12. A. 313 A. R. Vulfs Ūziņos, LP, IV, 55.

Vienam saimniekam bijuši tik lieli lauki, ka vienā dienā nevarējis apiet. Lauku vidū bijis liels dīķis. Reiz saimnieks, pa laukiem staigādams, bijis noslāpis; viņš pieliecies pie lielā dīķa dzert. Bet pašu laiku velns sagrābis saimnieku pie bārdas un solījies noslīcināt, ja neatdošot to, kas mājā no jauna gadījies. Nekā darīt -- solījies atdot. Pārgājis mājā - kaķei bijuši kaķēni. Tūlin nesis tos uz dīķi velnam atdot.

Otrā dienā saimnieks, pa laukiem staigādams, atkal dzēris pie dīķa. Velns atkal sagrābis pie bārdas un solījies noslīcināt, ja neatdošot to, kas mājā no jauna gadījies. Nekā darīt - apsolījies. Pārgājis mājā - cūkai bijuši sivēni. Tūliņ sasviedis sivēnus dīķī.

Trešā dienā atkal gājis dzert pie dīķa. Velns atkal saķēris pie bārdas un solījies noslīcināt, ka neatdošot to, kas mājā no jauna gadījies. Nekā darīt - apsolījies. Pārgājis mājā - saimniecei bijis dēls. Bet tā bijis žēl dīķī sviest, tādēļ pierunājis velnu mazākais atstāt dēlu pie vecākiem līdz divdesmitajam gadam.

Pēc tiem gadiem tēvs vienu dienu apsedlojis zirgu, uzsēdinājis dēlu mugurā un sūtījis pie velna. Dēls jājis, jājis, un kuŗu vien saticis, gandrīz katram prasījis, lai parādot ceļu pie velna: bet neviens nezinājis parādīt. Beidzot sasniedzis upmalu. Upē mazgājušies piecpadsmit gulbji, bet uz krasta bijušas atstātas piecpadsmit baltas drāniņas. Dēls vienu drāniņu klusām paņēmis un paslēpies aiz kārkla krūma, lai noskatītos, ko gulbji darīs, ja neatradīs paņemto drāniņu. Pēc tāda laiciņa visi gulbji iznākuši malā un palīduši apakš drāniņām; tik vienam nebijis kur palīst. Tas nabadziņš skraidījis, drāniņu meklēdams, beidzot ieraudzījis aiz kārkļa krūma dēlam. Lai atdodot paņemto drāniņu, tā gulbis lūdzies, bet dēls atbildējis: "Aizved mani pie velna, tad atdošu!"

"Pie velna!" gulbis brīnījies," tas jau mans tēvs. "Nāc man līdz, tūlin aizvedīšu."

To dzirdēdams, dēls atdevis drāniņu. Bet gulbis, līdz labi palīda apakš drāniņas, palika par jaunu meitu. Dēls aizgāja meitai Līdz pie tēva, velna.

Velns teica uz dēlu: "Tas labi, ka atnāci. Tev jāizdara trīs darbi, tad tiksi vaļām: vispirms uzcel vienā naktī baznīcu; otrā naktī noplēs pāri kurpju, bet trešo nakti likšu tev zīmēt savu jaunāko meitu."

Bet dēls neizdarījis nevienu no šiem trim darbiem; tūliņ pirmo nakti sarunājies ar jauno velna meitu (ar to, kuŗai pie upes bija atņēmis drāniņu) tā: viņa palikšot par gulbi un viņš uzsēdīšoties gulbim mugurā, gan tad gulbis pārnesīšot viņu atpakaļ uz tēva māju. Tā noticis. Dēls pārlaidies uz gulbja muguras, ka nozibējis vien, cik ātri. Tēvs brīnījies, ka dēls tik ātri velnam izkalpojis, bet dēls atteicis: "Mana brūte man palīdzēja!"

Līdz ko bija izteicis, gulbis palīdis apakš drāniņas un atkal palicis par jaunu meitu. Nu tēvs darinājis priecīgas kāzas.