22. 313 A. 314. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.

Reiz dzīvojis pirtnieks un tam bijis dēls. Pie pirtnieka atnācis lielkungs un sacījis, lai iztaisot maizes abru, viņš labi samaksāšot. Pirtnieks aizgājis uz mežu noskatījies labu koku un sācis cirst. Bet koks bijis dikti ciets un ciršana nekā negājusi. Pirtnieks bijis jau koku labi aizcertis, ka sākuši putni nejauki ķērkt. Pirtnieks pacēlis galvu un skatījies, ko tie putni tik briesmīgi ķērc. Kad viņš atkal gribējis koku cirst tālāk, tad vecais cirtums bijis aizaudzis un pirtniekam bijis jāsāk no jauna cirst.

Pirtnieks sācis pa otram lāgam koku cirst. Bet putni sākuši vēl trakāki ķērkt un liels putns ieķēries pirtniekam matos. Pirtnieks sācis no putna gaiņāties un pacēlis galvu. Pa to laiku izcirstais koks atkal aizaudzis un pirtniekam bijis jāsāk cirst to no jauna. Pienācis vakars un pirtnieks vēl nebijis koka nocirtis. Te uzreiz pie pirtnieka pienācis melns kungs un sacījis, ka šis koku nocirtīšot, ja pirtnieks tam došot to, kas pirmais nākšot pretim, kad uz māju iešot. Pirtnieks bijis ar mieru. Viņam jau vienmēr nācis vecs suns pretim, kad tas no lauka mājā nācis.

Tas bijis viens redzējiens, ka melnais kungs nocirtis lielo koku. Pirtnieks uzvēlis sev bluķi uz muguras, un abi nu gājuši uz māju. Kad vairs nebijuši no mājas tālu, tad pirtniekam ar melno kungu nācis pretim pirtnieka paša dēls.

Nu, neko darīt, noruns bijis jātur un pirtniekam bijis jāatdod dēls melnam kungam. Pirtnieka dēls savīkšies un gājis līdz melnam kungam. Bet pirtnieka dēls jau iepriekš visas ķešas piebēris ar zirņiem un nu tik metis pa zirņam zemē un vērojis ceļu.

Abi iegājuši mežā. Nu tiem paka sākuši skriet putni un ķērkt : "Vēro ceļu, nebīsties! Sargi galvu, izdosies!"

Pirtnieka dēls sapratis, ko putni saka. Bet arī melnais kungs nu apstājies un prasījis pirtnieka dēlam, vai šis saprotot putnu valodu. Pirtnieka dēls melojis, ka nesaprotot. Nu abi atkal gājuši tik dziļāki mežā iekšā.

Melnais kungs ar pirtnieka dēlu gājuši, gājuši un tālu aizgājuši. Beidzot viņi nonākuši pie lielas pils, kuŗai apkārt bijusi picas asis augsta sēta. Melnais kungs trīs reizes piesitis pie vārtiem un tie paši no sevis atvērušies un atkal aizvērušies. Abi iegājuši lielā pagalmā un no pagalma pilī. Pirtnieka dēls bijis nomocījies no lielās nākšanas un melnais kungs to sūtījis pie miera. Pirtnieka dēls aizgājis gulēt.

Kad otrā dienā pirtnieka dēls pamodies un iznācis no pils, tad pagalmā melnā kunga meita ganījusi raibu govi, šķetinājusi zelta kamolu un dziedājusi:

"Vakar atkal tētiņš man pārvedis brašu zēnu!" un meita dziedājusi tālāk, ka viņš tai jāiegūst, ja ne, tad viņam iešot tāpat, kā tiem diviem, kuŗi viņas negribējuši.

Pirtnieka dēlam melnais kungs nekādu lielu darbu nedevis, bet toties viņa meita tam mākusies virsū, lai ar to ielaižas. Pirtnieka dēls gan sargājies, gan sargājies no melnā kunga meitas, bet gluži ar to neatstumis.

