16. A. 313 A. Lapas Mārtiņš Rūjienā, Ērģemē un Ēvelē. "Gudrais Ansis un Velns" II, 101. Nr. 20.

Reiz kāda jauna meita bez pēdām pazudusi. Visa meklēšana bijusi par velti. Pēdīgi gājuši pie zīlētājas, lai uzzīlē, kur pazudusī meita atrodas.

Zīlētāja, visādi izzīlējusies, pēdīgi paziņojusi: "Jūs pazudušo nekad vairs neredzēsit: viņu pats velns ir nozadzis un aizvedis uz elli."

Pazudušās meitas brālis ļoti mīļojis savu māsu; tas nu apņēmies visādā ziņā to uzmeklēt un izglābt no elles un velna varas.

Viņš iebēris kulītē zirņus, izdūris kulītei dibenā tik lielu caurumu, ka pa to pamazām viens zirnis pēc otra var izkrist, Lai pēc izkritušiem zirņiem varētu vērot ceļu, kā atpakaļ nākot neapmaldītos. Viņš iegājis lielā mežā, kuŗam otru malu nezinājis.

Mežā viņam pienācis kāds sirms vecītis un jautājis: "Ko tu šai mežā meklē?"

Meklēju savu māsu, kuŗa priekš ilgāka laika pazudusi un laikam būs šai mežā apmaldījusies," jauneklis atbildējis. "Vai tu varbūt nezini, kur tagad mana māsa atrodas?"

"To gan tev varu pasacīt, ka tava māsa ir manā mājā, bet pie viņas tevi nevaru aizvest, tādēļ ka mana māte ir ļoti nikna," vecītis atbildējis. "Kad viņa ierauga kādu svešu cilvēku, tad tam tūlin dara ļaunu. Tomēr, ja tev netrūkst dūšas man līdz nākt, tad varu tevi paslēpt no savas mātes acim."

Jauneklis bez stomīšanās apņēmies iet vecītim līdz, jo mīlestība pret māsu viņam devusi dūšu.

Vecītis viņu ievedis vienmēr tālāk mežā. Pēdīgi viņi nonākuši pie milzīga akmeņa, kuŗam vecītis trīs reizes piesitis ar spieķi sacīdams: "Dod ceļu ceļotājiem!" Akmens tūlin novēlies no savas vietas. Apakš akmeņa bijusi liela ala, kuŗā vecītis tūlin iegājis un uzsaucis jauneklim: "Nāc man līdz! Tagad tev jāklausa manām pavēlēm un jādara viss, ko tev uzdodu!"

Pēc laba brīža viņi izgājuši no alas uz liela klajuma, kur atradusies viena krāšņa muiža. Pie muižas vārtiem pieejot, vecītis atkal teicis jauneklim: "Tagad tev jāpaslēpjas suņu būdā, kur es tev slepeni, bez mātes ziņas, likšu atnest ēdienu!"

Vakarā māsa atnesusi brālim ēst. Viņa prieks nu bijis ļoti liels, pēc ilgāka laika atkal pirmo reiz satiekoties. Bet tad brālis skumīgi sacījis: "Kā man rādās, mums še laikam būs mūžīgi jāpaliek par cietumniekiem!"

"Var arī gadīties, ka mums izdodas izbēgt!" māsa atbildējusi. "Vienai man tas gan būtu bijis par grūtu, bet abi varēsim izdevīgā brīdī mēģināt."

Pēc kādām dienām vecis atnācis pie jaunekļa un sacījis : "Tagad tu diezgan esi ēdis žēlastības maizi, nu tev jāsāk arī strādāt. Rītā es tev uzdošu ēdināt vienu vecu ķēvi. Ja tu viņai nedosi tik daudz barības, cik viņa var apēst, tad tu būsi pagalam."

Vakarā māsa atkal nesusi uz suņu būdu brālim ēdienu un tas viņai stāstījis : "Tagad man jāsākot strādāt. Rītā man jābaŗojot viena veca ķēve. Baŗot zirgu jau gan nav nekāds grūtais darbs."

"Nē, brāli," māsa sacījusi, "tas nav vis tik viegli, kā tu domā. Sirmais vecītis ir pats velns un vecā melnā ķēve nav nekas cits, kā velna māte. Es zinu, ka tu vis nespēsi dot ķēvei tik daudz barības, cik viņa ēd. Tiklīdz tu viņai noliksi siena nastu priekšā, tā acumirklī būs apēsta. Un ja viņai siena pietrūks, tad viņa apēdīs tevi pašu, kā tas jau ar daudziem nelaimīgajiem ir noticis, kuŗus velns ir še ievedis. Bet man šejienes lietas ir jau puslīdz zināmas un tādēļ tev došu padomu, kā vari izsargāties no briesmām. Katru reizi, kad tev uzdod kādu darbu, vienmēr pasaki to man, un es tev došu derīgu padomu. Tagad aizej caur dārzu uz mežu un nogriez tur trīs pīlādžu rīkstes, kuŗas savij kopā un savijumu ņem līdz, kad iesi ēdināt melno ķēvi. Ja ķēve ēd tik daudz barības, ka tu nejaudāsi pienest, tad iesit viņai kādas reizes ar pīlādžu rīkstēm, tas līdzēs."

