21. A. 313 A. 314. Lapas Mārtiņš Rūjienā, "Pasakas u. c. nostāsti" 1902, 1.

Senākos laikos, kad burvjiem ar velna palīgu bijis iespējams kaitēt cilvēkiem un padarīt daudz auna, kādas muižas tuvumā, vecā pirtiņā, dzīvojis viens nabaga atraitnis, kas pārticis no mazā zemes gabaliņa, kuŗu viņam kunga žēlastība bija ierādījusi apstrādāšanai, bet par kuŗu žēlastību viņam bijis jānokalpo muižai nosacīts dienu skaits. Tā kā zemes gabaliņš bijis visai mazs, pirtniekam atlika daudz brīva laika, sevišķi pa ziemu, nodarboties ar sānu darbiem. Viņš bija veikls strādnieks. Taisīdams koka kaŗotes, traukus un citus mājas rīkus muižai un arī zemniekiem, viņš nopelnīja dažu labu sieciņu rudzu maizei, dažu labu sieciņu miežu putrai, kā arī labu kumosu gaļas un vīstolīti tauku aizdaram. Tā pirtnieciņš varēja dzīvot bez pārtikas raizēm, un ar to nabaga vīram bija diezgan.

Šim pirtnieciņam bija viens vienīgs dēlēns, kuŗu viņš ļoti mīlēja. Tā seja viņam atgādināja par daudz agri mirušu, mīļotu mūža biedreni. Tādēļ to rūpīgi audzināja, jau no mazām dienām radināja pie darba un mācīja tam strādāt. Dēlēns, Jānis vārdā, arī bija sapratīgs, veikls un uzmanīgs zēns, kuŗš jau agri iemācījās visus tēva zemes urbēja un koku grauzēja darbus un tapa tēvam krietns palīgs.

Kad Jānītis bija jau četrpadsmit gadu vecs, tad kādā rudeņa vakarā cienīgais kungs no muižas atjāja pie pirtiņas, piesita ar jājamo pātagas kātu pie zemām, nokvēpušām pirtiņas durvim un izsauca pirtnieku laukā, kuŗš iznāca un kunga priekšā godbijīgi paklanījās.

"Klausies, vec'!" kungs to uzrunāja. "Es šodēn nopirk vēn jaun zerg un tam vajag jaun sil. Vai tu Līdz rītvakar var iztaisīt vēn jaun sil? Es tev par to lab aizmaksāt. Bet ja sil līdz rītvakar nebūs gatav, ta dabūs vēn lēl pēren."

"Labi, cienīgs lielskungs," pirtnieks atbildēja. "Sili līdz rītvakaram varu iztaisīt, bet kur cienīgs lielskungs man atļaus ņemt vajadzīgo bluķi?"

"Ej tu ēkš man egl mež un nocērt tur to egl, kas tev derīg prēkš to sil. Vai tu saprot, ko es tev sacīt?"

"Saprotu, saprotu, cienīgs lielskungs," pirtnieks pazemīgi klanīdamies atbildēja. "Sile rītvakar būs gatava."

"Un es tev par to lab aizmaksāt," kungs piemetināja, uzlēca zirgam mugurā un aizjāja.

Nākošā rītā pirtnieks paņēma asu cirvi un siles taisāmos rīkus. Ielicis gabalu maizes un dažas sālītas reņģes kulītē, pusdienas maltītei, viņš gāja uz tuvējo egļu mežu, kur arī drīz vien izmeklēja kunga zirga silei derīgu lielu egli un iesāka to nadzīgi cirst, tā ka mežs skanēja un skaidas šķīda uz visām pusēm. Līdz pusei egli iecirtis, viņš drusciņ apstājās un aizkūpināja savu koka pīpīti, pie kam viņš no cirtuma novērsa acis. Kad viņš pēc maza brītiņa atkal griezās pie darba, tad ievēroja, ka eglē iecirstais robs bija daudz mazāks, nekā pirmīt bija izrādījies.

"Brīnums gan, ka mans darbs, tik nadzīgi strādājot, tik maz veicies," viņš savā nodabā bubinājis. "Domāju, ka egli līdz pusei esmu nocirtis, bet tagad redzu, ka šis darbs ne pa trešai daļai vēl nav padarīts."

Viņš nu sāk atkal nadzīgi cirst, bet pēc kāda laiciņa sajuta nogurumu, kādēļ nostājās strādāt un apskatījās eglē iecirsto robu. Cirtums tagad tiešām bija labu gabalu egles serdei cauri.

"Vēl no otras puses kāds brīdis jācērt un tad egle nogāzīsies, viņš atkal norunāja pie sevis. "Bet tagad es noēdīšu kumosu maizes un kādu reņģi, tad man būs vairāk spēka darbu turpināt."

Viņš apsēdās iecirstās egles tuvumā uz veca celma, attaisīja līdzi atnesto maizes kulīti un iebaudīja brokastu.

Pēc tam viņš atkal satvēra blakus nolikto cirvi un gribēja cirst, bet tad. viņš ļoti iztrūkās, ieraudzīdams, ka eglei vairs nebija ne mazākā roba, nedz kādas skaidas tās tuvumā.

