17. A.313 A. K. Tarzieris Druvienā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 13&, 3. AŠ III, 4k.

Viens ķēniņa dēls medīdams piekusis un pakalniņā nometies atdusēties. Kamēr tur dusējis, pienācis sarkans kungs: vai negribot laimīgs tapt?

"Kāpēc nē?"

Nu, lai tad nākot līdz uz elli, viņš esot velns un uzdošot trīs darbus; ja tos padarīšot, tad tapšot Laimīgs.

Labi, aizgājis līdz. Bet ellē ķēniņa dēls atradis vienā istabā trīs skaistas meitas, visas vienādā izskatā, vienādu augumu. Tās rakstījušas velnam nēzdogus. Bet viena viņam patikusi labāki, ar to iesācis sačukstēties. Tomēr meita biedinājusi: "Nečuksti vis tagad, velns mūs apvaktē! Ienāc pusnaktī, kad velnam virszemē daudz darba, tad es tev došu labu padomu, kas darāms."

Labi, pusnaktī ķēniņa dēls ienāk pie meitas, meita saka: "Mēs esam trīs ķēniņa meitas vienādā izskatā, vienādu augumu grūti mūs izšķirt, ja esam kopā. Bet velns rītu, kad saliks mūs rindā un liks tev mani uzzīmēt, tad apskaties labi, Lai tu nealotos. Pirmo reizi pakustināšu kāju, otru reizi pirkstu, trešo reizi lūpas."

Ja, pareizi - otrā dienā velns visas trīs ķēniņa meitas nostāda rindā un liek ķēniņa dēlam trīsreiz minēt, kuŗa esot tā, ko viņš (dēls) nolūkojis precēt? Lai pasakot.

Ķēniņa dēls domā, domā - te paskatās uz zemi -- tā un tā pakustina kāju. Šī esot viņa nolūkotā! Labi, uzminēts. Bet velns nu sajauc meitas, nostāda otrreiz citādi un liek atkal minēt. Šis domā, domā - paskatās uz pirkstiem - viena kustina pirkstus. Tā esot! Labi, uzminēts! Bet velns nu sajauc meitas, nostāda trešreiz rindā un liek atkal minēt. Šis domā, domā - paskatās uz lūpām - viena kustina lūpas. Tā esot! Labi, uzminēts! Un nu viens darbs ķēniņa dēlam jau aiz muguras, bet rītu dabūšot otru darbu.

Pusnaktī, kamēr velns pa virszemi, ķēniņa dēls ieiet pie savējās aprunāties, kas gan tas otrs darbs varēšot būt?

Meita saka: "Tev liks bišu dārzu sargāt ; bet še tev plinte līdz. Ja bites par daudz uzmāktos dzeldamas, šauj vaļā, būs labi." Ja, un otrā dienā velns sūta bites sargāt. Šis aiziet - vai nu

negudrās! - tik daudz melnu bišu, tik daudz, ka nemaz cauri redzēt, un visas, dūkdamas, dzeldamas apkārt vien. Ko šis darīs? Atkratīties nespēj, šauj vaļā. Un kā tad izšāvis, visas uz reizi apklusušas; tikai kaķis vien kautkur tur ieņaudējies, tas viss.

Vakarā pāries mājā, dzird: velna mātei ellē acis izšautas. Nu, kas izšauts, tas izšauts - jāgaida tikai trešais darbs.

Pusnaktī ķēniņa dēls ieiet pie meitas: kāds gan nu tas trešais darbs būšot?

"Trešais darbs būs traks darbs, tev būs jājāj melna ķēve, pati velna māte. Tad tikai saraugi pie laika divpadsmit dzelzs pātagas un sit pa galvu vien, kamēr pātagas sasit."

Ja, un rītā velns dēlu sēdina melnai ķēvei mugurā, lai nu jāj. Bet dēls saņem pie iemauktiem un tikai mazgā, ka mazgā ar pātagām galvu, kamēr visas divdesmit salūzušas. Tādu pērienu ķēve ilgi nebija dabūjusi, palika itin rāma, lai jāj, kur grib.

Vakarā velns saka ķēniņa dēlam: "Visus darbus padarīji, apņem savu skaisto ķēniņa meitu un ej mājā!"

Labi, ķēniņa meita atšķīrās no tām divām un nu ies; bet tās divas meitas iedāvināja ceļā līdz trīs pīļu spalviņas, trīs puķu sēkliņas, trīs vilnas sprodziņas, šīs lietas ceļā būšot vajadzīgas.

Labi, ķēniņa meita paņem dāvanas un aiziet ķēniņa dēlam līdz. Iet, iet - piepēži dzird lielu troksni aiz muguras. Atskatās - briesmīgs viesulis nāk šņākdams, krākdams, visus kokus locīdams, pakaļ.

"Tā ir velna māte, tā grib mūs paraut!" meita iesakās un nomet trīs pīļu spalviņas zemē. Tūlin tur no vienas spalviņas gadās dīķis, no otras pīļu tēviņš (dēls), no trešās pīļu mātīte (meita). Šie abi bēgļi peld, peld - pārskrien viesulis dīķim -nekā padarīt. Šie paliek par cilvēkiem un iet mierīgi tālāk.

Iet, iet - dzird lielu rībienu. Atskatās - nāk mednieks jādams ar plinti un suņiem pakaļ. Bet meita nomet trīs puķu sēkliņas zemē; tūlin viena sēkliņa paliek par puķu dobīti, otra par puķi, trešā par tauriņu, kas puķītes ziedu aplidina. Piejāj medinieks - nekā saprast -- jājāj atpakaļ.

Šie atkal paliek par cilvēkiem un iet mierīgi tālāk. Iet, iet dzird lielu krācienu. Atskatās - nāk liels krusas mākonis pakaļ. Bet meita nometa trīs vilnas sprodziņas zemē; tūlin no vienas sprodziņas gadās kūtiņa, no otras balts jēriņš, no trešās jēriņa gans. Gans ar jēriņu iemūk kūtiņā un paglābjas no negaisa.

Vēlāk abi paliek par cilvēkiem, pāriet pie vecā ķēniņa, apprecās un dzīvo laimīgi.