24. A. 313 A. V. Jonius Pustiņas pag., J. Miglinieka kr.

Vienam tēvam bijis dēls un meita, abi skaisti, ka maz tādu bija pasaulē. Kā dēls tā arī meita ļoti mīlēja savu tēvu un bija viņam ļoti uzticīgi. Tēvs arī ļoti mīlēja savus bērnus un pats strādāja viņu darbu. Viņi bija ļoti dievbijīgi, un Dievs arī palīdzēja viņiem viņu darbos.

Netālu no viņu mājas dzīvoja mežā jauna ragana. Viņa sadomāja izjaukt godīgo ļaužu laimi. Vienu vakaru, kad meita --viņai vārds bija Līvija - bija izgājusi uz maltuvi un tur dziedādama strādāja savu darbu, piepēži atskanēja liels troksnis un maltuvē apdzisa uguns. Ragana bija atskrējusi nozagt skaisto Līviju, paķēra to un kā vējš aiznesa viņu uz savu apburto pili. Brālis, kuŗu sauca par Jāni, redzēja, ka vecā ragana aiznesa mīļo māsiņu, nu tūlin dzinās viņai pakaļ; bet viņam bija ļoti gŗūts ceļš. Viņš gāja dienu, gāja nakti, bet nezināja, kur viņam jāiet, un vai viņa ceļam būs kāds gals.

Te pēdīgi viņš piegāja pie liela meža. Meža malā bija neliela mājiņa. Pie pašas mājiņas sēdēja veca, veca sieviete, viņai pierē bija tikai viena pati acs. Jānis piegāja pie viņas un deva tai labu dienu. Viņa Laipni pieņēma Jāni, ieveda to savā istabā, pacienāja un prasīja, kur viņš iedams? Jānis visu izstāstīja un prasīja, vai viņa nezinot ceļu uz to veco raganu? Vecīte pateica, ka viņa gan zinot ceļu, un ka tā ragana esot viņas pašas vecākā māsa, bet viņš nekā nevarēšot atņemt no raganas Līviju. Raganai esot tāds kalis, kas viņu sargājot. Kali tomēr varētu pielabināt, ja to labi pabaŗotu, jo ragana viņu lāgā neēdinot. Tad viņam vecīte iedeva puspodu gaļas un parādīja, pa kādu ceļu viņam jāiet.

Gāja viņš, gāja pa lielu mežu, pa zaļu pļavu, un beidzot pienāca pie liela žoga, kur uz katra mieta bija cilvēka galvas kauss. Viņš iegāja pa lieliem vārtiem un nonāca dārziņā. Dārziņa vidū stāvēja mājiņa uz vistas kājiņas. Pie pašām mājiņas durvim auga liela kupla bērza. Viņš iegāja mājiņā, kur vidū stāvēja liels katls, zem kuŗa bija liels ugunskurs. Katlā vārījās darva. Raganas mājiņā nebija, bet pie krāsns sēdēja viņa māsiņa, visa trīcēdama no bailēm. Blakus viņai sēdēja liels melns kaķis, kas tūlin uzrunāja Jāni ar cilvēka balsi un prasīja: "Kā tev vajaga? Taisies labāk tūlin prom, kamēr vecā ragana vēl nav atnākusi."

Jānis tūlin atdeva kaķim pusi no gaļas, par ko šis palika mierīgāks un jau vairs neskatījās ar ugunīgām acim. Tad Jānis atdeva visu gaļu un nu kalis jau pateica, ka viņi abi varētu aiziet prom, un iedeva viņiem skaistu lakatiņu, melnu susekli un baltu dvielīti. Dodams viņš pamācīja, lai ar lakatiņu apsien bērzu, kas aug pie mājiņas durvim. Kad ragana dzīšoties pakaļ, tad lai nosviežot susekli, un tur izaugšot liels mežs. Tad atkal lai nosviežot dvielīti zemē.

Nu Jānis ar Līviju apsien ar lakatiņu bērzu, aizskrien prom uz mājas pusi. Kad ragana atskrien mājā, tūlin metas kaķim virsū, kam viņš palaidis meiteni no mājas. Kaķis atbild: "Es kalpoju tev jau divdesmit gadu un neesmu dabūjis no tevis neviena gaļas gabaliņa, bet meitenes brālis man iedeva veselu puspodu gaļas."

Tad ragana metas bērzam virsū, kam viņa tos palaidusi gaŗām. Bērza pateica, ka viņa kalpojot šai jau daudz gadu, bet nedabūjot nekādas algas. Meitene esot apsējusi viņai skaistu lakatiņu.

Tad ragana sāk dzīties bēgļiem pakaļ. Kad viņa jau bija tuvu pie Jāņa un Līvijas, tad šie nosvieda suseklīti raganai priekšā, un tur izauga liels mežs. Ragana sāka grauzt kokus ar saviem asiem zobiem un pēc kāda laika jau arī bija tiem klāt.

Tad Jānis nosvieda baltu dvielīti, un raganai priekšā izplūda liela upe. Ragana nu sāka dzert upes ūdeni, bet tikmēr dzēra, kamēr pārplīsa.

Jānis ar Līviju nu laimīgi tika mājā un dzīvoja tagad vēl laimīgāki nekā agrāk, un varbūt vēl tagad dzīvo, ja nav miruši.