"Kas tas par brīnumu?" viņš domāja. "Vai tā ir tā pati egle, kuŗu cirtu, jeb es esmu apdullis un manas acis apstulbotas? Pat ne skaidu vairs nav. To būs padarījis mans skauģis, muižas rijnieks Jēpis, kuŗu kungs nesen lika krietni nopērt par to, ka bija zadzis labību. Viņš domā, ka es viņa nedarbu būtu uzdevis kungam un tādēļ mani ļoti ienīst. Par burvi viņš jau gan ir izdaudzināts, bet es no viņa burvības nebīstos."

Viņš atkal nadzīgi iesāka cirst egli, tā ka mežs skanēja un skaidas šķīda uz visām pusēm, kamēr atkal sajuta gurdenumu, un lielas sviedru lāses nopilēja no viņa pieres, bet tagad viņš vairs neapstājās no darba. Kad jau labu Laiku bija cirtis, viņš sāka gaidīt egles gāšanos, bet atkal nekā!

"Ko tagad lai daru?" viņš ļoti uzbudināts izsaucās. "Ja es līdz vakaram sili neuztaisīšu, tad dabūšu pērienu."

Viņš nu izmeklēja citu egli un sāka to cirst. Cērtot viņš atkal sajuta nogurumu, bet tomēr nebeidza strādāt. Te viņš izdzirda savādu troksni gaisā, kas nāca arvien tuvāk. Viņš paskatījās gaisā un redzēja, ka kāds melns putns, dikti brēkdams, laidās viņam taisni pāri. Noskatījies uz šo svešo putnu, viņš par lielām izbailēm atkal ievēroja, ka arī šai eglei iecirstais robs bija pilnīgi aizaudzis.

"Tagad skaidri noprotu, ka pats nelabais mani ķircina. Ko tagad lai daru? Ko lai saku kungam, kad sili līdz vakaram neaizgādāšu muižā?"` Tā pirtnieks vaimanāja, būdams gluži izmisis.

Pēdīgi viņš apņēmās aiziet uz māju, un saukt savu dēlēnu palīgā, cerībā, ka ar to kopā prātojot, varbūt varēs sadomāt padomu, kā novērst šo ķibeli. Bet te pienāca viņam no meža kāds svešs vīrs un laipni jautāja: "Kas tev par ķibeli, ka tik dikti vaimanā ?"

Pirtnieks tam stāstīja, kādu darbu kungs viņam uzdevis un kādu kavēkli piedzīvojis.

"Vilks nekad nav tik liels, kā brēciens," svešais atbildēja.

"Ja tu vēlies, tad tev īsā laikā šo egli nocirtīšu un uztaisīšu sili, bet par to vēlos dabūt arī algu."

"Kādu algu tad tu prasi par savu darbu?" pirtnieks jautāja. "Ja apsoli man par algu atdot to, kas tev šovakar pagalmā pirmais nāks pretī, kad pāriesi mājā, tad darbu pastrādāšu," svešais atbildēja.

Pirtnieks pasmaidīja un pārdomāja pie sevis: "Kas cits man pirmais nāks pretī, kā mans vecais suns?"

Tā pārdomājis, viņš atbildēja svešajam: "Saprotams, ka izpildīšu, ko tu prasi, ja egli nocirtīsi un sili līdz vakaram pataisīsi."

Svešnieks bija ar mieru iesāka cirst egli. Pēc maza brīža viņš jau egli bija nogāzis un arī sile ļoti ātri bija gatava, kuŗu viņš viegli uzcēla uz saviem kamiešiem un nesa to pirtniekam līdz uz viņa pirtiņu.

Bet tiklīdz viņi bija sasnieguši pirtiņas pagalmu, pirtnieka dēls steidzās viņiem pretī un atvēra vārtiņus. Tēvam uz reizi aukstums un karstums pārgāja pār miesām. Tagad viņš īsti saprata, ko nozīmē līgums ar svešo vīru.

"Mans mīļais dēliņ," viņš vaimanādams sacīja. "Pēc līguma tu tagad piederi šim svešniekam un tev būs jāiet viņam līdz." "Kas salīgts, tam jāpaliek salīgtam," svešais dzestri atbildēja. "Ja tā ir salīgts, tad tas jāizpilda. Varbūt, ka mans jaunais saimnieks mani dažus gadus vēl atstās pie tēva."

"Pēc trim gadiem esi gatavs, tad es tev nākšu pakaļ un tevi aizvedīšu sev līdz," svešais atbildēja un aizgāja.

Trīs gadi ātri pagāja. Jo tuvāk tā diena pienāca, kuŗā tēvam un dēlam bija jāšķiras, jo skumīgāks tapa tēvs, bet dēls centās viņu mierināt, sacīdams:

"Manis dēļ, tēt, nemaz neraizējies! Gan es pēc ilgāka vai īsāka laika atkal pārnākšu mājā."

Nosacītā dienā pie vakara svešais vīrs atnāca un aizveda pirtnieka dēlu. Vairāk stundas pa nakti viņi gāja pa mežiem un purviem, pār kalniem un caur lejām, neviena vārda nerunādami. Iesākot zeme un vietas, kur viņi gāja; jauneklim neizrādījās būt svešas, bet tad tās sāka pārvērsties savādākas un ērmotākas. Meži izskatījās gluži melni. Kad viņi iegāja biezā, melnā priežu mežā, jauneklis mēneša gaismā ieraudzīja melnus putnus laižamies, kuri viņam uzsauca:

"Vēro ceļu - nebīsties, Sargi galvu - izdosies!"

"Ko šie putni tev saka?" jaunekļa vedējs jautāja.

