26. A. 313 A. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, I, 52.

Kāds vīrs zvejojot iekritis dzelmē, ka nevar ne par ko ārā tikt. Te parādās uz krasta melns vīrs, kas solās slīcēju glābt, ja šis viņam apsolot pēc piecpadsmit gadiem to dot, kas mājā visjaunākais. viņš bailēs apsola. Bet mājā pārgājis, vīrs nu tikai atjēdzas, ko apsolījis: savu paša dēlu, kas tai dienā piedzimis.

Nekā darīt. Pēc piecpadsmit gadiem dēlam jāiet pie velna kalpot. Ņiprais zēns arī iet, gandrīz ne asaras nenoslaucīdams. Vēlā vakarā tas saiet kādu augstu kalnu ar dziļu, dziļu alu. Nokusis ielien alā, kur satiek jaunu meitu jau priekšā.

"Ko tu, puisīt, gribi te darīt? Še jau pats velns mājo. Bēdz labāk, kamēr tas nepārnāk, jo citādi tev tāpat būs jākalpo, kā man." Tā meitiņa mīlīgi izstāsta, bet šis atbild: "Meitiņ mīļā, nebēgšu, jo esmu tādēļ vien nācis, lai velnam kalpotu!"

Tā centri atbildēdams, puisēns nu sāk šo un to par velnu prašņāt. Meita pamāca un izstāsta zēnam, ka velns viņu trīs naktis nežēlīgi mocīšot; bet piekodina, lai raugot izturēt un no Dieva puses, ne bļaut, ne brēkt. Ja zēns visas trīs naktis varēšot bez brēkšanas velna mocīšanas pārciest, tad būšot velns pārspēts, un nevien viņš, bet arī viņa glābta.

Puika apņemas un gaida, zobus sakodis, sātana gabalu mājā. Un patiesi, velns samoca zēnu divas naktis, bet šis ne pīkstēt nepīkst. Trešā naktī nelabais tik briesmīgi moca nabadziņu, ka žēl redzēt; bet viņš cieš un izcieš.

Ceturtās dienas rītā velns tik slims un tā mocās, ka viss kalns nodreb. Meita, to redzēdama, iedod zēnam zobenu un pamāca tagad slimo velnu nokaut, ko šis arī tūdaļ izdara. Bet tikko velns izdziest, te kalns dreb, trīc, rūc un kustās tik nežēlīgi, ka šiem abiem šaušalas pa kauliem pāriet un gribot negribot jābēg no alas laukā. Līdz ko abi izbēguši, ala tūdaļ sakrīt un kalna galā izceļas jauka, jauka pils. Pilī ēdienu un dzērienu pa pilnam un arī naudas netrūkst. Labi paēduši, padzēruši sāk pārdomāt, kā vecākiem no lielās laimes paziņot. Aiztikt pie viņiem nevar : ceļš nozudis. Te par laimi meita pilī atron tādu gredzenu, kuŗu pirkstā uzmaucot tūdaļ visu pasauli pārredz un, zināms, arī vecāku mājas. Abi nu aiziet pie vecākiem, atved tos līdz uz pili dzīvot un tad tura tādas kāzas, kādas ilgi nebij redzētas.