3. A. 313 B. J. Ozols Saukā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 119, piez. AŠ, III, 4t.

[Mednieks] ieraudzījis lielu baltu putnu eglē tupam. Šāvis pirmo reizi - putns nokritis zemāk; šāvis otrreiz - nokritis vēl zemāk; šāvis trešoreiz - nokritis neievainots zemē. Viņš paņēmis putnu, nesis mājā. Bet putns sacījis, lai viņu trīs nedēļas baŗo. Baŗojis.

Pēc trim nedēļām putns aizvedis veco mežā un licis mugurā kāpt. Kāpis. Nu nesis veco pa jūŗu un laidis trīsreiz līdz ūdenim krist, bet katrreiz sagrābis aiz matiem un neļāvis noslīkt. Pirmo reizi gan iegrimis ūdenī līdz ceļiem, otrreiz līdz gurņiem, trešreiz pavisam. Nu putns pārnesis jūŗai pāri pie jaunas mājas un teicis: "Te dzīvo mana māsa, ej iekšā un prasi to zaļo lādīti, kas pagultē. Viņa gan tev dos naudu, bet to neņem, prasi lādīti!"

Iegājis un dabūjis gan lādīti. Nu putns nesis šo ar visu lādīti atpakaļ pie egles un atstājis, sacīdams: "Ej tagad mājā, bet lādīti vaļā netaisi!"

Šis tomēr attaisījis un nu mežā gadījies liels pilsēts. Staigājis pa pilsētu, saticis. vienu jaunkungu un sūdzējis savas bēdas. Jaunskungs teicis, lai apsolot to, ko mājā neceramu atradīšot, tad līdzēšot. Apsolījis. Tūdaļ jaunskungs sadzinis pilsētu lādītē. Nu pārgājis mājā un atradis jaunu dēlu. Bet lādītei bijis brīnuma spēks : ko vien vēlējies, tas piepildījies.

Un pēc 12 gadiem, kad dēlam bijis jāiet uz elli, medinieks palicis par mācītāju, aizgājis ar karstu ūdeni uz elli un plucinājis tikām velnus, kamēr tie izdzēsuši dēla vārdu no vērša ādas, kur to bija pierakstījuši.