"Kas tad lai saprot putnu valodu?" jauneklis atbildēja un, putnu padomu izpildīdams, ik pa desmit soļiem nometa zirņu graudiņu, kuŗus no mājas bija paņēmis līdz.

Pēc laba brīža viņi iegāja melnu bērzu mežā, kur kādā bērzā celiņa malā tupēja kraukļi, kuri jauneklim uzsauca:

"Esi dūšīgs - uzmanies, Nebīsties - tev laimēsies!"

"Ko šie kraukļi tev saka?" vadonis jauneklim jautāja un paātrināja savus soļus.

"Es kraukļu valodu nesaprotu," jauneklis atbildēja.

"Lai viņi plerkšķ ko grib!" vadonis ieņurdējās.

Pēc laba brīža viņi iegāja melnu egļu mežā, kurā, celiņa malā tupēja melns vilks, kuŗš gaudodams jauneklim uzsauca:

"Esi manīgs - izdosies No šā burvja izglābties!"

"Ko šis meža suns tev saka?" jaunekļa vadonis jautāja. "Es zvēru valodu nesaprotu," jauneklis atbildēja.

"Lai viņš dzied savu dziesmu!" vadonis ieņurdējās un steidzās uz priekšu.

Jauneklis no ātras iešanas bija nosvīdis, bet tomēr iespēja vadonim sekot.

Pēdīgi abi ceļotāji izgāja uz kādu lielu melnu klajumu meža vidū. Klajuma vidū stāvēja liela māja ar milzīgi augstu sētu apkārt. Resnos ozola stabos tur bija dzelzu vārti, kuri paši no sevis atdarījās, un pēc, kad ceļotāji tur bija iegājuši, atkal paši no sevis aizvērās.

"Še es esmu saimnieks, un še būs tava jaunā dzīves vieta, kur tev būs man jākalpo, un pie sava tēva tu vairs nekad atpakaļ netiksi. Izpildi tikai savus uzdevumus, tad tev klāsies labi."

Jaunekli pamācīdams, saimnieks viņu ieveda kādā ērtā istabā, kuŗā dažādi ēdieni stāvēja uz galda un kaktā mīksta gulta. "Šī istaba pieder tev un te tu vari dzīvot, kā pašam patīk.

Rītu no rīta, un arī katrā nākošā rītā, esi laikā kājās un izej pagalmā, kur es tev pasacīšu tavu dienas darbu."

Pēc šiem vārdiem saimnieks aizgāja, bet jauneklis, izsalcis būdams, krietni paēda un nolikās gulēt.

Kad jauneklis nākošā rītā izgāja pagalmā, saimnieks bija jau tur un viņu uzrunāja:

"Labi; ka īstā laikā esi uzcēlies. Es katru dienu iziešu no mājas un visus mājas darbus uzdošu tev. Lopus un zirgus paēdini īstā laikā. Kad ēdināmais laiks pienācis, tad pavēlē tikai strādniekiem, atver kūts durvis un iesauc kūtī: "Kalpi! Sienu un salmus ragaiņiem!" Stallī iesauc: "Kalpi! Auzas un sienu pajūgiem!" Kad visi kustoņi būs paēdināti un dzirdināmais Laiks pienācis, tad saki: "Kalpi! Dzērienu dzirdinājamiem!" Kad mans dēls pārnāk mājā un grib pajādelēties, tad gādā par viņa izvadīšanu un iesauc zirgu stallī: "Ērzeli iemauktos!" Gan tad kalpi viņam izvedīs melno ērzeli. Tev jāapkalpo arī saimniece un mana vienīgā meita, kad viņas vēlas braukt uz Vāczemi, apmeklēt savus radus un draudzenes, kad es pats neesmu mājā. Pasaki tik stallī: "Puiši, zirgus un ratus!" gan tad viss taps izdarīts. Še paņem vēl šo atslēgu virkni, kur kopā ir atslēgas visām mājas ēkām. Visas durvis tu vari atslēgt, tikai pagalma pagrabā tev nav brīv ieiet. Šī lielā atslēga še ir aizliegto durvju atslēga. Ja tu šo manu aizliegumu neievērosi, tad tev bez žēlastības nocirtīšu galvu; bet ja tu visu pareizi izdarīsi, tad pēdīgi varēsi tapt par lielu vīru."

Kad burvis aizgāja, tad jauneklis apstaigāja pagalmu un izpildīja saimnieka pavēles. Mazi, čakli pundurīši sanāca kā no zemes izlīduši, paēdināja un padzirdināja zirgus un lopus. un atkal pazuda.

Tad jauneklis apstaigāja visas ēkas un pēdīgi iegāja arī pagrabos. Pirmā pagrabā viņš atrada milzīgi lielu pārtikas krājumu, otrā ļoti daudz dārza augļu, trešajā dzelzs un tērauda rīkus un ieročus, ceturtajā vaŗu, piektajā sudrabu un sestajā - zeltu; visu lielā daudzumā.

Pagraba dibenā bija aizliegtā telpa, kuŗai bija milzīgas dzelzs durvis. Jauneklim nu radās liela ziņkārība zināt, kas aiz šām durvim paglabāts. Viņš jau paņēma lielo atslēgu no citu atslēgu pulka un ilgi prātoja, vai aizliegtās durvis atslēgt vai ne. Pēdīgi viņš atgādājās melnu putnu biedinājumu, nogriezās no vārtiem un, iegāja dārzā.

