7. A. 325. 313 B un G. LP. Džūkstē - Pienavā, LP, I, 6. A, III, 40.

Reiz dzīvoja pārticis saimnieks, kas bija kaislīgs medinieks.

Kādu pavasaru tas uzplēš labu meža gabalu un iesēj auzas. Auzas aug smaļi; bet ko līdz, katru rītu novāžotas. Saimnieks apņemas vienu nakti taču sargāt un paņem bisi, 3 sudraba lodes, ar kuŗām pat velnu spēj nošaut, un nosēžas zem veca ozola tuvu pie auzu lauka. Pusnaktī ozolā sāk tik kāds purināties. Viņš paskatās un ierauga galotnē lielu melnu ērgli. Auzu sargs paķeŗ bisi un dod melnam virsū; bet šis tik nopurinās un tup kā tupējis.

"Brīnumi!" šāvējs izsaucas, "ja es, tāds strēlnieks būdams , ar pašu sudraba lodi tevi nenogāzu, tad jau no labajiem neesi vis."

Šauj vēl reiz - tāpat. Jau bij gatavs trešo reizi šaut, te ērglis sāk cilvēka balsī lūgties: "Brāl, nešauj! Neesmu vainīgs, ka auzas tā novāžotas. Biju kaŗā, kur ievainoja manu labo spārnu, tā ka tikko spēju līdz šam kokam aizlaisties. Paņem redeli, nocel mani no koka un kopj, kamēr atveseļošos, jo - to tici droši - maksa būs bagātīga."

Labi. Saimnieks izcep cepli maizes, nokauj vērsi un mielo slimnieku uz labāko. Ērglis apēd to cepli, norubina arī vērsi; bet kā slims, tā slims. Ko gaidīt, cep otru cepli, kauj otru vērsi. Bet ērglis, kā slims, tā slims. Trešo vērsi pusē noēdot sāk laisties, bet visu noēdis pilnīgi bij vesels.

Nu ērglis saka uz saimnieku: "Sēdies man mugurā, nesīšu tevi uz savām mājām un aizmaksāšu par kopšanu."

Viņš paņem saimnieku, paceļas tik augstu, ka zeme izskatās vērša ādas lielumā, un tad laiž saimnieku vaļā. Bet tikko vēl trīs pēdas virs zemes trūkst, ērglis sagrābj kritēju pa jaunu un paceļas tik augstu, ka zeme izskatās knapi cepures lielumā; palaiž atkal saimnieku vaļā un ļauj viņam krist divas pēdas no zemes. Vēl trešo reizi ērglis uznes to tik augstu, ka visa zeme tik pogas lielumā izskatās, un tad no šī milzīgā augstuma sviež nabadziņu zemē. Saimnieks domā, ka tagad patiesi gals `klāt, jo vēl viena pēda un nelaimīgais būtu uzkritis uz lielu akmeni. Ērglis atkal laikā saķeŗ kritēju un aiznes zibeņa ātrumā uz kādu tuksnesi.

Atpūties ērglis saka: "Šie trīs kritieni bij tavas trīs lodes, jo pie auzu novāžošanas nebiju nemaz vainīgs. Nu esam tiktālu līdzīgi. Atpūtīsimies mazu lietu, un tad nesīšu tevi uz manu pili, lai aizmaksātu par manu kopšanu slimās dienās."

Pēc tam ērglis aiznes saimnieku uz kādu lepnu pili, kur pārvēršas par cilvēku un saka: "Šī manas māsas pils."

Abi ieiet pilī un pamielojas uz labāko. Tad ērglis prasa saimniekam: "Nu, vai neskriesim atkal?"

"Ja, bet kā skriet, tev jau vairs nav spārnu?" "Nekas, iesim tik aiz vārtiem."

