tu paliksi septiņi gadi te jaukdama, es tev rādīšu!" Briesmīgi dusmīgs velns aizjož atpakaļ. Bet ūdens jaucēja tagad pasauc asari, lai nu nākot ārā. Šis iznāk par cilvēku no ezera un gaida, kas tāļāk notiks. Pēc brīža ūdens jaucēja nomauc savu gredzenu un pasniedz to puisim, sacīdama:

"Še, valkā manu gredzenu septiņi gadi; pēc septiņiem gadiem pārjāšu pie tevis gredzenam pakaļ."

Paiet tie septiņi gadi. Puisis, senākais jaunais pavārs, gudro ar savu tēvu, vai tik ūdens jaucēja nebūšot piemirsusi sava gredzena valkātāju. Tēvs saka, ka būšot; bet dēls turās, ka nebūšot.

Te vienu dienu tēva sēta atspīd zelta spožumā. Šie paskatās - daiļa meita iejājusi uz zelta zirga un prasa pēc sava gredzena valkātāja. To prieku, kas nu bij tēvam ar dēlu! Un nu bija drīzi jo drīzi jaunajiem ļaudim kāzas.