Bet tur viņam tūliņ parādījās liels brīnums. Še dārzā bija pilnīga vasara, gaiss bija patīkami silts, kamēr pagalmā gaiss bija īsti vēss! Zaros putni dziedāja, gar celiņu malām ziedēja puķes un augļu koku zari liecās no augļu bagātības. Tikai visi putni, kurus viņš kokos redzēja, bija gluži melni.

Dārzā jauneklis dzirdēja kādu sievieti dziedam. Viņš skatījās uz to pusi, no kurienes nāca balss, un ieraudzīja zem liela ozola jaunu sievieti ar mellūksnēju seju. Tā bija burvja meita, kas tina dziju kamolā un tīdama dziedāja pati par sevi. Viņas tēvs vedot šurp jaunus cilvēkus, meitai par preciniekiem, bet kad tie viņas nepieņemot, tad tos bargi nosodot, pārvērsdams viņus par Lopiem.

Dziedot jaunavai izkrita kamols no rokas un aizritēja uz to pusi, kur stāvēja slepenais klausītājs aiz krūmiem. Melnās drēbēs ģērbusies jaunava čakli tecēja kamolam pakaļ, bet jauneklis pa tam pieliecies steidzās atpakaļ uz dārza celiņu. Nu viņš arī zināja, kas viņam sagaidāms. Tad viņš griezās atpakaļ uz aizliegto pagrabu.

Pēc ilgākas stomības viņš saņēma dūšu un ātri piegāja pie aizliegtām durvim un tās atslēdza. Iegājis aiz šām durvim viņš neko vairāk neieraudzīja, kā īsti palielu tukšu telpu, kuŗas vidū bija liels bluķis, līdzīgs tiem, kuŗus kalēji lieto zem laktas, un uz bluķa lielu cirvi.

Aiz šās telpas, bija dzelzs durvis, kuŗas bija tikai pievērtas, bet ne aizslēgtas.

Šajā telpā viņš atrada kādu lauvu un zirgu, vienu no otra šķirtus, un stiprās dzelzs ķēdēs pieslēgtus. Lauvai bija siens priekšā un zirgam gaļa.

Abi kustoņi mīlīgām acim uzskatīja ienācēju un iesāka viņu cilvēku valodā lūgt, lai pārmainot viņu barību, jo viņiem esot jācieš briesmīgs bads, un abi kustoņi arī izskatījās gluži nobadojušies, tā kā sastāvēja tikai no ādas un kauliem. Jauneklis tūlin izpildīja šo lūgumu un deva zirgam auzas un lauvai gaļu.

"Par to, brālīti, ka mūs izglābi no bada nāves," lauva sacīja, "tavas rokas līdz pirmai locītavai būs apzeltītas."

Izgājis no aizliegtām telpām, viņš redzēja, ka viņa rokas Līdz pirmai locītavai bija apzeltītas. Drīz arī pārnāca saimnieks, apskatīja jaunekli un jautāja:

"Na, vai visu izdarīji, kā pavēlēju?" "Visu," jauneklis atbildēja.

Ieraudzījis jaunekļa zeltītos pirkstus, viņš uzkliedza: "Nāc man līdz!"

Tad viņš ieveda jaunekli aizliegtajā pagrabā un jautāja tam bargā balsī:

"Vai tu redzēji cirvi un bluķi?" "Redzēju," jauneklis atbildēja.

"Tādēļ, ka tu esi vēl jauns, es te, šo pirmo reizi vēl piedošu, bet ja tu vēl reizi šajā telpā ieiesi, tad nocirtīšu ar to cirvi tavu galvu uz bluķa."

Jauneklis neko neatbildēja un aizgāja priecādamies, ka šoreiz tik viegli bija atsvabinājies no briesmīgā soda.

Nākošā rītā burvis jauneklim atkal iedeva atslēgas un aizgāja šoreiz kopā ar savu dēlu.

Jauneklis atkal izpildīja savus uzdevumus un pavēlēja punduriem darīt savu darbu. Bet kad kustoņi bija paēdināti un padzirdināti, viņam palika gaŗš laiks. Viņš atkal apstaigāja pagraba telpas un nogāja līdz aizliegtām durvim, bet baidījās iet iekšā. Pēdīgi viņš tomēr atslēdza durvis un atrada visu tāpat kā vakar. Cirvis stāvēja uz bluķa. Otrā telpā zirgam atkal bija gaļa priekšā un lauvai siens. Abi atkal lūdza, lai pārmainot viņu barību, citādi viņi nevarēšot izturēt badu, un jauneklis izpildīja viņu lūgumu.

"Par šās dienas labo darbu, tavas rokas līdz elkoņiem būs zeltītas," lauva sacīja.

Tiklīdz jauneklis bija aizslēdzis aizliegtās durvis, tūlin viņš sajuta, ka rokas līdz elkoņiem bija apzeltītas.

Burvis, šovakar pārnākot, izrādījās ļoti saīdzis. Paskatījies uz jaunekli, viņš tam bargi uzkliedza:

"Aa! Kas tev rokas stilbus nozeltīja? Ko tu atkal esi padarījis? Nāc man līdz!"

Ievedis jaunekli aizliegtā pagrabā, burvis nostājās pie bluķa un satvēra cirvi. "Tagad noliec galvu uz bluķa!" viņš dusmīgi pavēlēja un pacēla cirvi.

