25. A. 313 A. P. Grebezis, Eglūnē, N. Rancāna kr.

Senejūs laikūs, kad vēl rogonas staiguoja pa pasauli, dzeivuoja veirs ar sīvu. Jīm beja moza meitiņa. Par kaidu laiku nūmyra jai muote. Tāvs tad apprecēja rogonu, bet par cik Laika nūmyra ari pats.

Meitiņa tagad palyka buorinīte, nabeja jai ni rodu, ni draagu, tikai vīna kristmuote. Pamuote spīde jū pi visim gryutim dorbim un nalaida nikod uz kristmuoti. Bet šī dorbi jai naleidzēja meitiņa vysu padarīja. Pamoute navarēja nikai meitiņu nūnuovēt.

Jei pasyutēja jū uz sovu ūtru muosu, ari rogonu pēc odotas, jo jei zinuoja, ka nu turīnes meitiņa vairs naatīs, tur byus jai gols. Īdama uz turīni, meitiņa aizguoja pi sovas kristmuotes. Kristmuote īdeva meitiņai sarkonu samta burdīti, aliju un gaļu, teikdama: "Tu īsi par bierzi, par ceļu byus bārza zori, jī tev cierss acīs, tu apsīn zeida burdīti, jis tevi puorlaiss. Īsi tuoļuok, bv us dzelža vuorti, jī tevi nalaiss. Tu pasmērēj ar aliju, tad palaiss. Kad īsi tuoluok, durvīs byus kaķis, tu jam nūsvīd gaļas, un jis tevi īlaiss."

Vysu meitiņa atroda un izdarīja, kai krismuote stuostīja. Īguojuse pi pamuotes muosas, jei prasēja odotas, rogona īdeve jai , adekli un poša aizguoja Kal$īts teice : "Dūd, meitiņ, man adekli un tu ej uz muojom. Še tev suseklis un lakatiņš. Juo rogona dzeisīs pakaļ, tad tu nūsvīd susekli, un juo jei vēl dzeisīs, tad nūsvīd lakatiņu."

Tai meitilla aizguoja prūjom, bet dreiži atskrēja rogona un vaicuoj nu kaķa: "Kam tu naizplēsi meitiņai acis?"

Kaķis atbild: "Tu mani sit, bet jei mani pabaruoja."

Skrīn da vuortim: "Kam jyus palaidēt, kam nasamīdzēt? "

Vuorti atbild: "Tu myus ar yudini napasmērēji, bet jei myus pasmērēja ar aleju."

Skrīn da bārzim: "Kuopēc naizcērtēt ocu?"

Bārzi atbild: "Tu myus zoru ar lvuku napasēji, bet jei ar samta burdīti."

Tagad rogona suoka dzeitīs pēc meitiņas. Kad beja jau natuoļu nu meitiņas, jei nūsvīde suseklīti un tur izauga lels mežs. Rogona grauž, grauž kūkus un puorgrauž.

Kad beja otkon natuoļu nu meitiņas, jei nūsvīde lakatiņu un tur izzataisēja dziļa, plota un strauja upe. Rogona kērēs dzert, dzēre, dzēre un puorpleisa.

Tai meitiņa izzagluobe nu rogonas, jei naguoja vairs da pamuotei, bet aizguoja uz kristmuoti un dzeivuoj laimigi pa šai dīnai, juo nav myruse.