6. A. 313 S un C. M. Ārons Bērzaunē, Brīvzemnieka kr. LP, 119, 1. AŠ, III, 4p.

Zemnieks medībās ieraudzīja lielu vanagu un šāva, bet netrāpīja; vanags nopurinājās vien un palika uz vietas kā bijis. Šāva otrreiz - tāpat. Šāva trešo reizi - vanags briesmīgi sabozies skrēja virsū, saķēra šāvēju pie galvas uznesa augstu gaisā un tad laida vaļā, lai krīt. Bet šis gluži līdz zemei vēl nebija nokritis, tad vanags saķēra par jaunu un viegli nonesa zemē, prasīdams: "Vai bail arī bija?"

"Bija gauži bail!" šis atbildēja.

"Ja, tāpat arī man bija bail, kad tu mani šāvi.

Nu vanags ķēra zemnieku otrreiz pie galvas, uznesa līdz pat padebešiem un palaida vaļā, Bet pirms tas atsniedza zemi, vanags saķēra un viegli nonesa zemē, prasīdams: "Vai bail arī bija ?"

"Neizsakāmi bija bail!"

"Ja, tāpat arī man bija bail, kad tu mani šāvi."

Nu vanags ķēra zemnieku trešreiz pie galvas, uznesa pāri pa padebešiem un palaida vaļā. Bet pirms kritējs atsniedza zemi, vanags saķēra un viegli nonesa zemē, prasīdams: "Vai nu arī vēl bija bail?"

"Nekad man nav tik bail bijis tā tagad!" zemnieks trīcēdams atbildēja. "Ja, tāpat arī man bija bail, kad mani trešo reizi šāvi. Bet es zinu, ka mediniekam ir jāšauj, tāpēc tev piedodu. Un ja tu gribi bagāts tapt, tad baŗo mani trīs gadi: pirmo ar olām un vistām otru ar aitu gaļu, trešo ar teļu un vēršu gaļu."

Labi. Zemnieks ar to bija mierā un izbaŗoja vanagu trīs gadi.

Nu vanags ņēma baŗotāju uz spārniem un nesa projām. Nesa, nesa pusdienu, vai vairāk, te uz reizi iesaucās: "Skaties, mans barotāj, tur tālumā! Vai redzi tur to spožumu?"

"Ja, redzu gan. " "Tas labi, ka redzi; un vai tev negribas ēst?" "Gribas gan!"

"Tas labi, ka gribas!" vanags atteica un tūdaļ arī nolaidās zemē pie tā spožuma, sacīdams: "Tās ir manas māsas mājas; ej iekšā, prasi ēst un prasi raičuku!"

Zemnieks iegāja iekšā, prasīja vanaga māsai ēst -- ēst deva; prasīja raičuku - raičuka nedeva, atbildēja: "Brālis gan ir labs, bet raičuks vēl labāks!"

Vanags, par tādu atbildi nekā nesacīja, nu pavēlēja zemniekam atkal virsū sēsties un tālāk jāt. Jāja, jāja, pusdienu, vai vairāk, te vanags itin piepēži otrreiz iesaucas: "Skaties, vai redzi tur to spožumu?"

"Ja, redzu gan!"

"Tas labi, ka redzi; vai tev negribas ēst?" Gribas gan!"

"Tas labi, ka gribas!" vanags atteica un nolaidās zemē pie spožuma, sacīdams: "Tās ir manas vidējās māsas mājas; ej iekšā, prasi ēst un prasi raičuku!"

Zemnieks iegāja iekšā, prasīja vanaga māsai ēst - ēst deva; tad prasīja raičuku - raičuka nedeva, atbildēja: "Brālis gan ir labs, bet raičuks vēl labāks!"