Ne vārda neatbildējis, jauneklis pieliecās un nolieca galvu uz bluķa. Burvis gan vēcināja cirvi pa gaisu, bet cirst tomēr necirta.

Lai šoreiz vēl paliek!" burvis pēdīgi sacīja un nolika cirvi bluķim blakus. "Tu esi dūšīgs zēns un tādēļ tevi vēl nenokaušu, bet tā ir pēdējā reize! Ja tu vēl reiz pārkāpsi manu aizliegumu, tad tevi vairs nežēlošu. Bet ja būsi man paklausīgs, tad tu tapsi laimīgs."

Jauneklis bija par to priecīgs, ka atkal laimīgi bija izglābies, iebaudīja vakariņas un nolikās gulēt; bet visu nakti viņš maz gulēja, pārdomādams, kā varētu atsvabināties no burvja varas.

Ejot uz darbu, saimnieks viņu pagalmā jau gaidīja.

"Labi, ka tu tagad nāci," viņš dusmīgi sacīja. "Ja tu vēl kādu brītiņu būtu kavējies, tad es apgrieztu tavu galvu. Bet šoreiz es tavu slinkumu piedodu. Man pašam ar dēlu ir jāsteidzas aizjūŗas radiniekam palīgā. Še tev atslēga virkne, strādā pa māju, kā pienākas; bet sargies apmeklēt aizliegto vietu!"

To sacījis viņš izgāja pa vārtiem, un vārti ar lielu troksni aizslēdzās cieti.

Jauneklis nemierīgi staigāja pa pagalmu, gādādams par lopu un zirgu ēdināšanu, un nemaz nezināja, ka burvju vecene viņu uz katra soļa ievēroja. Pēdīgi tā nostājās jauneklim priekšā. Tas, acis pacēlis un iztrūcies, ieraudzīja melnu vecu sievu, kuŗa gan laipniem vārdiem, bet skarbā balsī to uzrunāja:

"Kādēļ tu tāds noskumis un saīdzis? Es esmu tava saimniece, man jau tu vari visu izstāstīt. Ienāc manā dzīvoklī, kur tevi jau gaida mana meita. Var jau būt, ka no jums abiem vēl iznāk Laimīgs pāris."

Jauneklis uz tādu labinājumu atbildēja:

"Saimnieks ir man uzdevis tik daudz darba, ka man nemaz nebūs vaļas jums līdza iet. Es arī baidos, ka kalpam neklājas daudz runāties ar saimnieka meitu."

Vecenei tāda atbilde gan nemaz nebija pa prātam, kādēļ viņa tik dusmīgi ierūcās un aizgāja.

Jauneklis gan darīja savu darbu, bet saimnieces dusmīgās acis viņam nemaz neizgāja no prāta. Nemaz neapdomādams ko dara, viņš atkal iegāja pagrabā un atslēdza aizliegtās durvis. Viņš atjēdzās tikai, ieraudzīdams bluķi un cirvi, kuŗa zobi tagad bija pagriezti uz augšu, kas viņam sevišķi atgādināja burvja draudus. Tomēr padarīto tagad vairs nevarēja grozīt un tūlin viņš iegāja arī otrā telpā, kur zirgam atkal bija gaļa un lauvai auzas priekšā.

Abi kustoņi viņu atkal lūdza, lai pārmainot viņu barību. Jauneklis izpildīja šo lūgumu.

"Par šo labo darbu, tavas rokas taps apzeltītas līdz pleciem," lauva sacīja.

"Ko līdz man apzeltītas rokas, kad man galvu nocirtīs?" jauneklis atbildēja.

Vēl tev nav iemesla par to baidīties," zirgs viņu drošināja. "

,,Tagad saliec visu, kas tev no mājas ir līdz. Tiklīdz es būšu noēdis auzas, sēdies man mugurā, un tad bēgsim no šejienes projām. Aizej pie vārtiem un piesit ar mūsu pagraba atslēgu pie vārtu staba, tad tur iznāks kāds pundurs. Šo vīriņu aizsūti pie saimnieces un liec tai pasacīt, ka saimnieks no tālienes atsūtījis ziņu, ka viņai jābrauc uz Vāczemi pie radiem līdz ar meitu. Tiklīdz melnā vecene ar melno meitu izbrauc pa vārtiem, ieej saimnieka guļamā istabā, paņem tur kādu sausu koka zariņu, smilšu graudu un ūdens pilienu. Tad paņem vēl no saimnieka spilvena apakšas mazu zvaniņu, kas mums vispirms būs vajadzīgs, un tad steidzies pie manis, lai varētu tikt projām no lielā burvja mitekļa."

Jauneklis arī visu izdarīja, kā zirgs bija mācījis. Viņš aizsūtīja saimniecei zināmo ziņu, un tad punduriem pavēlēja aizjūgt ērzeļus. Saimniece ar meitu iesēdās karietē, divi punduri uzsēdās uz bukas un vēja ātrumā aizbrauca pa vārtiem, bet jauneklis tūlin aizgāja pie zirga un lauvas.

"Tagad lēc man mugurā un pazvani ar zvaniņu!"

Kad jauneklis pazvanīja, tad lauvai un zirgam piepēži nokrita lādes.

Zirgs nesa jaunekli un lauva viņiem sekoja.

