19. A. 313. A. J. Ozols Sēcē. LP, V, 116, 2.

Viens ķēniņš liek dēlam zemes darbus strādāt. Reiz dēls ardams uzsit kumeļam stiprāki ar pātagu. Kumeļš saka: "Nesit vis, gan rītu tev manis vajadzēs, tēvs sūtīs tevi apakšzemē ar ziņu."

"Kas tad tā par ziņu?" dēls nodomā; bet no rīta kumeļam taisnība. Ķēniņš pašā agrumā modina dēlu, lai aiznesot to un to ziņu apakšzemē! Labi. Dēls lec kumeļam mugurā un aizjāj kā pats viesulis - putekšļus vien noredz. Apakšzemē viņš kumeļu padzen āboliņu laukā un pats ieiet pie velna.

Velns saka: "Labi, labi, ka ziņu atnesi! Bet paliec tagad pie manis! Te tu visur varēsi staigāt, tikai tai istabā neej, kas ar lūku aizsieta."

Dēls domā: "Joki, kādi nav? Šis nelaidīs mani, kur es gribēšu! Īpašas istabas te turēs, ko nedomā!" un tā slēdz vaļā lūku

istabu. Un kas ir? Tanī istabā ierauga lielu vilku viņa paša kumeļa mugurā. Kas kumeļu tur ievedis, kas ne - nevar zināt.

Dēls sašūt: "Kad tevi nelaime! Tāds pazaglēns manu zirgu jādelēs!" un grib jau šo kaut; bet vilks lēnā garā nolec atpakaļ un sāk otrā kaktā gaļu ēst, kas tur nolikta. Kumeļam atkal pilna sile auzu iebērta, tas arī ēd. Dēls nodomā: "Kas tādam vilkam nedzīvot? Ēd gaļu, kā negausis!"

Bēt tīšu, vilku ķircinādams, viņš atņem tam gaļu noliek labāk savam kumeļam priekšā; auzu sili atkal aiznes vilkam, lai grauž, ja var. Te pašu laiku velns iekšā sadedzis. Kā to varot darīt, ēdienus mainīt? Bet dēls neatsaka ne ja, ne nē. Tā paliek.

Otrā dienā dēls atkal atslēdz lūku istabu un pārmaina ēdienus. Velns traks, bet šis neatsaka ne ja, ne nē. Trešā dienā, Līdz ko gaļu ar auzām pārmainījis, zirgs saka: "Klausies, nu ir laiks! Tepat būs sudrabs, zelts, dimants un trīs katli. Ieber sudrabu, zeltu un dimantu katrā katlā sevišķi un vāri, kamēr mutuļo. Tad iepildi no katra katla trijos trauciņos verdošo šķidrumu, atkal katru sevišķi un rītu uzpilini sev un man no visiem trim trauciņiem pa pilienam, tūdaļ spīguļosim skaidrā sudrabā, zeltā, dimantā."

Labi! Dēls tā izdara. Otrā rītā, līdz ko uzpilinājis no trauciņiem sev un kumeļam, tūlin - ak tu brīnumi, tavi brīnumi! -kādā spožumā abi mirdzēdami laistījās. Vilks, turpat grozīdamies, žēli skatās, it kā arī gribētu kādu pilieniņu. Dēls, šodien jautrs būdams, domā: "Liela laime! atmetīs tam vilkam lai," un tā uzpilina tādu tiesiņu. Bet re nu, līdz papilina - nievātais vilks paliek par tik daiļu meitu sudraba, zelta un dimanta apģērbā, ka šim sirds vairs ne vietā. Zināms, tagad no priekiem tūlin sēdina meitu kumeļā un jāj, ko māk, mājā. Tomēr, ne ilgi -- velns apmanījis un lobj pakaļ, ka zeme dimd. Bet dēls izlej no sudraba trauciņa drusku zemē - tūlin gadās biezs, biezs sudraba mežs. Velns dzīvo atspēries ar zobiem sudraba kokus grauzdams; kamēr tad mokām izēdas cauri un atkal dzenas pakaļ. Nu dēls izlej no zelta trauciņa mazu lietiņu - tūlin gadās zelta kalns. Velns aizskrien cirvim pakaļ un izcērt zelta kalnam cauri. Nu grib cirvi turpat apakš akmeņa paglabāt, bet pelēka vārna gaisā sauc: "Zagšu, zagšu!"

Neko darīt - velnam jānes cirvis mājā. Kamēr nu atskrien jājēji gabalā un velnam lielais stiepiens, iekams panāk. Bet tagad dēls izlej no dimanta trauciņa atkal drusku - tūlin gadās liela plata dimanta upe. Teitan velnam dažas dienas aizgāja, kamēr izgudrojis pāri tikt; bet jājēji par to laiku sen mājā pie meitas tēva - ķēniņa.

Meita tūlin iegāja istabā tēvu sveicināt, dēls turpretim palika ķēniņa dārzā, izlaistīdams šur tur no saviem trauciņiem. Īsā brīdī dārzā sudraba koki ar zelta, dimanta augļiem, vai cik. Ķēniņš iznāk priecādamies: "Mani koki sen nav nesuši augļus, lūk, tagad, cik pilni! Kur tas gadījies?"

Bet taisni šinī acumirklī velns arī klāt: lai atdodot savu meitu! citādi klāšoties nelabi.

"Ja, ja! - atturēties jau nespēju - ņem!"

Bet velns, meitu gaidīdams, apguļas sudraba dārzā un piemieg. Te dēls ar miega zālēm klāt un iepilina velnam degunā. Šis, zāles saodies, uzlēc gan dēlu maitāt, bet miegains būdams, nevarēja atturēties: dēls pārspēja neģēli. Nu varonis smiedamies ieskrien pie ķēniņa: Lai atdodot meitu labāk viņam - esot atpestījis no velna. Ķēniņš tencinādams atdeva savu meitu dēlam par sievu.