Vanags, nekā nesacījis, nu pavēlēja zemniekam atkal virsū sēsties un tālāk jāt. Jāja, jāja, pusdienu, vai vairāk, te gadījās uguns upe, līdz debesim uguns pat gāja. Tad vanags ar zemnieku apviļāiās dubļos slapji jo slapji un vēja ātrumā izcirtās ugunij cauri, drusku, drusku tikai apsvildami. Izskrēja cauri - tur bija vanaga jaunākās māsas māja. Zemnieks iegāja, prasīja ēst, prasīja raičuku - jaunākā māsa atbildēja: "Raičuks gan ir labs, bet brālis vēl labāks!" un iedeva tādu lietu kā olu.

Nu vanags ar zemnieku atkal apviļājās dubļos un skrēja atpakaļ - ugunij cauri. Skrēja, skrēja - piepēži vanags ievaicājās, vai negribot ēst?

Gribot gan!

Tagad vanags lika raičuku vaļā taisīt. Un kā attaisīja - tūdaļ tur gadījās pilsēta ar ēdieniem, dzērieniem, ar visu, kas pilsētā atrodams ; tikai cilvēku vien nebija pilsētā.

Nu paēda, padzēra abi, aiztaisīja atkal raičuku un devās tālāk. Pusdienu mazākais skrējuši - vanags prasīja, vai nu zināšot savu pusi ?

"Pa druskai!" zemnieks atbildēja.

Tad vanags vēl skrēja pusdienu mazākais un prasīja atkal. vai nu zināšot savu pusi?

,,It labi!" zemnieks atbildēja.

Tad vanags vēl skrēja pusdienu mazākais un prasīja atkal, vai nu zināšot savu pusi?

Nu vairs nemaz nevaru maldīties!" zemnieks atbildēja. "

Tagad vanags palaida zemnieku un atdāvināja raičuku, piesacīdams, lai ātrāk vaļā netaisot, kamēr mājā.

Labi. Zemnieks paņēma raičuku un gāja uz māju pusi. Gāja, gāja, tikām gāja, kamēr meža vidū apmaldījās tomēr. Maldījās vienu dienu, otru, trešu - iegribējās ēst un kāre piespieda raičuku attaisīt. Attaisīja raičuku, tūdaļ koki vien nobrikšķēja gadījās pilsēta ar ēdieniem, dzērieniem, ar visu, kas pilsētā atrodams; tikai cilvēku vien nebija neviena. Nu paēda, padzēra un gribēja raičuku aizdabūt cieti, bet velti - dari, ko redzējis pilsēta bijusi, pilsēta palika. Ko nu? Nu apmanīja, ka nelabi un iesāka žēloties, pat raudāt.

Pēdīgi piegadījās vecīta, sacīdams: "Ja tu man to dosi, kas tev mājā jauns, tad raičuku saņemšu un ceļu parādīšu." Gribošam, negribošam bija jāapsolās.

Tad vecītis (tas bijis velns) saņēma raičuku un aizveda zemnieku uz māju. Bet mājā par to laiku jauns dēls zemnieka sievai bija piedzimis. Nu būtu raičuks, nu būtu viss, kaut dēlu vien nebūtu apsolījis velnam.

Ja, un tad nu zemnieks māju tuvumā izplēta raičuku un dzīvoja ar sievu un dēlu dažu gadu lielākā pilnībā.

Bet, kad dēls labi bij paaudzis. tas sacīja uz tēvu : "Man jāiet pie velna, esmu viņam apsolīts!"

Tēvs neko - kad jāiet, tad jāiet. Pats atminas, ko solījis. Dēls aizgāja; bet uz pirmā pakalna satika vecīti; tas vaicāja, kur iešot?

"Tev nevajaga zināt!" dēls lepni atteica, aiziedams tālāk. Bet vecītis gāja ar riņķi, aizgāja atkal citādā izskatā dēlam priekšā un prasīja: "Kur tu, dēliņ, iesi?"

"Tev nevajaga zināt!" dēls atraidīja, aiziedams tālāk.