Un patiesi, vārtus attaisot, senākais ērglis saņem atkal saimnieku un aiznes līdz otrai māsas pilij kur viss tāpat notiek. Beidzot tie notiek lielā, melnā pilī, kas bija ērgļa pils. Ērglis izvadā savu viesi pa malu malām, viss tikai mirdz un laistās zeltā, sudrabā. Pēc trijām dienām saimnieks saņem apkopšanas maksu, kuli naudas un lopu pūsli. Pie tam noteikts pūsli ātrāk vaļā netaisīt, kā mājā. Ērglis parāda ceļu un saka vēl atvadoties: "Ej tik pa šo ceļu taisni vien, tas nobeigsies pie tavām mājām!"

Saimnieks iet visu nakti, bet otrā rītā, saulītei lecot to pārvar snaudiens. Viņš apsēžas uz kādu celmu un domā atpūsties; bet te uz reizi savāda kārība to viļināt viļina pūsli paskatīties. Domā mazliet sienamo attaisīt un tikai caur mazu starpiņu pažūrēt. Tikko mezgls atraisīts, te no pūšļa izlec tūkstots vēršu, ka biz vien. Gan nu skrien priekšā, bet kur tu nu vairs iedzīsi jeb pārdzīsi? Nekā darīt. Gana savus vēršus un raud nopuņķojies. Pie visas nelaimes - kas vēl tas trakākais -- ceļš pazudis.

Trešā dienā ērglis par laimi klāt un uzbļauj: "Vai es tev neteicu Lai netaisi pūsli vaļā? Bet vēl nekas, apsolies tik man to dot, ko mājā atstāji nedzīvu, tad būs tūdaļ vērši, būs arī ceļš."

Labi. Ērglis paņem pūsli, tura vēršiem priekšā un - ko domājat -- kuŗš nāk, tas iznīkst, kurš nāk, tas iznīkst, kamēr visi pūslī iekšā. Arī ceļš atronas. Laimīgs, priecīgs, tas iet svilpodams trīs dienas no vietas, kamēr trešajā dienā jau saredz savas mājas, no kurām aulekšo jājējs uz stirnas viņam taisni gaŗām Jājējam klēpī sēd puika, kas cepuri vicinādams uzsauc: "Ar Dievu tēt esat nu gan mani labā dienestā nodevuši!"

"Kas par tēvu? Man neviena dēla vairs nav!" Saimnieks atbild un domā tik, kā drīzāk mājā kļūt. Sieva stāv patlabaj: durvīs un vīru ieraudzīdama raud prieka asaras. Pie tam arī tūdaļ stāsta, ka dēls, kuŗu visi māju ļaudis par Kurzemnieku saukuši, toreiz, viņam ar ērgli aizlaižoties, pēc trijām dienām atkal atmodies un atdzīvojies, jo bijis tikai pamiris. Tēvs nu tik atjēdz, ko ērglim caur nezināšanu apsolījis, un nu tik saprot, kas uz stirnas jājis. Bet kur izlieto sasmelsi? Raud un gaudies cik gribēdams, viena maksa. Nabadziņš gan nožēlo, ka tik tālu par velna ērgli ielaidies, bet apdomā atkal: "Kas darīja, pats darīja.

Tā guģējoties, tas atminas sava pūšļa. Attaisa un tūkstots tādu vēršu izbizo, ka prieks ko skatīties.

Jājējs pārnes Kurzemnieku puiku pilī un auj vispirms trīs dienas atpūsties. Trešās dienas vakarā uzdod šādu darbu: trīs pūravietas lielu meža gabalu izlauzt, uzart, rudzus izaudzināt, nopļaut, izkult, samalt un no rīta brokastī siltu maizi priekšā celt.

Puika iziet. Ārā tumšs, lai acis izduŗ. Bēdīgs tas nosēžas un raud rūgtas asaras. Te ērgļa jaunākā meita - kur gadījusies, kur ne - pielien un uzrunā šitā puiku: "Vai dzirdi? Tu man esi patīkams un mīļš, gribu tādēļ izlīdzēt. Ej tik gulēt manā gult, gan es visu pa nakti, tēvam nezinot, padarīšu."

No rīta puika ienes savam pavēlētājam siltu maizi. Šis brīnīdamies iesaucas: "Vai akls! esi gan stiprs Kurzemnieku puika. Nu, ej tagad gulēt un ienāci nākamo nakti."

