13. A. 313 A. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.

Ķēniņš ar savu sulaini gājuši uz jakti un mežā apmaldījušies.

Kad pienācis vakars, tad sulainis uzkurinājis uguni un abi pie ugunskura sildījušies un ēduši līdzpaņemto ēdienu. Kad paēduši, tad ķēniņš teicis : "Es saukšu, varbūt kāds dzirdēs."

Un ķēniņš kliedzis pilnā kaklā: "U... ū! u... ū!"

Neviens neatsaucies. Ķēniņš apgūlies, augšā palicis sulainis. Drīz vien pienācis svešs kungs un stāstījis sulainim, ka viņš esot mežā apmaldījies. Nu, lai sēdot un sasildoties, sacījis sulainis uz svešo kungu. Kungs apsēdies un sācis raisīt no stilbiem savādas aukliņas, kuŗas metis zemē. Tiklīdz kungs kādu aukliņu nometis zemē, tā tūlin palikusi par čūsku un ielīdusi krūmos. Sulainis nobijies. Kungs tik raisījis aukliņas un metis zemē. Drīz vien ap ugunskuru bijis pulka čūsku, kas ložņājušas pa krūmiem un šņākušas. Sulainis manījis, ka labi nebūs, un sācis kliegt: "Ej prom! Tu esi pats Nelabais!"

No kliedziena pamodies ķēniņš nu arī dzinis svešo kungu projām. Sulainis nogriezis krietnu sēŗmūkšļa kūju un sācis čūskas sist. Svešais kungs uzcēlies un saucis: "Bērniņi, bērniņi nākat šurp!" - Un visas čūskas salīdušas svešam kungam azotē.

Svešais kungs aizgājis. Kad pienācis rīts, tad ķēniņš ar sulaini atkal meklējuši ceļu uz māju. Bet viss velti! Viņi maldījušies pa mežu un ārā netikuši. Arī ēdiena pietrūcis un abi bijuši badā.

Trešā dienā ķēniņš teicis: "Kaut vai pats velns mani izvestu! Nevar vairs izturēt, kā gribas ēst."

Tiklīdz ķēniņš tā noteicis, ka arī bijis smalks kungs klāt un sacījis: "Es tevi varu izvest no meža, ja tu man apsoli dot pēc diviem gadiem to, kas tev pirmais pretim nāks, kad mājā tiksi."

"Ja, es apsolu," - teicis ķēniņš.

Ķēniņš domājis, ka pretim nāks viņa lielā kuņa, kas bijusi mājā palikusi un vienmēr sagaidījusi, kad ķēniņš no jakts mājā nāk. Ķēniņš nezinājis, ka pa to laiku, kamēr viņš pa mežu maldījies, ķēniņiene, kas bijusi cerībās, dzemdējusi pirmo dēlu. Kungs izvedis ķēniņu un sulaini no meža. Kad ķēniņš bijis vairs tikai simtu soļu no pils, tad tam nākusi pretim aukle ar mazo dēliņu. Nu nekas vairs nebijis darāms. Ķēniņa dēliņš bijis apsolīts velnam.

Ķēniņš visu notikušo izstāstījis ķēniņienei un viņi beidzot nosprieduši, ka dēliņš jāizmaina ar kalēja meiteni, kas arī tai pašā dienā piedzimusi. Kalējam bijis daudz bērnu. Ķēniņš aizgājis pie viņa un sacījis, lai dodot savu meiteni, viņš došot savu dēlu vietā. Kad ķēniņš kalējam solījis arī labi daudz naudas, tad kalējs arī bijis ar mieru mainīt. Ķēniņiene aizvedusi savu dēliņu uz kalēja smēdi un kalēja meiteni atnesusi uz pili.

Kad pagājuši divi gadi, velns bijis klāt un prasījis, lai atdodot apsolīto bērnu. Kalēja meitene pa to laiku bijusi jau labi paaugusies un par lieku smuka. Ķēniņienei viņas bijis bez gala žēl un viņa raudājusi, bet darīt nekā nav varējuši. Noruns bijis jāpilda un ķēniņam bijis bailes no velna atriebības. Viņš iznesis bērnu velnam pretim un tas to saņēmis.

Ķēniņa dēls bijis jau 12 gadu vecs. Viņš tagad bijis pie kalēja un tur viņam gājis kā nu kuŗo reizi. Kalējam bijis daudz bērnu un tie skraidījuši apkārt skrandaini un izbadojušies. Bet ķēniņam vairs nebijis neviena bērna. Ķēniņiene raudājusi cauras dienas un naktis un ķēniņš staigājis apkārt bēdīgs par lieku.