Tad vecītis trešo reizi gāja ar riņķi un atkal citādā izskatā aizgāja dēlam priekšā, prasīdams mīlīgi jo mīlīgi : "Kur tu, labais dēliņ, iesi?"

Nu dēls izstāstīja visu, no kurienes nākdams, uz kurieni iedams. Vecītis sacīja: "Labi, ka man neslēpi! Nākošā mežā tu atradīsi ezeru; paslēpies pie tā, jo tur nāks septiņas pīles peldēties; kad tās būs izpeldējušās un aizgājušas, tad nāks vēl viena, tai mēģini drēbes nozagt. Nozadzis drēbes, gaidi, lai pīle nāk atprasīt; bet nu ievēro, ja pīle saka: "Mīļais tēvs!" tad neatdodi: ja saka: "Mīļais brāli!" tad atdodi."

Labi. Dēls aizgāja uz ezeru un paslēpās. Drīzi nāca septiņas pīles, izpeldējās, apģērbās, aizgāja. Tad nāca viena pati, noģērbās, iegāja ezerā. Dēls pielīda klusām un paņēma drēbes. Pīle iznāca no ezera, apskatījās bēdīga un sacīja: "Mīļais brāli, atdodi manas drēbes!"

Dēls tūdaļ atdeva. Nu viņa apģērbās, palika par cilvēku un gāja uz savu būdiņu, bet dēls gāja līdz un palika līdz vakaram meitenes būdiņā. Netālu no būdiņas bija arī velna mājoklis un vakarā dēlam - vai grib, vai negrib -- bija jāpošas pie velna. Aizgāja pie velna - velns lieliskām sadeva darbus, kas pa vienu nakti bija veicami. Jāizrokot dobē, jāiestādot ābele, jāizaudzinot āboli līdz rītam un jāienesot velnam, kad celšoties no miega.

Dēls ļoti satrūcies aizgāja pie meitenes un sūdzēja tai savas bēdas. Meitene atteica: "Nebēdā neko, liecies gulēt, padarīšu visu!" Labi.

Un tā arī bija. Rītā meita ienesa gatavus ābolus dēlam un dēls aiznesa velnam.

Bet nākošā vakarā velns sacīja: "Šonakt iesēj kviešus, izaudzē, samal un izcep man rītu brokastim plāceni!"

Atkal dēls satrūcies aizgāja pie meitenes bēdas sūdzēt; bet tā atteica: "Liecies gulēt, padarīšu visu!" Labi.

Un patiesi rītā meita ienesa dēlam izceptu jaunu kviešu plāceni, un dēls aiznesa velnam.

Bet nākošā vakarā velns sacīja: "Manā stallī ir ērzelis; ņem to un apjāj šonakt ap visu manu zemi!"

To dzirdēdams, dēls palika priecīgs, jo domāja, tas esot viegls darbs - jāt ; bet meita apgalvoja, lai nepriecājoties priekšlaiku -tas esot pats gŗūtākais darbs. Ērzelis esot pats velns. Bet lai jājiens tomēr sekmētos, tad iedeva dēlam vienu sudraba slotiņu, vienu zelta slotiņu un lielu āmuru, sacīdama: "Kad ērzelis, stalli ieejot, tev virsū skrien, sit ar āmuru tam pa galvu, lai saprot, gan paliks rāmais. Un kad nu sāc jāt un tu jāj pa sausu zemi, tad sit ar šo zelta slotiņu ērzelim; bet kad jāj pa ūdeni, tad sit ar sudraba slotiņu."

Dēls paņēma āmuru, slotas un steidzās pie darba. Iegāja stallī - ērzelis kā nezvērs ar kājām un zobiem rēkdams šim virsū; bet kā lika ar lielo āmuru pa galvu, palika tik prātīgs, lai jāj, kur grib. Nu jāja pa sausu zemi un vienādi sita ērzelim ar zelta slotu - gāja labi kā vajaga, neklizmējās ne mazākā mērā. Bet tad gadījās ezers un ūdeņa malā aizmirsa tūdalin uzsist ērzelim ar sudraba slotu; ērzelis ieskrēja ūdenī un grima. Nu atcerējās, ka jāsit ar sudraba slotu. Uzsita ar sudraba slotu - negrima vairs, pārtika kā vējš ezeram pāri.