Brālis darījis pēc māsas padoma un gājis nākošā dienā baŗot veco melno ķēvi.

"Ko tu ar šīm rīkstēm darīsi?" ķēve viņam jautājusi, ieraudzīdama pīlādžu rīkšķu savijumu viņam rokā.

"Ja tu par daudz siena ēdīsi, tad ar šām rīkstēm tevi tā sa pēršu, ka piecas dienas vairs negribēsi ēst," jauneklis atbildējis. Ķēve par to tā sabijusies, ka neiedrošinājusies ne aizkārt priekšā likto sienu. Viņa tik trīcēdama skatījusies uz pīlādžu stibu.

Saimnieks nākošā dienā atnācis pārlūkot jaunā kalpa darbu un brīnīdamies redzējis, ka kalps vēl sveiks un vesels un ka ķēve neēd no siena ne druskas, bet tik trīc aiz bailēm. Tad viņš puisi uzrunājis: "Par ķēves ēdinātāju tu nederi, tādēļ došu tev citu darbu. Rītā ej uz kūti, tur saimniece tev iedos vienu teļu ganīšanai. Bet ja tu teļu pazaudēsi, tad zaudēsi arī savu dzīvību."

Kad vakarā māsa atnesusi brālim ēdienu, viņš tai pastāstījis, kādu darbu saimnieks viņam uz rītdienu uzdevis. Bet teļa ganīšana viņam tomēr neizliekoties par grūtu.

"Tu nesaproti!" māsa izsaukusies. "Tu šo teļu nevarēsi savaldīt. Tiklīdz to izlaidīsi no kūts, tas iemuks mežā un pazudīs. Bet es tev atnesīšu vienu aukliņu, kuŗu rītā, kad iesi teļu ganīt, uzmet teļam kaklā un aizved viņu uz ganību. Tad viņš tev nevarēs aizmukt."

Brālis visu tā izdarījis, kā māsa bija mācījusi, un vakarā pārvedis teļu mājā.

Saimnieks par to ļoti brīnījies, ka jaunais kalps arī teļu nav pazaudējis, un pārdomājis pie sevis: "Vēl tam uzdošu vienu darbu, un kad viņš arī to padarīs, tad atdošu viņu savai mātei par mielastu." Uz rītu viņš puišam uzdevis šādu darbu: "Rītā tev jāuzaŗ lauks un jāizsēj pūrs miežu. Līdz nākošam rītam miežiem vajaga būt uzaugušiem, gataviem, nopļautiem, iekultiem un izdarinātiem alū. Šis alus tev man jādod parīt pie brokasta dzert."

Vakarā, kad māsa atkal atnesusi ēdienu, brālis viņai pastāstījis, kādu darbu saimnieks viņam uzdevis; bet to taču neviens cilvēks nevarot padarīt.

Māsa tam atbildējusi: "Esi bez raizēm un liecies mierīgi gulēt, gan es visu padarīšu!"

Vakarā tumsā viņa paņēmusi miežu maisu, izbērusi tos aiz vārtiem uz lauka un sacījusi: "Zeme, uzaries, mieži, izkaisaties un uzaudziet! un alus lai parīt līdz rītam top gatavs!"

Tā arī viss izpildījies. Noteiktā rītā puisis pasniedzis saimniekam siltu alu, nupat kā darinātu. Velnam par to bijis jo lielāks brīnums.

"Kas tev mācījis visu to padarīt?" viņš jautājis. "Neviens cits, kā mana paša galva!" puisis atbildējis. "Labi!" saimnieks sacījis. "Redzu, ka tu proti visus darbus!

Šodien tev vairs nekādu darbu neuzdošu, vari atpūsties līdz rītam. Rītā mana māte izrīkos dzīres un tad tev ar māsu būs jāstājas viņai priekšā."

Vakarā māsa atnesusi brālim ēdienu un jautājusi : "Kādu darbu vecis tev uzdeva nākošai dienai?"

"Vairs nekādu," brālis atbildējis, "bet sacīja, lai atpūšoties līdz rītam, jo rītā viņa māte izrīkošot dzīres un tad mums abiem būšot jāstājās viņai priekšā."

