15. A. 313 A. K. Plēsājs Mežotnē. LP, VI, 112, 23. AŠ, III, 41.

Vienam tēvam divi bērni, dēls un meita. Bet to meitu velns aizvedis. Dēls nu piegrābis pilnu kuli ar zirņiem un gājis māsu meklēt. Gājis, gājis pa mežu maldīdamies un saticis velnu: lai līgstot pie viņa par puisi, jo viņam te mežā esot liela pils un arī daudz darba. Salīguši - un aizgājis uz pili līdz pie māsas. Vakarā velns teicis puisim :

"Rītu tev jābaŗo ķēve un jāmēž stallis."

Puisis iegājis pie māsas itin priecīgs: "Tā tad vieglu darbu dabūju: ķēve jākopj un stallis jāmēž, vairāk nekā."

"Ai, brālīti!" šī atteikusi, "neizpriecājies par agru, tas nemaz tik vieglais nebūs, tā ķēve ēd bez gala; bet dari tā, kā es tevim teikšu - būs labi."

Māsa nu izmācījusi, kas darāms, kā darāms.

Rītā aizgājis ķēvi kopt. Kopj, kopj - nemaz piedot - ēd kā traka: vienpadsmit pļāvēji arī tādai sēku nepiepļautu. Bet ko viņš dara? Tūlin izduŗ lielu velēnu, nosēžas uz sliekšņa un tēš tapu. Ķēve vaicā: "Ko tu tur dari?"

"Ko daru? Tēšu tapu grūdīšu šo velēnu tavā maujamā, redzēs gan, vai tad tu vairs te tā rīsi, negause."

Ķēve, to dzirdēdama, sabijusies un neēdusi vairs. Vakarā atnāk velns: "Vai apkopi?"

"Apkopu! Pats redzi, ka ķēve vairs neēd, cik pieēdusi." Velns paskatījies gan greizi, tomēr nekā darīt; bet rītu lai nu viņš izganot sarkano teļu. Labi.

Vakarā ieiet pie māsas: nu; kas nu par darbu esot? "Viegls darbs - tāds sarkans teļš jāgana."

"Nesaki vis viegls. Tas teļš vienā dienā, ja patīk, apskrien trīs reiz pasaulei. Bet tu paņem sarkanu zīda diegu, piesien vienu galu teļam pie kājas. otru sev pie labās kājas, tad noganīsi gan."

Ja, brālis tā dara un izgana teļu kā tikai vajaga. Vakarā atnāk velns - paskatās gan greizi, bet nekā darīt, kas izganīts, tas izganīts.

"Bet nu šonakt!" velns sacījis, "tev jāiesēj mieži, jāizaudzina, jānopļauj, jāizkuļ, jāsamaļ, jāiztecina alus un rītu agri jo agri man jāienes alus baudīt."

To dzirdēdams, brālis sabijies un bēdīgs iegājis pie māsas. Tā un tā - ko nu iesākšot?

Māsa mierinājusi: "Nesaki nekā - še šī svilpīte - aizeji laukmalā pasvilpi - atskries gari un visu izdarīs; tu Liecies mierīgi gulēt."

Ja, un tā arī bijis. Ka pasvilpis, atskrējuši gari: ko vajagot? Tā un tā. Un nu gari sējuši, audzinājuši, pļāvuši, kūluši un pret rīta laiku atdevuši brālim jaunu alu. Brālis ienesis velnam velns dusmīgs: vai to ar savu gudrību esot izdarījis?

"Ar ko tad gan vēl citu?" brālis atsacījis, "te ir alus un ko vēl vajadzēja?"

"Nekā, nekā nevajaga, eji gaidi, kamēr jūs abus ar meitu aicināšu."

Brālis iegājis pie māsas un izstāstījis, ko velns atbildējis. Bet māsa palikusi nemierīga: "Nu viņš mūs kaus, nu viņš kaus bēgsim! Tūlin tu aizteci uz kūti, pārcērti sarkanajam teļam galvu tiešām pa vidu, tad tur izritēs zīda kamols, tas kamols tik spožs : lai cik tumša nakts - gaišs kā dienā. Šitais kamols mums ceļā ritēs pa priekšu, kad bēgsim."

Labi, brālis tā izdarījis. Nu bēguši, bēguši - uz vienu reizi dzird: nāk velna gari pakaļ. Tūlin māsa palikusi par rozi, šis par zemeņu ogu. Atskrējuši gari - nav neviena cilvēka - skrien atpakaļ velnam teikt, ka rozi ar zemeni vien redzējuši. Velns dusmīgs: "Kaut vienu zieda lapiņu norāvuši, arī pietiktu, bet jūs, nejēgas, pārskrienat bešā - tūlin otrreiz pakaļ!"

Velna gari skrējuši otrreiz. Bet māsa ar brāli dzirdējuši : labi nav un palikuši viens par upi, otrs par zivtiņu. Atskrien gari vairs ne rozes, ne zemenes - skrien atkal atpakaļ velnam teikt. Nu velns pavisam sapīcis un lobis pats pakaļ. Bet māsa iesaukusies: "Kamoltiņ, kamoltiņ! pataisi mani par zemi, brāli par arāju."

Labi. Atskrien velns, vaicā arājam: Vai neesot manījis upi ar zivi kautkur? Neesot!

Neko darīt - pārskrējis arī pats velns bešā; bet šie abi pārkļuvuši mājā sveiki, veseli.