5. A. 313 B un C. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberģos, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 119, 2. AŠ, III, 4v

Reiz zvirbulis ar peli salielījās, kuŗš gada laikā varēšot vairāk graudu saimniekam nozagt? Labi. Zaga abi divi ka kauns teikt un grēks pieminēt - zvirbulis par dienu vien, pele ir dienu, ir nakti. Un tomēr gada galā zvirbulim pusotra grauda bija un bija vairāk nekā pelei. Par to zvirbulis ņēmās peli briesmīgi zākāt; šī atkal tūliņ parupji pretim un nu kaŗš kājās - nosprieda spēkoties uz dzīvību un nāvi un vēl talciniekus aicināt palīgā Pele tad sadabūja visus četrkāju lopus, gan zvērus; zvirbulis atkal paaicināja visus Putnus un drošības labad ir pašu veco velnu; jo reizi arī velnam esot redzējis divi spārnus.

Un tad saradās visi kaŗotāji lielā klajumā pie liela ozola, netālu no kāda bagāta saimnieka mājām, četrkājainie ozolam pa apakšu, spārnainie pa ozola zariem, pa gaisu, ka ne apredzēt. Beidzot arī velns atskrēja un nometās ozolā; bet nabadziņš skriedams piekusis, pilnā ozolā labas rūmes neatrazdams, nevarēja zaros, kā vajadzīgs, noturēties, nokrita atmuguriski zemē, taisni zvēru pulkā iekšā.

Zvēri atkal tūlin rūkdami, kaukdami gāzās velnam virsū un saplēsa nejauki. Zvirbulis, redzēdams tādu salu velnam, labāki atmeta ar roku, lai kaŗš, kur kaŗš! un aizmuka ar visiem saviem citiem kaŗa biedriem projām.

Pret vakaru bagātais saimnieks izgāja pa laukiem pastaigāties un dzirdēja vienu briesmīgi vaimanājam. Piegāja klāt, ieraudzīja saplosīto velnu ozolā tupam. Velns lūdzās, lai jele par šo apžēlojoties, lai nesot mājā un kopjot, kamēr izveselēšoties - došot tad par atmaksu mantas, cik vien gribēšot.

Saimnieks mantu kārodams, paņēma velnu pa pleciem, pārnesa mājā un iesvieda aizkrāsnī. Velns brītiņu pagulējis, sauca saimnieku klāt un sacīja: "Klausies, pagādā man rīta dienai 5 brūvējumi alus, pusotra brūvējuma brandvīna un pieci cepļi maizes, ka varu ēst un dzert; ja ne, tad tavas mājas izputināšu, ka ne sētas mieta nepaliks; bet ja apgādāsi, tad pulka mantas iemantosi!"

Neko darīt - bija jāgādā. Bet viens, divi -- velns to jau patērējis. Lai gādājot vēl 15 brūvējumi alus, brūvējumi brandvīna, 10 cepļi maizes! Apgādāja to - viens, divi -- velns atkal patērējis. Lai gādājot vēl 5 brūvējumi alus, pusotra brandvīna un pieci cepļi maizes. Saimnieks apgādāja gan, bet nu arī visu mantu bija patērējis.

Trešā dienā velns sakŗāva visus ēdienus, dzērienus sev mugurā lika arī saimniekam mugurā kāpt un tad devās ceļā. Pusdienu skrējis, pusceļā velns atpūtās un noēda, nodzēra visu, ko līdz ņēmis. Tad skrēja atkal un vakarā ieskrēja ar visu saimnieku skaistā zelta pilī - savā mājoklī. Tur ieskrējis, uzsauca savam vecam pavāram, lai tūdalin gādājot vakariņas! Pavārs ienesa ēdienus, dzērienus, droši pusistabas, un velns visu to patērēja. Saimnieks pabrīnījās gan, ko tāds velns var ēst. Bet kad nu vienreiz bija saēdies, tad saimnieks uzplijās, lai nu dodot apsolīto mantu!

"Ja, ja!" velns atteica un sūtīja saimnieku pirmā kambarī, pie pirmās istabas meitas, Lai paprasot tai viņa mazo mantas kastīti. Iegāja - meita atsacīja, ka viņa par kastīti nekā nezinot. Saimnieks atnāca atpakaļ un teica velnam, ka meita nekā nezinot. Tad velns sašuta, ka neesot kādu dienu pats mājā - neviens vairs neko nezinot! Un sūtīja otrā kambarī pie otras istabas meitas. Bet tur tāpat. Beidzot sūtīja pie trešās - tur tāpat. Nu velns skrēja pats lādīti meklēt. Meklēja, meklēja - atrada. No rīta velns iedeva lādīti saimniekam, sacīdams: "Kur vien šo kastīti attaisīsi, tūlin gadīsies tāda pati pils kā mana; bet nu, ka ķeries man plecos, nesīšu tevi atpakaļ."

Saimnieks iebāza kastīti ķešā un velns nesa šo mājā. Nesa, nesa - beidzot prasīja, vai saimnieks jau redzot savas mājas? Redzot! šis atteica.