Pie pagalma vārtiem jauneklis vēl reiz zvanīja un vārti tūlin atvērās. Tiklīdz viņi pa vārtiem bija laukā, tie tūlin atkal aizvērās.

Zirgs pamācīja: "Man tagad galva ir pret sauli un uz to pusi mums jābēg. Gūstītājam, pret sauli skrejot, acis top apstulbotas."

Tā runājot zirgs skrēja kā vējš. Meži, kalni, ielejas, purvi un mākoņi palika aiz muguras. Lauva viņiem sekoja no pakaļas kā suns. Kad jau gandrīz visu dienu bija tā skrējuši, tad zirgs sacīja: "Pagriezies un atskaties atpakaļ!"

Jauneklis pagriezies atpakaļ, sacīja: "Neko neredzu."

Pēc kāda brīža zirgs lika atkal jauneklim atskatīties un jautāja:

"Vai tagad kaut ko redzi ?"

"Neko neredzu," jauneklis atbildēja.

Atkal pēc kāda brīža zirgs jauneklim lika paskatīties un prasīja:

"Vai tagad kaut ko redzi?"

"Neko citu, kā divus melnus mākoņus pie debess malas, kuŗi nāk uz mūsu pusi."

"Tie ir mūsu burvis ar savu dēlu. Viņš mums ir uz pēdām un steidzas mums pakaļ. Kad mākoņi būs mums īsti tuvu, tad pasaki man!"

Jauneklis vienmēr apskatījās un pēc brītiņa vēstīja: "Viņi jau īsti tuvu!"

Nosvied sauso koka zaru pār labo plecu!" zirgs pavēlēja. "

Jauneklis nosvieda zaru un tūlin aiz viņiem bija milzīgi liels mežs, kuŗā koki cits pie cita stāvēja, un gūstītāji vairs nebija redzami. Nu bēgļi kādu acumirkli apstājās un tad no jauna steidzās uz priekšu.

Burvis ar savu dēlu apstājās aiz lielā meža biezuma, pa kuŗu nekā nevarēja kļūt cauri. Tad vecais burvis sūtīja savu dēlu pēc cirvjiem.

Kad cirvji bija atnesti, tad abi cirta visu nakti, ka uguns šķīda un gaiss trīcēja no trokšņa, bet tikai nākošā dienā ap pusdienu stiga caur mežu bija izcirsta. Pēc tam abi viesuļa ātrumā skrēja bēgļiem pakaļ.

Bēgļi bija bēguši visu nakti un nākošu dienu. Vakarā zirgs atkal sacīja jauneklim:

"Pagriezies un atskaties atpakaļ!" Jauneklis apskatījās un atbildēja: Neko neredzu."

" Pēc kāda brīža zirgs atkal lika atskatīties. Jauneklis paskatījies ziņoja:

"Melnie mākoņi debess malā atkal parādās."

"Tad burvis ar savu dēlu mums atkal dzenas pakaļ. Kad viņi mums būs tuvu, tad pasaki man!"

Pēc maza brītiņa jauneklis sacīja, ka mākoņi jau esot ļoti tuvu. Tad zirgs pamācīja:

"Pārsvied smilšu graudu pār savu kreiso plecu!"

Kad jauneklis nosvieda smilšu graudu, tad piepēži milzīgi augsts un stāvs kalns bija aiz viņiem, kuŗa galotne iesniedzās mākoņos. Gūstītāji vairs nebija redzami. Bēgļi kādu brītiņu apstājās un tad atkal steidzās uz priekšu.

Burvis ar savu dēlu nostājās kalna viņā pusē un izbijās, redzot tik augstu un stāvu kalnu sev priekšā. Viņi gribēja skriet kalnam pāri, bet tas bija tik stāvs, ka viņi vēlās atpakaļ. Tad vecais burvis sūtīja dēlu uz māju pēc lāpstām.

Burvja dēls kā bulta aizšāvās uz māju un jau priekš pusnakts atnesa lāpstas. Nākošā dienā pēc pusdienas ala caur kalnu bija izrakta.

"Šodien mums lieliski jāsteidzas, lai panāktum bēgļus," burvis sacīja; "citādi visas mūsu pūles būs bijušas par velti."

Un nu abi burvji skrēja tik ātri, ka zeme zem viņu kājām dimdēja un gaiss gar viņu ausim gaudoja.

Priekš pusdienas zirgs atkal sacīja jauneklim : "Pagriezies un atskaties!"

Jauneklis apskatījās un atbildēja: Neko neredzu."

" Pēc brīža zirgs atkal pavēlēja jauneklim atskatīties un tad jautāja, vai kaut ko redzot?

"Jau atkal divi melni mākoņi parādās debess malā," jauneklis atbildēja.

"Paskaties vēl!" zirgs pavēlēja.

"Šodien mākoņi tuvojas daudz ātrāk, nekā pagājušās dienās. Es jau sadzirdu viņu šņākšanu." To teicis, viņš nometa ūdens pilienu zemē.

"Tagad pagriezies un pasaki, ko tu redzi!" zirgs pavēlēja. Jauneklis atskatījās un atbildēja:

"Redzu lielu jūŗu, augstiem viļņiem, bet gūstītāji vairs nav redzami."

"Tagad esam izglābušies," zirgs apstādamies sacīja un pavēlēja jauneklim nokāpt no savas muguras. Jauneklis nokāpa no zirga muguras, un nu visi trīs bēgļi nolikās zālē atpūsties.

