23. A. 313 A. P. Grebezis Preiļos, B. Spūļa kr.

Senos laikos, kad vēl raganas dzīvoja pasaulē, dzīvoja vīrs ar sievu, un viņiem bija viena maza meitiņa. Kad pēc neilga laika nomira māte, tad tēvs apprecēja citu sievu, bet tā bija ragana. Drīz nomira arī tēvs un meitiņa palika nabaga bārenīte. Viņai nebija ne radu, ne draugu, un tikai viena krustmāte bija vēl palikusi.

Pamāte spieda viņu pie visiem grūtiem darbiem un nelaida nekad uz krustmāti, bet meitiņa padarīja visus darbus. Pamātei tas pavisam nepatika un viņa par to vien prātoja, kā no meitiņas tikt vaļā.

Reiz pamāte sadomāja sūtīt meiteni uz savu otru māsu, kas arī bija ragana. Tā nu viņa to arī aizsūta uz māsu pēc adatas, cerēdama, ka viņa no turienes vairs neatnāks. Iedama uz svešo raganu, meitene iegriezās pa ceļam arī pie savas krustmātes. Krustmāte iedāvināja savai krustmeitai zīda bantīti, eļlu un galu, pamācīdama: "Kad tu ej pa birzi un bērza zari tev sitas acīs, tad apsien tu bērzam zīda bantīti un bērzs tevi laidīs gaŗām. Tālāku būs dzelzs vārti priekšā, kas tevi negribēs cauri laist. Tad iesmērē tos ar eļļu un viņi tevis vairs nekavēs. Pie pašām mājas durvim būs viens nikns kaķis, nosvied tam to gaļu, tad viņš laidīs tevi iekšā!"

Meitene arī visu tā izdarīja, kā krustmāte bija mācījusi, un nonāca laimīgi pie savas pamātes māsas. Iegājusi pie tās iekšā, viņa lūdza no tās adatu, kā pamāte bija vēlējusi. Svešā ragana iedeva meitenei adīkli un lika tai tikmēr adīt, kamēr viņa pati pārnākšot mājā. Viņai adot, pienāca kaķis un sacīja: "Dod man, meitiņ, savu adīkli, bet pati tu bēdz projām uz savu māju. Še tev vēl no manis viens suseklis un viens lakatiņš! Ja ragana tev dzenas pakaļ, tad nosvied papriekšu susekli zemē! Ja ragana vēl skrien tālāku pakaļ, tad nosvied lakatiņu zemē!"

Meitiņa kaķim paklausīja un aizbēga. Atskrien ragana, redz, ka meitenes vairs nav, tūlin uzbrēc kaķim: "Kam tu neizplēsi meitenei acis, kad viņa gribēja projām bēgt?"

Kaķis atbild: "Tu mani vienādi sit, bet meitene mani paēdināja ar gaļu."

Ragana pieskrien pie vārtiem un prasa: "Kam jūs meiteni izlaidāt un nesaspiedāt?"

Vārti atbild: "Tu mūs neaplej ne ar ūdeni, bet meitene mūs apsmērēja ar eļļu."

Ragana skrien uz birzi un saka bērzam: "Kādēļ neizsiti bēglei acu?"

Bērzs atbild: "Tu manu zariņu ne ar lūku neapsēji, bet meitene apsēja ar zīda bantīti."

Ragana nu dzenas bēglei paka un drīz vien jau meiteni panākusi. To redzēdama, meitene nometa susekli zemē, kas tūlin pārvērtās pie lielu biezu mežu. Ragana grauž, grauž krūmus, kamēr izgraužas cauri un skrien atkal tālāku.

Manot atkal raganu tuvumā, meitene nosviež lakatiņu zemē, kas pārvēršas par lielu platu upi. Ragana nu grib upi izdzert, bet tikmēr dzeŗ, kamēr pārplīst pušu un nobeidzas.

Tā nu nabaga bārenīte beidzot izglābās no jaunās raganas. Viņa nu vairs neiet atpakaļ uz pamāti, bet paliek pie mīļās krustmātes un dzīvo tur mierīgi un laimīgi.

Piezīme. Pasaka ir uzrakstīta ar dažiem trūkumiem; kādēļ tika tulkota rakstu valodā. P. Š.