Drīz vien melnais kungs ar savu dēlu aizbraucis uz Vāczemi. Pilī nu palicis tikai pirtnieka dēls un tam bijuši jāapkopj lopi. Melnais kungs iedevis pirtniekam zelta zvaniņu un sacījis, lai tik pazvanot, tad viņa [melnā kunga] kalpi tūlin visu padarīšot. Visur pirtnieka dēls varot iet, bet tik aizliegtā kambarī ne. Visas atslēgas melnais kungs atdevis pirtnieka dēlam un pats aizbraucis.

Pirtnieka dēls pazvanījis ar zelta zvaniņu. Tūliņ sakrējuši tādi mazi pundurīši un visu padarījuši. Nejauši pirtnieka dēlam

iešāvusies prātā melnā kunga meitas dziesma, par tiem diviem, kuŗi viņu atstūmuši, un pirtnieka dēls nu domājis: "Savādi nevar būt, viņi ir tai aizliegtā kambarī."

Nu pirtnieka dēls gājis uz aizliegto kambari un atslēdzis durvis. Viņš iegājis lielā pagrabā. Pirmā istabā stāvējis liels bluķis un tāds pats cirvis. Kad pirtnieka dēls redzējis milzīgo bluķi un lielo cirvi, tad tam palicis pavisam nelāga ap sirdi. Viņš gājis tālāk, otrā istabā. Tur bijis liels, liels zirgs un tam priekšā bijusi nolikta gaļa. Otrā aizgaldā bijis liels lauva un tam priekšā siens. Pirtnieka dēls pārmainījis barību. Lauvam priekšā viņš nolicis gaļu un zirgam sienu.

Kad melnais kungs ar savu dēlu atbraucis no Vāczemes, tad tūliņ prasījis pirtnieka dēlam, vai šis tik neesot bijis aizliegtā kambarī? Pirtnieka dēls apgalvojis, ka ne. Bet melnais kungs neticējis un gājis skatīties. Nu viņš uzgājis, ka barība pārmainīta, un pierāvis pirtnieka dēlu pie lielā bluķa un sācis jau vīcināt cirvi, gribēdams nocirst pirtnieka dēlam galvu. Pirtnieka dēls sācis lūgties. Beidzot melnais kungs piedevis pirtnieka dēlam.

Drīz vien melnais kungs atkal ar savu dēlu braucis otrreiz uz Vāczemi. Pirtnieka dēls palicis par mājnieku un tam bijuši jāapkopj melnā kunga Lopi. Pirtnieka dēls zvanījis ar zelta zvaniņu. Tūlin saskrējuši pundurīši un visu padarījuši. Tad nu pirtnieka dēls gājis atkal aizliegtā kambarī un pārmainījis lauvam un zirgam barību.

Kad melnais kungs atbraucis mājā, tad tūliņ gājis uz aizliegto kambari un redzējis, ka barība pārmainīta. Nu viņš bijis vēl niknāks un gribējis pirtnieka dēlam nocirst galvu. Bet tas dikti dikti lūdzies un solījies vairs tā nedarīt. Arī šoreiz melnais kungs vēl piedevis un iecirtis cirvi bluķī.

Drīz vien melnais kungs ar savu dēlu braucis trešo reiz uz Vāczemi. Pirtnieka dēls palicis par mājnieku. Kad melnā kunga lopi bijuši apkopti, tad pirtnieka dēls atkal iegājis aizliegtā kambarī un pārmainījis lauvam un zirgam barību. Bet nu zirgs sācis runāt un stāstījis pirtnieka dēlam, kā Lai darot, kad melnais kungs mājā atbraukšot un uziešot, ka viņš bijis aizliegtā kambarī.

Pirtnieka dēls darījis tā, kā zirgs tam sacījis. Viņš iegājis melnā kunga guļamā istabā un sameklējis zelta pipku, sausu zariņu, smilšu graudiņu un sudraba pilienu. Tos viņš iebāzis ķešā un gaidījis, ka melnais kungs brauks mājā.

