1. A. 313. B Pogu Jānis, Bechmanis, Brambergā. LP, VI, 119, 2. piez. A III, 4s.

Vienā pilsētā bijis tik bagāts tirgotājs, ka nevarējis ne izskaitīt, nedz nozināt, cik mantas īsti bijis. Un šis tirgotājs vienu dienu ieraudzījis sētā sašautu ērgli. Paņēmis bisi un gribējis pavisam nogalināt; bet ērglis lūdzies: "Tu esi tak bagāts, dod man taču, ja ne vairāk, dzīvokli un ēdienu, kamēr vesels palieku, to atlīdzināšu septiņkārt."

Labi, ielaidis lielo ērgli šķūnī, piekrāvis šķūni pilnu ar gaļu un ēdinājis veselu gadu. Ērglis ēdis kā lielākais negausis un nemaz nepalicis labāks. Gada galā tirgotājs paķēris bisi un gribējis labāk tādu nošaut; bet šis lūdzies, lai kopjot vēl gadu.

Sakopis to gadu un nu jau tirgotājam apēdis tik daudz, ka varējis savu mantu saskaitīt, bet veselāks kā nepalicis, tā nepalicis. Gribējis atkal nošaut; bet ērglis lūdzies, lai kopjot vēl gadu -būšot septiņkārt aizmaksāt.

Trešā gadā ērglis rijis tik nesātīgi galu, ka bagātnieks palicis gluži nabags un uz gada beigām nevarējis nekā vairs ērglim atmest. Tad ērglis sacījis: "Tev vairs gaļas nav -- mēģināšu laisties!"

Uzlaidies pirmo reizi augstu gaisā, bet augstāk nevarējis vairs; otrreiz vēl augstāk; bet trešo reiz uzlaidies līdz mākuļiem, un kad nonācis zemē - teicis: "Nu esmu vesels! Ņem maizi līdz uz septiņiem gadiem un kāp man mugurā!"

Labi. Ērglis nesis tirgotāju pilsētas torņiem pāri un gaisā tīšām meties (sviedies) otrādi un kratījis nastu nost. Tirgotājs iecirtis nagus ērglim kaklā un lūdzies, lai taupot šo. Ērglis atteicis: "Vai man tāpat dūša netrīcēja, kad mani šāvi?"

To teicis, tas aizskrējis ar tirgotāju kalnu galiem pāri, apsviedies otrādi un atkal kratījis zemē; bet šis atkal iecirtis nagus un pielūdzies. Trešo reizi uzskrējis viņpus mākuļiem un kratījis vēl stiprāki. Tad tirgotājs ieķēries kaklā un lūdzies, viņš negribot ne mantas nekā vairs, bet dzīvu vien lai atstājot. Ērglis atteicis : "Nu Labi! tagad vari droši sēdēt man mugurā visus septiņus gadus, kamēr notiksim galā!"

Pēc 7 gadiem ērglis nolaidies pie varen greznas pils, pārvērties par cilvēku, izrāvis no sētas resnu mietu, iedevis to tirgotājam un sacījis : "Es iešu tagad iekšā pie savas vecākās māsas, un kad tu arī gribi iekšā tikt, tad piesit ar mietu pie pils stūŗa un prasi māsai mīlamo lādīti!"

Labi. Pa brītiņam tirgotājs piesitis ar mietu, iznākusi pati ķēniņiene šo ielaist, un nu šis prasījis mīlamo lādīti. Ķēniņiene atteikusi, visu mantu varot atdot, bet mīlamo lādīti vien neatdošot.

Tad ērglis, to dzirdēdams, paņēmis tirgotāju pa muguru un aizskrējis uz otru pili, pie otras māsas. Tur tāpat. Beidzot skrējis pie trešās māsas, jaunākās, un licis prasīt mīlamo lādīti. Tā devusi. Ērglis attaisījis mīlamo lādīti un tur bijis tik daudz mantas, ko vēl savu mūžu nebija redzējis. Izskatījies, izpriecājies, beidzot ērgļa kungs aizvēris lādīti un atdevis tirgotājam, pieteikdams, lai ātrāk vaļā netaisot, kamēr mājā. Tirgotājs vēl dabūjis zirgus, ratus un braucis mājā.

Tirgotājam ceļmalā uznākusi kāre mīlamo lādīti atvērt. Atvēris - tūdaļ gadījušies bez gala zaldātu un tie nolaupījuši visas mantas, pašu arī pliku noģērbuši. Nu tirgotājs sūkājies. Tad ērglis atskrējis pestīt; bet par to šim bijis jāapsola jaunais dēls pēc 21. gada. Apsolījis. Kad nu pārnācis ar mīlamo lādīti mājā un atvēris, tad zaldāti visas mantas sakrājuši spīķeŗos un sargājuši dienu un nakti. Drīzumā tad tirgotājs palicis vēl par tās pilsētas valdnieku, tik bagāts nu bijis.

Tirgotāja dēls pēc 21. gada vienu rītu iegājis pie tēva, vaicādams, vai tēvs viņu tikai neesot atdevis kādreiz velnam, jo šonakt viņam parādījies liels pelēks vīrs un vedinājis līdz'? Tēvs izstāstījis visu.

Tad dēls seglojis zirgu un jājis uz velna pili. izjājis, tur sētas vidū ieraudzījis logā vienu ķēniņa meitu sēžam. Tā iznākusi pretim, ievedusi iekšā, pacienājusi un tad teikusi, ka dēlam nu būšot jādzīvo pie viņas, bet šad un tad arī būšot jāiet uz otru pili, kur velns dzīvojot. Un kad viņš tur noiešot, tad velns viņu sēdināšot zelta krēslā un došot dzert no zelta kausa; bet lai nesēdot tur un lai nedzeŗot no tā, lai prasot koka krēslu, kur atsēsties un glāzi, kur nodzerties. Un kad velns glāzi sniedzot, lai atkal nedzeŗot, lai nosviežot glāzi zemē un sasitot, tad velns nespēšot nekā vairs padarīt.

Labi, dēls aizgājis un visu tā izdarījis, sasitis glāzi. Bet nu velns brīnījies, kas šis par gudrinieku, un tūdaļ sadevis smagus darbus. Pirmo nakti bijis kuģis jāuztaisa. Dēls pārgājis pie ķēniņa meitas, tā to izdarījusi, kamēr šis gulējis.

Otru nakti bijis jāiet tur - nekur un atnest šo - neko. Pārgājis pie meitas, tā teikusi : ,,Aizej ezera malā, tur būs savāda pīle ligzdā. Ieliec pīli ar ligzdu kurvī, apsedz, aiznes velnam - tā būs meklējamā lieta!"

Labi. Trešo nakti bijis jāuzceļ vaska baznīca ar zelta durvim un logiem. Kad nu pārgājis pie ķēniņa meitas, tā palikusi bāla un teikusi: "Ne es to protu, ne tu - tagad spruksim projām!"

Aizbēguši. Bēguši, bēguši - velns dzinies pakaļ. Nu šie pirmo reizi palikuši par aitu baru un vecu, vecu ganu, otrreiz par baznīcu un sirmu mācītāju, trešreiz par ezeru un asari. Nenoķēris, un nu velns palicis par briesmīgi lielu vērsi, dzēra ūdeni un bauroja kā traks. Dzēris tikām - pārsprādzis.

Nu ezers ar asari palikuši par cilvēkam, pārgājuši pie tirgotāja dēla tēva, apprecējušies un dzīvojuši laimīgi. Vēlāk ķēniņa meitas tēvs, dabūjis par savu meitu zināt, atdevis znotam valdību.