"Tad velna māte nodomājusi rītā mūs abus apēst!" māsa izsaukusies. "Tādēļ mums šonakt jāaizbēg. Tu paņem cirvi un ej uz kūti, kur nokauj to teļu, kuŗš tev bija jāgana, jo tas ir briesmīgs skrējējs, kuŗam mēs nekā nevarētum izbēgt. Es pa tam raudzīšu nozagt velna mātes diegu kamoliņu, kuŗš mums bēgot būs ļoti noderīgs."

Brālis ar cirvi pāršķēlis teļam galvu un māsai izdevies nezagt velna mātes diegu kamoliņu un tad abi aizbēguši.

Rīta krēslā māsa sacījusi brālim : "Kamoliņš manā azotē kustas un tas nozīmē, ka gūstītāji ir mums tuvu! Es pārvērtīšos par egli un tu būsi putniņš viņas zaros." Tas acumirklī noticis.

Velna izsūtītie gūstītāji aizskrējuši viņiem gaŗām un pēc kāda brīža atgriezušies atpakaļ, meklējamos neatraduši, un pārgājuši mājā, kur velnam ziņojuši, ka bēgļus nesastapuši.

"Ko jūs ceļā redzējāt?" velns jautājis.

"Neko citu, kā lielu egli un mazu putniņu viņas zaros," gūstītāji atbildējuši.

"Jūs esat muļķi!" velns viņus izbāris. "Ja jūs egli būtu noēduši, tad jūs bēgļus būtu atraduši!" Velns nu izsūtījis citus čaklākus gūstītājus.

Brālis un māsa pa tam atkal labu gabalu bija aizbēguši tālāk un diegu kamoliņš māsas azotī atkal iesācis kustēties un viņa sacījusi: "Gūstītāji mums ir tuvu. Es pārvērtīšos par ezeru un tu par zivi." Tas acumirklī noticis.

Gūstītāji noskrējuši ezera malā un no turienes griezušies atpakaļ, bēgļus nepanākuši.

"Vai jūs ceļā neko neredzējāt?" velns tiem jautājis..

"Neko citu, kā ezeru, un ezerā zivi peldot," gūstītāji atbildējuši.

"Jūs esat muļķi!" velns izbāris. "Ja jūs būtu izdzēruši ezeru, jūs bēgļus būtu atraduši!" Velns tagad izsūtījis visčaklākos gūstītājus.

Brālis un māsa pa tam atkal bija aizbēguši labu gabalu uz priekšu. Tad māsa sacījusi : "Kamoliņš manā azotī kustas. Gūstītāji mums ir tuvu! Es pārvērtīšos par puķi un tu par tauriņu, kas uz puķes uzmeties." Un tā acumirklī noticis.

Gūstītāji viņiem aizskrējuši gaŗām un pēc brītiņa atgriezušies atpakaļ, bēgļus nesagūstījuši.

"Vai jūs ceļā neko neredzējāt?" velns jautājis. "Neko citu, kā kādu puķi un tauriņu uz viņas zieda."

"Jūs esat muļķi!" velns tos izbāris. "Ja jūs būtu noplūkuši puķi, tad jūs būtu sagūstījuši bēgļus!"

Velns tos pašus gūstītājus izsūtījis no jauna gūstīt bēgļus un tiem pavēlējis, lai visu pārnes, ko vien ceļā ierauga.

Pa tam brālis un māsa iegājuši tai alā, pa kuŗu no elles iet ceļš uz pasauli , un nonākuši pie lielā akmeņa, kuŗš alas izejai bijis priekšā. "Gūstītāji ir atkal mums tuvu!" māsa sacījusi.

"Dod ceļu ceļotājiem!" brālis uzsaucis akmeņiem, trīs reizes piesizdams.

Akmens tavai pavēlei nepaklausa," māsa sacījusi; "bet es "

gādāšu svabadu izeju." Viņa izņēmusi no azots velna mātes diegu kamoliņu un sacījusi: "Kamoliņ, novel akmeni no ceļa!" Akmens acumirklī novēlies no alas izejas un viņi iznākuši no elles pasaulē.

"Kamoliņ, aizvel akmeni atkal vecā vietā!" māsa sacījusi un akmens tūlin atkal aizvēlies alas izejai priekšā.

Brālis un māsa tagad mierīgi gājuši uz māju. Brāļa izbārstītie zirņi bijuši uzdīguši un rādījuši viņiem, uz kuŗu pusi jāiet, lai lielā mežā neapmaldītos.

Vecāku prieks bijis liels, redzot pazudušo meitu pārnākam brāļa pavadībā.