Drīz vien melnais kungs bijis mājā un tūlin gājis uz aizliegto kambari. Viņš uzgājis, ka barība ir atkal pārmainīta un palicis traki nikns. Tas nu pierāvis pirtnieka dēlu pie bluķa un gribējis tam patiesi galvu nozirst, bet pirtnieka dēls lūdzies, lūdzies un melnais kungs tam teicis tā : "Ja tu varēsi ar to zirgu, kas ir pagalmā, iejāt istabā, tad es tev piedošu!"

Pirtnieka dēls izgājis pagalmā un redzējis, ka tur jau gaida zirgs. Tas bijis pats melnais kungs, kuŗš par zirgu pārvērties. Viņš uzlēcis zirgam mugurā un sācis to pitkāt ar zelta pipku. Zirgs slējies divkājās, bet negājis istabā iekšā. Pirtnieka dēls to dauzījis bez žēlastības. Kad nu vēl zirgs negājis, tad pirtnieka dēls izdūris tam abas acis un nu zirgs ievēlies pār slieksni istabā.

Pirtnieka dēls pa kaklu, pa galvu skrējis uz aizliegto kambari. Viņš izlaidis no aizgaldas lauvu un pats uzlēcis zirgam mugurā. Nu visi bēguši no melnā kunga pils.

Kad bijuši jau labu gabalu aizskrējuši, tad zirgs sacījis uz pirtnieka dēlu: "Atskaties, vai kāds mums nedzenas no pakaļas, " Pirtnieka dēls atskatījies, bet nekā neredzējis.

Visi bēguši tik tālāk. Pēc kāda laiciņa zirgs atkal teicis: "Atskaties, vai kāds mums nedzenas pakaļ?"

Pirtnieka dēls atskatījies atpakaļ un teicis: "Divi melni padebeši nāk!" Padebeši bijuši melnais kungs ar savu dēlu.

Visi bēguši tik tālāk. Kad jau zeme sākusi briesmīgi dunēt turpat pie bēgļu papēžiem, tad zirgs atkal teicis uz pirtnieka dēlu : "Atskaties, vai vēl ir tālu!"

"Drīz būs klāt," atbildējis pirtnieka dēls. "Nosvied atmuguriski sauso zariņu!" teicis zirgs.

Pirtnieka dēls nosviedis sauso zariņu. Tas tūlin pārvērties par briesmīgi lielu mežu un abi bēgļu vajātāji palikuši aiz meža. Melnais kungs kā skrējis, tā tam galva iespiedusies starp divām milzīgām eglēm. Nu tas vairs neticis ne uz priekšu, ne atpakaļ. Viņš kliedzis uz savu dēlu: "Skrej pēc cirvjiem!"

Melnā kunga dēls aizskrējis pēc cirvjiem. Tikmēr visi trīs bēgļi skrējuši tik tālāk. Kamēr melnais kungs ar savu dēlu izlauzušies caur biezo mežu, tikmēr bēgļi jau bijuši lielā gabalā. Nu tie skrējuši atkal pakaļ.

Kad zeme sākusi dimdēt, tad zirgs teicis uz pirtnieka dēlu: "Atskaties, vai vēl tālu?"

Pirtnieka dēls atskatījies un teicis, ka vēl tālu esot. Visi trīs skrējuši tik tālāk. Pēc kāda Laika zirgs atkal licis pirtnieka dēlam atskatīties, vai vajātāji vēl tālu esot. Tie bijuši vēl Labu gabalu. Kad zirgs licis pirtniekam trešo reiz atskatīties, tad vajātāji bijuši jau turpat aiz muguras.

Nosvied atroceniski smilšu graudiņu!" teicis zirgs. Pirtnieka dēls tik nosviedis smilšu graudiņu un tas uzreiz palicis par augstu kalnu, līdz padebešiem.

Vajātāji palikuši aiz augstā kalna. Visi trīs bēgļi bēguši tik tālāku. Melnais kungs licis savam dēlam skriet pēc lāpstām. Kamēr melnais kungs ar savu dēlu izrakušies caur kalnu, tikmēr bēgli bijuši Lielā gabalā. Kad melnais kungs ar savu dēlu tikuši kalnam cauri, tad dzinušies atkal bēgļiem pakaļ.