Gūstītāji palika aiz jūŗas. Taisīdamies patlaban sagūstīt bēgļus, viņi piepēži atradās līdz kaklam ūdenī. Viņi nedrīkstēja ne brist ne peldēt, jo burvjiem ir ūdens bailes -taisījās ūdeni izdzert.

"Tas ir ļoti labs padoms!" jaunais burvis gavilēdams izsaucās. "Tēv, es viens pats izdzeršu jūŗu!"

Neticu vis, ka to iespēsi. Dzersim labāk abi!" "

"Iespēšu gan, tēv!" dēls atbildēja, nometās jūrmalā uz muti un sāka dzert.

Nu jaunais burvis sāka ūdeni dzert, un pēc maza brīža varēja redzēt, ka jūŗas ūdens jau krīt. Tēvs, to redzēdams, priecājās, uz krasta sēdēdams, un sauca:

"Dzer, dēls, dzer, jūŗa drīz vien būs tukša!"

Dēls dzēra un dzēra līdz pārdzērās un pārplīsa. Ūdens milzīgā strāva plūda atpakaļ uz jūŗu un aizrāva ūdens rijēju sev līdz. Vecais burvis nu gan skrēja jaunajam palīgā, bet arī tas nogrima jūŗā.

Bēgļi dzirdēja no jūras puses šo brēkšanu, pacēlās un visi trīs nostājās jūrmalā. Apskatīdamies zirgs priecīgs iesaucās :

"Tagad mūsu gūstītāji ir noslīkuši un pasaule atsvabināta no lielā burvja."

Pagriezies uz jaunekli, viņš sacīja:

"Izņem savu kabatas nazi, nogriez tur krūmos kādu slaiku pīlādzi, noskulbī tam zarus un tad ar to iesit man trīs reizes pa muguru! Bet papriekšu noplēs man visas pakavas no kājām! Ja mums turpmāk uzies izsalkums un pārtika nebūs dabūjama, tad tik piesit vienu pakavu pie otra!"

Jauneklis tūliņ darīja, ko zirgs bija uzdevis: pa priekšu no zirga kājām noplēsa pakavas, tad nogrieza pīlādža rīksti un nodarināja tai zarus. Un kad viņš ar šo rīksti trīs reizes bija sitis zirgam gareniski pa muguru, tad zirga āda nokrita un skaists jauns vīrietis stāvēja sitēja priekšā. Viņš nu teica uz jaunekli:

"Tūkstoš reizes tev pateicos, ka tev bija nolemts, atnākt pie lielā burvja un tapt par glābēju. Esmu kāda ķēniņa vienīgais dēls. Reiz es ar saviem pavadoņiem biju aizgājis uz mežu medīt, tur nejauši noklīdu no saviem pavadoņiem un apmaldījos. Blandījos vairāk dienas, nekur nesasniegdams meža malu. Pēdīgi sastapos ar kādu melnu vīru, kas man sacīja, ka bez viņa palīdzības es no meža neizkļūšot. Viņš mani uzaicināja pie sevis par kalpu.

Neredzēdams citas izejas, es ar viņu salīgu, ka man viņam trīs gadi jākalpo, par ko dabūšu tik daudz zelta par algu, cik varu panest. Viņš pats arī mani pēc nokalpotā laika aizvedīšot uz mana tēva galvas pilsētu, ja man nepatiktu visu mūžu pie viņa palikt. Kad kādu pusgadu pie viņa biju pavadījis, tad burvis sāka mani dažādi ķircināt un man piedāvāt savu melno meitu par sievu. Es no tās atsacījos un burvja vecene man kādā vakarā uzmeta zirga ādu un pārvērta mani par zirgu: Tad mani ielika pagrabā. Pēc kāda. laika arī lauvu atveda pie manis pagrabā. Piecas dienas mums gan vēl deva pārtiku, bet sestajā un septītajā dienā man lika priekšā gaļu bet lauvai auzas."

Kad atpestītais princis savu stāstu bija pabeidzis, tad vēl lauva lūdza jauneklim, lai arī viņam trīs reizes ar pīlādža rīksti sitot gaŗeniski pa muguru. Jauneklis to izdarīja. Tad Lauvai nokrita āda un no tās iznāca jauns un skaists vīrietis, kuŗš sacīja:

"Tūkstoš paldievs tev par to, ka atnāci lielā burvja mājā un tapi man par glābēju! Es biju kuģinieks un braukāju pa jūŗu. Reiz mums uz māju braucot, uznāca liela auka, kuŗa mūsu kuģi izsvieda uz seklumu, to sadragāja un manus biedrus noslīcināja jūŗā. Vienīgi mani viļņi paģībušu bija izmetuši uz krasta. Kad biju atdabūjis samaņu, pienāca man kāds melns vīrs un uzaicināja mani uz savu māju. Es drīz vien nopratu, ka biju ievilināts burvja mājā, kuŗš man piedāvāja savu meitu par sievu, un tad dzīrās mani arī izmācīt par burvi. Kad nu es atsacījos no burvja priekš likuma, tad burvja vecene man uzmeta lauvas ādu, nobūra mani par lauvu un ieveda pagrabā, kur kādu zirgu jau atradu priekšā."

