18. A. 313 A. A. Krūmiņa Smiltenē, A. Bērzkalnes krājumā.

Pie velna reiz kalpojis viens puika. Kādreiz velns izgājis no mājas un norādījis istabu, kur zēnam nav brīv bijis ieiet. Bet zēns nevarējis nociesties un tomēr iegājis. Tai istabā atradies pods ar sidrabotu šķidrumu. Zēns iemērcis pirkstu šķidrumā, bet tas tūdaļ palicis sudrabots. Zēns ļoti nobijies, jo pirksta vairs nav varējis nomazgāt, tādēļ to apsējis ar lupatiņu.

Pārnācis velns, ieraudzījis zēnam apsietu pirkstu un tūliņ prasījis: "Puika, kas tev pirkstam?"

Zēns atbildējis, ka esot pārgriezis un tādēļ apsējis. Velns licis. lai attaisot lupatu vaļā un parādot. Neko darīt, bijis arī jātaisa vaļā un jārāda. Kad velns ieraudzījis, ka zēns bijis viņa istabā, tas ļoti pārskaities un zēnu krietni ieplencējis.

Otrā dienā tas zēnam ierādījis kādu citu istabu, kuŗā tas nekādā ziņā nedrīkstot ieiet. Bet zēns atkal iegājis. Tur bijis stalts zirgs, kas bijis ļoti izsalcis un izslāpis. Zēns to paēdinājis un padzirdījis. Tad zirgs teicis, lai zēns kāpot šim mugurā un bēgot projām, jo savādi dzīvs vairs nepalikšot. Tikai lai neaizmirstot paņemt līdz ērkšķu kronīti no plaukta un pudeli no loga.

Zēns paņēmis arī, izvedis zirgu. uzkāpis tam mugurā un tā aizjājuši. Vakarā pārnācis velns. Neatradis vairs ne zēna ne zirga, tas bijis tā pārskaities, kā zēveles vien spļāvis. Tūlin tas paņēmis savu karaspēku un sācis dzīties bēgļiem pakaļ.

Zirgs nomanīdams, ka velns dzenas pakaļ, teicis puikam, lai nometot ērkšķu kronīti. Zēns nometis arī un tūdaļ tur izaudzis liels mežs.

Kamēr nu velns izlauzies mežam cauri, bēgļi jau bijuši gabalā. Bet velns tos atkal gandrīz jau panācis. Tad zirgs teicis, lai izlejot no pudelītes šķidrumu, bet tā lai lejot, ka kāds piliens neuzlīstot uz šā astes. Puika izlējis arī, bet viens piliens uzpilējis uz astes. Tūliņ aiz muguras bijusi liela jūŗa un zirgam pakaļkājas bijušas jūŗā. Zirgs ar puiku gan laimīgi tikuši uz malas, bet velns, lielā ātrumā skriedams, līdz ar visu savu kaŗaspēku ieskrējis jūŗā un noslīcis.