Labi. Velns tūlin nolika saimnieku zemē un pats pazuda. Saimnieks gāja vienu laiku, otru - nu tu brīnumi! - nevar mājas atrast. Beidzot tikām gāja, kamēr iekūlās lielā, briesmīgā purvā; vēl mocījās pa purvu tādu gabalu, te gadījās ūdens priekšā, purvs pakaļā un nu nekur vairs aiztikt. Galu redzēdams, saimnieks domāja, taisīs kastīti vaļā, lai iet kā iedams! Attaisīja tūlin radās purva vidū jauka, jauka pils; bet ārā tikt nevarēja no pils, ka soli speŗ slieksnim pāri -- purvā iekšā. Nu, ko nu? Nu staigājis no vienas istabas otrā pavisam izmisis. Te uz vienu reizi velns klāt: "Ja apsoli man to, kas tev mājā jauns, tūliņ izpestīšu; ja ne, tad tu šeit nogrimsi ar visu savu pili!"

Neko darīt - apsolīja. Nu velns ietrieca kastītē pili, pārveda saimnieku mājā un pazuda. Bet mājā saimniekam bija piedzimis jauns dēls un tas nu bija jāraida pēc 16 gadiem pie velna.

Otrā dienā saimnieks izmeklēja māju tuvumā patīkamu vietu un attaisīja kastīti. Tūlin tai vietā gadījās pils un nu abi ar sievu dzīvoja kā lielkungi.

Pēc 16 gadiem saimnieka dēls aizgāja pie velna un velns viņu nodeva pie sava pavāra par mācekli. Četras dienas vēlāk velns apdomājās citādi, iesauca puiku vakara laikā pie sevis un sacīja: ,,Manā dārzā ir ābele ar zelta āboliem, bet katru nakti man dažus ābolus nozog, vai saknābā. Ej, sargā to ābeli un ja nenosargāsi dabūsi galu!"

Nu puikam pavisam skābi bija ap dūšu; bet par laimi viņš bija iedraudzējies ar pirmo istabas meitu un tā izmācīja, kas darāms.

Labi. Vakaram satumsot, jauneklis nostājās dārzā apakš zelta ābeles un sargāja. Ap pusnakti atskrēja divi baloži un iesāka ābolus knābāt. Bet šis vienu knābēju laimīgi notvēra un ātrāk vaļā nelaida, kamēr visi āboli bija veseli pataisīti. Kad tas bija padarīts, balodis lūdzās, lai nu laižot vaļā, būšot tad atdāvināt pāri spalvas, tās lai paglabājot labi, jo, ja šim kādreiz ievajadzētos kautkur ātrumā aiztikt uz tālāku vietu, tad lai tikai atminoties spalvas - acumirklī tur būšot klāt. Labi. Jauneklis paņēma spalvas un palaida balodi.

Rītā velns skatījās ābolus - āboli visi. Bet nākamā naktī iedeva atkal citu darbu, jāpārvedot no zvēru sētas melns jājams zirgs un jāapseglojot pie velna pils durvim.

Nu puikam bija bēdas atkal; bet istabas meita (tā bijusi nozagta ķēniņa meita) izmācījusi: "Tanī sētā, kur zirgs piemīt, ir daudz niknu lāču un lauvu, arī zirgs pats ir niknais. Viņš celsies stāvus, kodīs; bet tu nebēdā neko, neskaties nemaz atpakaļ, ej droši klāt, liec iemauktus galvā, apseglo un ved pie durvim. Kas baidās, sabīstās, tiem klājas greizi - drošiem ne."

Aizgāja - ak tu žēlīgais! Zvēri trakoja, zirgs trakoja jādomā, apēdīs; bet jauneklis, ne uz vienu, ne otru pusi, ne arī atpakaļ neskatīdamies, droši gāja klāt un tā apsegloja kā nieku.

Rītā velns pieceļas - zirgs stāv durvju priekšā. Bet nākamā naktī iedeva atkal citu darbu, jāuztaisot tāda laiva, kas acumirklī aizskrien tur, kur tikai vēlas.

Nu puikam bija bēdas atkal; bet istabas meita izmācījusi: "Ieej viņā galā šķūnī, tur tu atradīsi daudz mazu cirvīšu, neizskaitāmi daudz, un vienu lielu cirvi. Tos mazos izsvied visus ārā, lai viņi laivu taisa, bet lielo turi cieti, jo tas gribēs ar varu ārā tikt, tomēr nelaid, citādi būsi pagalam."

Labi. Vakaram satumstot, aizgāja šķūnī un izmeta visus mazos cirvīšus laukā, noteikdams, lai laivu, tādu un tādu, taisot; bet lielo cirvi nelaida vaļā. Gan lielais raustījās, gan trakoja šis tura atspēries. Turēja, turēja - pēc laba laika mazie cirvīši apklusa un nu lielais arī palika mierīgs. Izgāja laukā skatīties laiva gatava. Nu sasvieda visus cirvīšus šķūnī, iesēdās laivā un vēlējās pie velna pils durvim būt. Acumirklī laiva noteiktā vietā klāt.