Kad zeme sākusi stipri dimdēt aiz bēgļu mugurām, tad zirgs teicis uz pirtnieka dēlu, lai atskatās, vai vajātāji vēl tālu. Tie vēl bijuši labi tālu. Otrreiz zirgs licis pirtnieka dēlam atskatīties un tad ar vēl vajātāji bijuši tālu. Bet kad pirtnieka dēls trešo reiz atskatījies, tad vajātāji bijuši tikpat kā klātu, un zirgs licis pirtnieka dēlam, lai nomet sudraba pilienu.

Kad pirtnieka dēls nometis sudraba pilienu, tad tas uzreiz palicis par jūŗu un abi vajātāji palikuši aiz ūdens. Melnā kunga dēls meties zemē un sācis ūdeni lakt. Melnais kungs tik skubinājis un teicis: "Dzer, dzer, re', kā krīt!"

Dēls lacis, lacis, kamēr uzreiz -paukš! tam pārplīsis vēders un ūdens gāzies atpakaļ jūŗā un ierāvis sev līdz arī dēlu. Melnais kungs gāzies jūŗā dēlu glābt, bet tam neizdevies un arī tas noslīcis.

Bēgli apstājušies un atpūtušies. Tad zirgs teicis uz pirtnieka dēlu: "Noplēs man visām četrām kājām pakavus."

Pirtnieka dēls noplēsis zirgam pakavus no kājām.

"Ej uz mežu un nogriez krietnu sērmūkšļa rīksti," sacījis atkal zirgs.

Pirtnieka dēls iegājis mežā un nogriezis sērmūkšļa rīksti. Zirgs atkal teicis: "Iesit man trīs reizes ar rīksti gaŗāniski pa sāniem!"

Pirtnieka dēls iesitis zirgam trīs reizes pa sāniem. Zirgs tūlin pārvērties par skaistu princi. Tad pirtnieka dēls ar to pašu rīksti iesitis arī lauvam. Lauva tūlin pārvērties par skaistu princi. Abi noburtie prinči bijuši ļoti laimīgi, ka tikuši atkal par cilvēkiem, un bijuši bezgala pateicīgi pirtnieka dēlam. Visiem gribējies ēst. Tad tas princis, kas bijis par zirgu noburts, teicis: "Paskandini vienu pie otra noplēstos pakavus!"

Pirtnieka dēls skandinājis pakavus. Tūlin uzklājies galdiņš un visi trīs paēduši. Kad tie bijuši paēduši, tad pirtnieka dēlam tā kā acis noskaidrojušās un tas redzējis izkaisītos zirņus. Tie nu bijuši izauguši un pašlaik stāvējuši ziedos.

Visi trīs nu gājuši un drīz vien nonākuši pie pirtnieka mājiņas. Pirtnieks bijis traki laimīgs, kad ieraudzījis savu dēlu sveiku un veselu. Visi trīs paciemojušies vairāk dienas pie pirtnieka un tad gājuši uz prinča - zirga pili. Prinča vecāki bijuši bezgala laimīgi, kad ieraudzījuši savu pazudušo dēlu sveiku un veselu. Visi trīs paciemojušies prinča - zirga pilī un tad gājuši uz prinča - lauvas pili. Arī tā prinča vecāki bijuši traki laimīgi, kad princi ieraudzījuši.

Kad visi trīs bijuši krietni atpūtušies, tad nosprieduši braukt uz Velna pili pēc zelta. Viņi sataisījuši zirgus un vāģus un devušies ceļā. Kad tie nonākuši pie velna pils, tad tur bijis tikdaudz zelta, ka knapi ar divpadsmit vezumiem varējuši aizvest. Velna pili viņi nodedzinājuši.

Visi atkal laimīgi pārbraukuši mājā un izdalījuši velna bagātības. Nu visi dzīvojot laimīgi vēl šo baltu dienu, jo naudas un mantas tiem netrūkstot.

Piezīme. Šai pasakai ir tuvi sakari ar iepriekšējo Lapas Mārtiņa pasaku. P. Š.