Tā iepazinušies, viņi nu sāka iet uz priekšu, bet atrazdamies lielā mežā, viņi nezināja kur atrast izeju un kur dabūt pārtiku. Badu ciešot, uz reiz mūsu pirtnieka dēlam iešāvās prātā, ko bijušais zirgs viņam bija mācījis. Viņš izņēma no kabatas pakavas, apsēdās zem kupla ozola uz sūnām un saskandināja pakavas, sacīdams:

"Mums visiem trim ir liels izsalkums, bet pārtikas nekur ne varam dabūt, tādēļ jūs, pakavas, sagādājiet mums kautko ēšanai!" Tiklīdz viņš pēdējos vārdus bija izsacījis, viņa priekšā uz sūnām atradās dažādi gardi ēdieni. Viņš nu aicināja arī savus biedrus pie sevis.

Viņi krietni pamielojās, un kad pēc tam labu brīdi bija atpūtušies, viņi taisījās atkal uz iešanu. Tad pirtnieka dēls nejauši pacēla galvu, uzskatīdams ozolu, zem kuŗa viņi sēdēja, un tūlin pazina, ka tas bija tas pats ozols, no kuŗa tad, kad viņš lielajam burvim bija gājis līdz, kāds putns viņam bija uzsaucis, lai vērojot ceļu.

Tagad ceļa ziņā viņa acis noskaidrojās. Viņš ik pa desmit soļiem bija nometis vienu zirni un tā nomestie zirņi bija uzdīguši un jau īsti lieli paauguši. Viņš to visu pasacīja saviem biedriem, un tagad viņi visi trīs priecīgi soļoja uz priekšu. Kad viņi bija izsalkuši, tad pakavas sagādāja viņiem ēdienu. Naktīs viņi mierīgi gulēja zem kuplu koku zariem.

Pēc vairāk dienām visi trīs ceļotāji nonāca pie pirtnieciņa, kuŗa prieks bija liels, savu dēlu redzot pārnākam sveiku un veselu. Tur kādas dienas atpūtušies, viņi paņēma pirtnieciņu līdz un ceļoja tālāk, jo princis sacīja, ka viņš no saviem nelaimes biedriem nekādi negribot šķirties, bet viņiem sava tēva valstī, kuŗā viņš pats nākamībā būšot ķēniņš, apsolījās apgādāt augstas goda vietas.

No pirtiņas viņi vispirms ceļoja uz kuģenieka dzimteni un atrada kuģenieka vecākus žirgtus un veselus, kuŗi savu dēlu jau sen bija domājuši par mirušu un tādēļ tagad ļoti priecājās, redzēdami viņu sveiku pārnākušu.

Arī kuģinieka vecākus un citus piederīgos princis ņēma līdz, tad visi ceļoja pie ķēniņa.

Ķēniņa prieks bija neizsakāms par sava vienīgā dēla un troņamantnieka necerēto pārnākšanu; jo viņš vairs nebija cerējis to vēl dzīvu redzēt, tādēļ ka pēc tam, kad ilgāku laiku bija licis zaldātiem pārmeklēt to mežu, kuŗā princis medījot bija pazudis, un kad visa meklēšana bija bijusi veltīga, viņš bija domājis, ka kāds plēsīgs zvērs princi būšot saplosījis un iznīcinājis. Ķēniņš, kad bija dabūjis zināt, kur pazudušais princis bija bijis un kā viņam bija klājies, sava dēla biedrus un viņu piederīgos uzņēma kā savus viesus, un pārnākušam dēlam par godu izrīkoja lielas dzīres, uz kuŗām visi valsts lielmaņi bija saaicināti.

Princis ar saviem jauniem draugiem prātoja, ka lielā burvja mitekli vajagot iet izpostīt un paņemt tur sakrāto zeltu. Viņš atsauca visgudrāko zīlētāju savā tēva valstī un lika tam uzzīlēt taisnāko ceļu uz lielā burvja māju, ko tas arī iespēja un apņēmās pats iet Līdz par ceļa vadoni. Ķēniņš deva lielu zaldātu pulku viņiem līdz par sargiem, lai viņiem atkal nevarētu notikt kāda ķibele. Arī daudz zirgu un ratu viņi veda līdz, lai lielā burvja mantu varētu sakraut vezumos.

Viņiem zīlētāja vadībā bija jāceļo deviņas dienas, līdz sasniedza lielā burvja māju.

Burvja mājas pagalmā viņi visu atrada tā, kā viņiem aizejot bija palicis. Tāpat pagraba telpās visa nauda un manta stāvēja vēl neaizskarta. Bet saimnieces un viņas meitas nebija vēl mājā, jo tās vēl viesojās Vāczemē pie radiem un gaidīja, līdz burvis un viņa dēls brauks viņām pakaļ, bet tie, kā mums jau zināms, bija jūŗā dabūjuši galu. Zeltu un sudrabu un citas labākās mantas sakrāva ratos, tad aizdedzināja burvja māju, un tad visi devās ceļā uz māju.

Pēc tam mūsu jaunie draugi dzīvoja laimīgu mūžu, pārpilnībā un bagātībā. Kad ķēniņš nomira un viņa vietā princis tapa par valdnieku, tad pēdējais abus savus draugus iecēla par saviem padoma devējiem.

Piezīme. Lapas Mārtiņš ir šo pasaku tīšām stiepis gaŗumā, kādēļ viņa arī šeit ir saīsināta, atmetot gluži nenozīmīgos sīkumus. Tīšām izdomātu motīvu še tomēr laikam nebūs. P. Š.