Tā tas nu gāja pa ezeriem, upēm, pa jūŗām, pa sausu zemi, ka vējš vien gar ausim nošalca un līdz rītam tiešām apjāja visu zemi. Pārjājis mājā, ielaida putās sajāto ērzeli stallī un gāja pie velna iekšā. Iegāja - redz: velnam pārsista galva un visi locekļi stīvi. (Ērzelis tas pats velns bijis.) Ūja! kā tas nu dusmās uzbļāva dēlam: "Pagaidi, es tev, pakaŗamam gudreniekam, rādīšu!

To labi redzu, jūs esat sametušies divi un gribat mani vai nobeigt, bet es drīzāk jūs nobeigšu. Vakarā atnāciet abi te pie manis, likšu jūs sadedzināt!"

Neko darīt - vakarā dēlam ar meitu bija jāiet pie velna. Nogāja -- velns pavēlēja saviem kalpiem dzelža mucai dibinu izņemt, dēlu ar meitu tur iesprostīt, dibenu atkal ielikt, sastīpot un tad atstāt līdz rītam; rītā -- tiklīdz celšoties - kuršot mucai uguni apakšā un maitāšot abus nost.

Un līdz pusnaktij mazākais abi iesprostītie tur nu sasmaka --mucā; bet tad meita sacīja uz dēlu: "Pūties tu uz iekšu, es uz āru!"

Labi. Viens pūtās uz iekšu, otrs uz āru. Pūtās, pūtās, te abi palika par mušām un tā pa spundes caurumu ārā un nu bēgt, un nu bēgt, ko varēdami. (Spundes caurums par laimi bija atstāts vaļā, ka nenoslāpst.)

Otrā rītā agri jo agri velns lika vienam kalpam uguni zem mucas kurt un karsēt abus. Kad jau labā karstumā bija, velns prasīja: "Vai vēl nekliedz?"

"Nē! vēl ne!"

"Bet tak vajadzēja jau kliegt - kurini vēl

Kurināja, kurināja - jau velnam gandrīz pus malkas sadedzis un muca sarkana kā uguns - vēl nedzird ne balsa. Velns atskrēja vienreiz, otrreiz pie kūrēja - vai vēl nekliedzot?

Nekliedz ne traki!" kūrējs atbildēja. "

Nu, kad nav klieguši, lai tad taisot mucu vaļā -- jāredzot, kas tur par nelaimi!

Attaisa mucu -- nav ne circeņa iekšā.

Tagad velns saprata, kas noticis, un tūlin pavēlēja vienam kalpam bēgļiem paka[ skriet, lai saleŗot un vedot atpakaļ].

Kalps skrēja kā viesulis, šņākdams, krākdams. Bet meita to jau no tālienes sadzirdēja un tūdaļ pati palika par aitām, dēls par ganu ar novilktu kreklu, utis kaudams. Velna kalps ātrā skrējienā paskrēja ganam gaŗām un par labu laiku skrēja tukšā atpakaļ pie velna.

Bet nu avis ar ganu pārvērtās par cilvēkiem un bēga tālāk. Pārskrējis mājā, velns prasīja kalpam, vai esot redzējis tos? Nē! citu neko neredzēju, kā tikai ganu ar aitu pulku."

"Kāpēc tu neķēri? Tie paši bija tie bēgļi!" velns iesaucās un pavēlēja otram kalpam skriet.