Reiz ķēniņš aizgājis pie kalēja un prasījis, Lai atdodot puiku. viņam neesot neviena bērna un šim (kalējam) esot daudz. Kalējs gan negribējis, gan negribējis, bet beidzot bijis ar mieru un ķēniņš savu īsto dēlu aizvedis atkal uz pili. Pilī mazais princis dzīvojis laimīgi un ķēniņiene bijusi laimes pārņemta.

Pagājuši gadi un princis bijis jau 17 gadu vecs. Reiz viņš uzgājis ķēniņienes istabā daudz mazu meiteņu krekliņu un kleitiņu. Princis prasījis, kam tādas lietas tur esot? Nu ķēniņiene stāstījusi, kā viss bijis un kur nu atrodas kalēja meitene, ko aiznesis velns viņa, prinča, vietā. Princis bijis dūšīgs un stiprs. Viņš teicis: "Tad man jāiet un viņa jāatpestī no velna nagiem."

Ķēniņš ar ķēniņieni gan negribējuši ne dzirdēt, ka princis ies uz apakšzemi ar velnu cīnīties; bet princis pastāvējis pie sava, un beidzot arī ķēniņš nepretojies un atvēlējis un to aizejot nosvētījis.

Princis iegājis mežā, apstājies uz krustceļiem un sācis svilpt. Drīz vien velns bijis klāt un prasījis, kā šim vajagot. Princis atbildējis, ka viņš meklējot darbu. Nu. lai nākot pie šā par puisi, sacījis velns. Princis bijis ar mieru un nu abi sākuši iet. Princis paslepšu kaisījis zirņus, lai vēlāk zinātu ceļu atpakaļ uz tēva pili.

Abi iegājuši dziļi mežā un uzkāpuši kalnā, uz kuŗa bijis liels akmens. Velns piedauzījis trīs reiz pie akmeņa, tas nocēlies un abi iegājuši alā. Tad velns atkal piedauzījis trīs reizes un akmens atcēlies agrākā vietā. Pa simtu pakāpienu trepēm abi nokāpuši apakšzemē un iznākuši skaistā pļavā. Viņi pagājuši vēl gabalu un nu bijusi jau redzama velna pils; bet no pils nācis tāds troksnis un larkšķis, ka zeme drebējusi un koki locījušies. Princis palicis nesaprašanā stāvot un nodomājis pie sevis: "Te nu gan man labi neklāsies!"

Vai tev bailes?" - prasījis velns. "

"Nē, nav vis! Bet kas tur tik briesmīgi larkšķ?" "Mans tēvs guļ un māte putru vāra," - atbildējis velns. Abi iegājuši pils pagalmā un velns ieslodzījis princi suņu būdā. "Kad būs ēdiens gatavs, tad es tevi saukšu," - noteicis velns un iegājis pilī.

Drīz vien princi saukuši pusdienu ēst un tas iegājis pilī. Viņam pretim nākusi liela vecene ar pinkainu galvu. Princis tā kā sarāvies.

"Nebaidies," - teikusi vecene. "Nāc vien tālāku!"

Princis gājis. Velns apsēdies pie galda un sācis ēst. Viņš izstrēbis toveri putras un noēdis cepienu maizes. Viņš aicinājis princi, kad nekā vairs nebijis, un princis skrubinājis kaulus. Pie gaida sēdējusi meitene ar brūnām acim un adījusi zeķi.

"Tai vajaga būt kalēja meitai," domājis pie sevis princis. Tā ar bijis. Tiklīdz velns aizgriezies, meitene metusi princim ar galvu. Kad princis paēdis, tad velns teicis meitenei. "Ej tu un uztaisi šim (princim) vietu, lai viņš guļ. Rītu es tam došu darbu."

Meitene princi aizvedusi uz kādu istabu un uztaisījusi tam gultu. Tad viņi sākuši runāties un meitene to mācījusi, kā lai dara. Beidzot princis izstāstījis, kādēļ viņš šurpu nācis un meitene bijusi traki priecīga, ka tiks no velna vaļā.

Rītā velns uzmodies un atsaucis princi. Velns sacījis: "Šodien tev būs jāpiepļauj sēks baltai ķēvei."

Princis aizgājis uz zālnieku, piepļāvis krietnu nastu sēka un iegāzis to baltai ķēvei redelēs. Tad viņš pienesis ūdeni silēs, no

griezis kārkla klūdziņu, piegājis pie baltās ķēves - tā bijusi velna ragana - un sacījis: "Provē tik tu man visu norīt! Es tev žaunas aizgriezīšu ar kārkla klūgu."