Rītā velns pieceļas - laiva gaida jau. Nu velns sasauca savus pavārus, arī jaunekli - visi sasēdās laivā - būšot medībās braukt. Un tas bij viens redzējums - medības vietā klāt. Medīja, medīja labu laiku, te velns atminēsies - tabākas ragu aizmirsis mājā. Nu pavēlēja pavāriem, lai skrienot ragam pakaļ, cik ātri katrs varot; kuŗš beidzamais palikšot, tam gals klāt. Visi pavāri skrēja, ko nagi nesa; bet jauneklis atminējās baloža spalvas un bija pirmais velna pilī. Paņēmis lielo tabakas ragu, rāvās tūdaļ atpakaļ un nu tikai satika pusceļā pavārus. Aiznesa velnam tabakas ragu, velns šņauca šķaudīdams un lamājās kā ārprātā Pavāri ar savām līkām kājām nevarējuši paskriet - kaujami esot, kā nekā. Tas nu tas.

Bet no rīta velns pavēlēja pavāriem lielu, lielu šķūni celt un jauneklim jābūtot par cēlēju, par namdari. Cēla, cēla lielo šķūni, te istabas meita pa kluso pusi jauneklim pačukst : "Šķūni "celdams, atstāj kādā vietā caurumu vaļā, slepenu caurumu un vairāk nekā.

Labi Atstāja slepenu caurumu. Un, ko domāt? Pret vakaru, kas nu par jokiem! Līdz šķūnis gatavs, velns jauneklim ar istabas meitu mugurā un bez kaut kādas runas iesposto jaunajā šķūnī, aizslēdz visas durvis, lai nu smok!

Bet istabas meita sacīja: "Nebēdā neko - par ko mums slepenais caurums? Velns gan bija nodomājis rītā mūs šai šķūnī sadedzināt, bet mēs -- tikko būs tumša nakts - bēgsim pie laika. Tomēr -- to zinu - tā mani tu nepanāksi; tādēļ paņemsi velna melno ērzeli un tu jāšus, es kājām, tad veiksim labi."

Un tā arī bija. Līdz ko tumsa apklāja zemi, šis izspēra melno ērzeli no staļļa un nu viens jāšus, otrs kājām bēga, ka putēja vien. Bēga, bēga - otrā rītā drusku paskatījās atpakaļ -- ierauga: lielais šķūnis pilnās liesmās.

Bēga vēl līdz pusdienai - viss itin labi; te drusku pēc azaida meita sadzird : šiem dzenas pakaļ. Tā viņa tūlin : "Es nu palikšu par pīļu mātīti, tu par tēviņu un zirgs par ezeru, lai pakaļskrējējiem nojaucam pēdas."

Labi. Drīzumā pakaļskrējēji, velna pavārs, bija klāt un taujāja, vai neesot tādus un tādus bēgļus manījuši?

Neesam!" šie atbildēja un peldēja tālāk; bet pavārs loba " atpakaļ pie velna.

Šie tad atkal palika par cilvēkiem, ezers par zirgu un bēga vēl ātrāki. Ne visai ilgi - dzird: atkal dzenas pakaļ. Nu meita palika par mācītāju, jauneklis par baznīcas ļaudim un zirgs par pašu baznīcu. Atskrēja otrs velna pavārs, taujāja mācītājam, vai neesot redzējuši tādus un tādus bēgļus?

"Neesam!"

Tad pavārs loba atpakaļ pie velna: bet šie palika par cilvēkiem, par zirgu un bēga tālāk. Bēga bēga - piepēži dzird: pats velns, laikam, dzenas pakaļ, tāds troksnis, tāds troksnis, ka bail. Nu meita palika par upīti, jauneklis par asari un zirgs par līdeku. Atskrēja velns ar pavāriem un ne prasa, ne taujā vairs - tūliņ sāk zvejot asari laukā. Zvejoja vienu dienu, zvejoja otru dienu ik asaris būtu iekūlies tīklā, ik upīte piekūdīja līdeku, lai rauj asari no tīkla astes laukā. Līdeka rāva tikām un tikām, kamēr saplosīja diegu tīklu pavisam. Tad velns pukojās nejauki, nopina drāšu tīklu un zvejoja vēl pieci dieni; bet lai zvejoja cik zvejoja, asari nedabūja, līdeka katrreiz izrāva laukā. Beidzot velns apnicis nizģināties, nospļāvās, teikdams: "Lai tad paliek šī upīte; šeit tā tecēs veselu gadu no vietas!" un tad aizskrēja uz mājām, ka noklabēja vien.

Nu asaris palika par jaunekli, līdeka par zirgu un pārjāja pie tēva; bet upītei bija jāpaliek.

Veselu gadu jauneklis sagaidīja upīti pārnākam, bet kad nevarēja - precēja citu. Pienāca kāzu diena, te upīte, meita, pārnāca Nu jauneklis atraidīja to brūti un apprecēja savu dzīvības glābēju.