Tas skrēja vēl ātrāki un trokšņoja vēl stiprāki. Meita to sadzirdēja lielā tālumā un pārvērtās pati par baznīcu, dēls par mācītāju kancelē. Velna kalpam ne prātā ka baznīca ar mācītāju meklējamie bēgļi. Tas aizskrēja atkal tukšā pie velna atpakaļ un elzdams, pūzdams stāstīja, ka baznīcu ar mācītāju vien redzējis.

Nu velns gan pukojās ne tiesas, kāpēc mācītāju neesot līdz ņēmis un baznīcu nojaucis. Un pukodamies, spārdīdamies, pats skrēja bēgļiem pakaļ.

Skrēja, skrēja, kā jau velns, un cerēja vai dzīvus šos aprīt; bet meita pasteidzās par zivtiņu palikt un dēls par ezeru. Ezeram zivtiņa vēl iedeva sudraba slotiņu, noteikdama, lai maisa ūdeni, kad velns atskrējis pie ezera. Labi.

Drīzi arī velns bija klāt un lūkoja par varu zivtiņu noķert; bet ezers maisīja ūdeni ar iedoto sudraba slotiņu tik sparīgi, ka ūdens pat sakarsa un velnu vēl tā appludināja, ka nejaudāja ne apgriezties, ne izbēgt; tikai tā vien kliedza: "Eita uz elli jeb kur nebūt, bet laidiet mani no ezera ārā!"

Tomēr ezers nelaida vis tūlin: - vēl aršāki maisīja ūdeni un nobeidza velnu, ka tik tik ko ķeparājās. Pēdīgi tie palaida gan piebeigto un tad tas pusdzīvs aizskrēja uz elli.

Nu abi gāja droši un priecīgi, kamēr nonāca pie dēla mājas. Bet tur meita negribēja iekšā iet, lai dēls vispirms parunājot no tēva atļauju - tad. Labi. Dēls palika mierā un gāja tēvam atauju runāt. Bet nu meita vēl pieteica dēlam : "Kad ieej iekšā, ar jauno māsu nesveicinies, citādi mani aizmirsīsi!"

Dēls iegāja; bet lielā priekā, ka nu atkal tēva mājā, tas aizmirsa, ko meita noteikusi, un sveicināja jaunāko māsu. - Un lūk, kas nu notika! Dēls tūdalin gluži aizmirsa, ka meita viņu ārā gaida un nebildēja ne vārda tēvam.

Meita, manīdama, ka aizmirsta, piegāja pie akas un uzlīda vītolā.

Dēls no gaŗa ceļa piekusis, prasīja savējiem ūdeni dzert. Tūdaļ vecākā māsa paķēra krūzi un steidzās uz aku. Nogāja pie akas, ieraudzīja ūdenī tās meitas (kas vītolā) daiļo jo daiļo seju atspīdam un domāja: "Ai, cik skaista es esmu, kaut agrāk to būtu zinājusi!"

Un nu viņa skatījās, skatījās ūdenī - krūze izšļuka no rokām - un kad bija atskatījusies - aizgāja, domās nogrimusi, bez dzeŗamā ūdeņa uz istabu atpakaļ.

Nu nāca otra māsa ūdeni smelt; bet tai tāpat vedās. Tikām skatījās, tikām brīnījās par savu daiļumu ūdenī, kamēr krūze izšļuka, un domās nogrimusi aizgāja uz istabu atpakaļ.

Pēdīgi gāja māte ūdeni smelt. Tā arī gan ieraudzīja daiļumu ūdenī; bet tā neticēja, ka varot vēl tai vecumā tik daiļa būt, un tādēļ drīzi skatījās apkārt, drīzi uz augšu: kā tas var celties? Un kā paskatījās uz augšu, ieraudzīja daiļo meitu vītolā. Nu gāja uz istabu pavēstīt visiem. Dēls tādu vēsti dzirdēdams, tūlin atminējās, ka meita ārā gaida un skrēja uz aku.

Aizskrēja, apkampa meitu un - abi nomira.