10. A. 313 A. P. Grosberg Lestenē. LP, IV, 5, 2. AŠ, III, 4d.

Viens saimnieks reiz bij apmaldījies. Velns viņu izved uz ceļa, bet par to viņam jāapsola savs dēls laist velna kalpībā. Salīgst. Dēls aiziet. Velns viņu ieved pa garām trepēm dziļā dobumā. Pa dobumu iedami, tie notiek velna pilī. Te velns saka:

"Daudz darba tev nedošu, bet ko domu, tas jāizdara uz mata."

Un tur bijusi vēl viena meita pie tā velna. Tai bijusi brīnum laba sirds.

No rīta velns pasaka dēlam darbu: "Tev jāpieēdina kūtī mana govs - vairāk nekā!" Dēls sapļauj sēku un sāk govi baŗot. Bet šī, negantniece, ēd kā traka. Nav cits klēpis vēl sapļauts, tas jau noēsts. Un tā cauru dienu nemaz piedot. Nāk jau pret vakaru, šī mauj it kā badā sprāgusi.

Še tev nagi, kā nagi!" dēls bēdīgi pārdomā. Bet tai brīdī   gadās tai meitai gaŗām iet. Viņa saka:

"Kur tu, puisīt, to maitu tā pieēdināsi? Nogriez klūgu un klūgo tik muti ciet, gan tad pievārēsi."

Dēls nogriež klūgu, aiznes vēl vienu klēpi un sāk klūgu kopā griezt.

"Kur tu klūgu liksi?" govs tūlin uzprasa.

"Saklūgošu tavu maujamo, redzēs, vai tevi, bada kāsi, nepieēdināšu!"

Govs lūdzas, lai neklūgojot, nebūšot vairs tā ēst.

"Labi, to redzēsim!" dēls nosēžas uz sliekšņa un gaida vakaru.

Vakarā nāk velns skatīties, atron - govs pieēdusi.

"To darbu izdarīji gan, bet no rīta tu man izganīsi šito teļu!"

Vakarā meita klusu prasa: "Kādu darbu tev rītdien uzdeva "Vieglu darbu, tāds telēns jāizgana!"

"Nerunā par vieglumu -- tas vēl grūtāks darbs! Šis teļš bizo kā pats nelabais. Bet klausi mani, tu paņem šņori un sapin teļam kājas - būs labi!"

Dēls tā dara un izgana teļu, kā tik vien vajaga. Velns atkal brīnās; bet nu uzdod trešā dienā pirti izkurināt un garu iepērt. Vakarā meita atkal prasa: "Kādu darbu uzdeva?"

"Vieglu! jāizkurina pirts un jāiepeŗ gars."

"Nerunā par vieglumu! Tiklīdz garu iepērsi, velns noēdis tevi bez sāls. Bet klausi mani, še šis zobins, iztrin labi asu un raugi šonakt teļam uz cirtiena galvu nocirst. Tad pāršķeļ nocirsto galvu un izņem no kausa, no smadzenēm, tādu kamoltiņu un iedod man! Es paslēpšos kamoltiņā. Un tūlin kamoltiņš naigi tecēs uz priekšu. Tad tik pos paka un paņem pavediena galiņu rokā, labi cieti turēdams."

Dēls nocērt teļam galvu, izņem kamoltiņu, iedod meitai; tā nozūd kamoltiņā, ka ne redzēt, un nu abi bēg.

Pret rīta laiku velns pamožas un tūlin nomana, kas noticis. Viņš uz karstām pēdām sūta savu kalpu bēgļiem pakal. Dēls uz reizi dzird, ka zeme dimd un prasa kamoltiņam : "Ko nu ?"

Kamoltiņš atbild: "Piesit kamoltiņam, tad es palikšu par zirgu, tu par arāju!"

Tā notiek. Te velna kalps klāt : vai neesot divus bēgļus pamanījuši ?

"Sen gadus te aŗam, neesam redzējuši ne šī ne tā!"

Velna kalps atpakaļ. Velns prasa: "Nu, vai nekā neredzēji ?" "Redzēju tik arāju un zirgu."

"Tie jau bija tie paši - skrieni un ved šurp!"

Pēc laika dimd atkal zeme un dēls prasa kamoltiņam : "Ko nu?"

"Piesit kamoltiņam, tad es palikšu par upīti, tu par zelta zivtiņu!"

Tā notiek. Atskrien velna kalps, prasa zivtiņai: vai neesot redzējusi arāju un zirgu? Zivtiņa atbild ka neesot redzējusi. Pos atkal atpakaļ.

Velns prasa: "Nu, kādēļ nepārvedi?"

"Ja, nebija vairs ne arāja, ne zirga - tik upīti ar zivtiņu ieraudzīju!"

"Tu lops! Tie jau bij tie paši! Skrej atkal pakaļ!"

Pēc laika dimd atkal zeme un dēls prasa kamoltiņam : "Ko nu?"

"Piesit kamoltiņam, tad es palikšu par gaisu, tu par mazu mazu odiņu!"

Tā notiek. Atskrien velna kalps, prasa odam: vai neesot redzējis upīti un zivtiņu? Ods atbild, ka neesot. Poš atkal atpakaļ. Velns prasa: "Nu, kādēļ nepārvedi?"

"Ja, nebija vairs ne upītes, ne zivtiņas; tik odu ar gaisu redzēju!"

"Tu lops ! tie jau bija tie."

Un nu lobs pats pakaļ. Bet par to laiku ods jau pie sava tēva mājā un gaiss, arī turpat.

Beidzot ods piesitās pie gaisa un tā tūlin no oda izceļas dēls, no gaisa daiļa meita.

Dēls apprec meitu un dzīvo laimīgu mūžu.