Ķēve spārdījusies un kārpījusies, bet ņēmusi tikai pa vienai zālītei. Viņa bijusi nepieēdināma, ko princis jau zinājis, jo meitene tam visu izstāstījusi. Uz vakara pusi princis atkal piepļāvis nestu sēka un iegāzis redelēs. Ķēvei viņš piedraudējis žaunas ar klūgu aizgriezt, ja viņa visu norīs. Tad viņš iztīrījis steliņu, un kad velns nācis, viss bijis kārtībā.

Otru dienu princim bijusi jāgana baltgalve tele, kas patiesībā bijusi velna meita. Teli neviens nevarējis noganīt; bet princis zinājis, kas jādara. Viņš piesējis tai pie kājas diegu no tā kamoliņa, ko meitene tam iedevusi, un nu tele netikusi nekur. Princis tinis tik kamoliņu vaļā un tele mierīgi ganījusies. Vakarā viņš tinis kamoliņu atkal cieti un tele bijusi kūtī iekšā. Vakarā atnācis velns un atradis teļi kūtī. Viņš izbrīnējies teicis: "Labi, tu noganīji gan!"

Princis neteicis nekā. Kad velns aizgājis, tad princis nokavis baltgalvi teli un tai no galvas izņēmis mazu kamoliņu. No kamoliņa viņš iztaisījis trīs pineklus.

Trešā dienā princim bijuši jāgana trīs zirgi, kas bijuši velna kalpi. Viņš tos izvedis aplokā, sapinis tiem kājas ar pinekliem un nu zirgi nekur vairs netikuši projām.

Ap pusdienas laiku pie prinča atskrējusi meitene un teikusi: "Nāc, bēgsim! Velns zin, ka tu baltgalvi teli nokavi. Tevi apēdīs un mani nokaus, ja tik rokā dabūs."

Abi sākuši bēgt. Tie bijuši jau labi tālu aizskrējuši, ka izdzirduši zemi dimdam.

"Mums dzenas pakaļ!" teikusi meitene un tai pašā acumirklī princis palicis par odu un meitene par miģeli. Tie nu dziedājuši un sīkuši.

Drīz vien pieskrējis viens velna kalps, kas bijis tāds pusakls. Viņš paskrējis vēl kādu gabalu, apstājies un klausījies. Ja, vairāk jau tur nekā nav bijis, kā vienīgi ods un miģele. Pusaklais aizskrējis atpakaļ pie velna un pateicis, ka viņš vairāk nekā jauna nav redzējis, kā tik odu un miģeli.

"Ak tu muļķis tāds!" kliedzis dusmās velns. "Vai tu nevarēji miģeli nosist, gan jau ods pats atnāktu atpakaļ."

Nu velns stellējis otru kalpu, kas arī tūlin aizskrējis. Kad bēgļi pamanījuši, ka tiem dzenas pakaļ, tad meitene uzreiz pārvērtusies par aitu un princis par ganu. Gans nu dzinis aitu uz māju. Pieskrējis velna kalps un prasījis ganam, vai neesot redzējis puisi un meitu.

Nē, gans nekā nav redzējis, un velna kalps aizskrējis atpakaļ.

Trešo reizi bēgļiem dzinies pakaļ pats velns. Kad bēgļi pamanījuši, ka velns tiem dzenas pakaļ, tad meitene nosviedusi egles skujiņu un tā tūlin palikusi par biezu mūža mežu. Nu velns neticis mežam tik drīz cauri un pa to laiku abi bēgļi aizskrējuši tālu. Beidzot velns izspraucies caur mežu un dzinies atkal pakaļ. Kad tas bijis jau labi tuvu, tad meitene nosviedusi ābolu un tas palicis par lielu glumu kalnu. Kamēr velns ap kalnu skrējis, tikmēr bēgļi bijuši gabalā. Bet līdz ķēniņa pilij bijis vēl tālu. Velns apskrējis ap kalnu un bijis atkal bēgļiem uz papēžiem. Bēgļi manījuši, ka nevarēs izbēgt, un meitene uzreiz palikusi par lielu ezeru un princis par mazu zivtiņu. Velns pieskrējis pie ezera un gribējis zivtiņu saķert, bet ezers bijis dziļš un zivtiņa slēpusies zem liela akmeņa. Velns to nevarējis nekā rokā dabūt. Pēdīgi velns sācis lakt ūdeni. Viņš izlacis jau pus ezera, ka uzreiz blaukš! - velnam vēders pušu un ūdens sagāzies atpakaļ. Nu velns bijis beigts un bēgļi mierīgi gājuši uz ķēniņa pili.

Ķēniņš un ķēniņiene brīnējušies bez gala un bijuši traki priecīgi. Princis apprecējis kalēja meitu un viņi dzīvo laimīgi vēl tagad.