Nākamo nakti ērglis, puiku ieraugot, uzprasa: "Nu, vai ienāci, Kurzemnieku puik'?"

Ienācu!" "Tad ej šonakt uz jūrmalu. Tur jūrmalā ir meldri, kādi reti jūŗā redzami. Meldros būs melna pīle. Noķer to un pārnes man citurīt uz brokastu."

' Puika iziet. Ārā tik tumšs, ka ne pagalam redzēt. Viņš sāk raudāt; bet te meita atkal klāt, mierina un saka: "Ej tik manā gultā, lai tēvs nekā nemanītu. Man gan šis darbs nāksies gŗūtāki, bet nekas."

No rīta puika ienes savam kungam izceptu pīli. Šis paskatās un saka: "Ja, esi patiesi apbrīnojams Kurzemnieku puika. Nākamo nakti ienāc pašā pusnaktī."

Nākamo nakti kungs dusmīgi pavēl uz jūŗu iet, kur esot pašā vidū kuģis un uz kuģa balts zaķis, lai to noķeŗot šim uz brokastu. Puika tikko durvis atveŗ, jau meita klāt un čukstēdama saka:

"Šonakt tev jānāk man līdz. Mēs iesim pa gaŗu, gaŗu laipu. Uz laipas tevi knaibīs, grūstīs; ūdeņi šalks, bangas putos un raudzīs tevi no laipas gāzt; bet turies pie manis, jo jāiet mums taču uz labu laimi, lai arī pagŗūti klātos."

Abi itin laimīgi sasniedz kuģi. Pie kuģa meita saka: "Es nu iešu zaķi ķert; tu paliec uz kuģa un nelaid neviena gaŗām. Lai nāk kas nākdams, sit nost bez žēlastības! Meita ielien kuģa apakšā un ilgi, ilgi meklē. Te uz reizi izlien veca, veca vecenīte, kur jādomā, tā nevar vairs pieci skaitīt. Šī lūdz karstām asarām, lai atļaujot uz kuģa malas nosēsties un kaut cik elpas aizņemties. Puika domā: "Te jau vēl laika diezgan sist, gan nelaist!" Viņš atvēlē Tikko vecene kuģa malā, te acumirklī šī pārvēršas līdaciņā un plunks! ūdenī.

Meita gan uzskrien un sauc: "Sit, sit! vecene ir tas zaķis," bet par vēlu.

"Tā šis mūsu gājiens nu bij par velti. Bet nekas, nes mani citurīt iekšā pie tēva, pārvērtīšos pati par zaķi. Ienesot svied mani labi stipri pie zemes."

Puika ienes un nosviež zaķi, ka noblaikšķ vien. Te zaķis paliek par vistu un vista par olu, ola beigās par graudu. Tiklīdz kā ola par graudu, te tēvs pārvēršas par gaili. Kā tēvs par gaili, tā meita par lapsu un nokož gailim galvu.

Meita pārspēja tēvu, ko neviens nebūtu domājis.

Otrā rītā Kurzemnieku puika ieiet pie sava kunga un atron šo ļoti slimu. Kungs, tikko zēnu ieraudzījis, uzbļauj: "Prasi no manis, ko gribi; tik posies, ka tiec no šejienes projām! Šās trīs naktis bij tavi trīs gadi." (Viņam puika bijis jāatlaiž, jo citādi vesels nekad nebūtu ticis.)

Kurzemnieku puika tūlīt neprasa vis algas, bet papriekšu iet jaunākai meitai, viņa izlīdzētājai, padomu prasīt. Šī tūlīt saka: ,,Ak tu muļķīti! prasi nu tikai, lai atdod mani pašu tevim. Tu redzi, ka vecais tagad spīlēs. Ej, pasaki viņam mūsu nodomu un tad laidīsim ļekas vaļām. Paka jau tik tā kā tā mums dzīsies, jo pāris jūdžu gājušiem, vecais - to tici droši - būs atkal vesels un tad tik sataisies!"

Puika dara, kā pamācīts; bet vecais visā savā slimībā vai zemes gaisā speŗ.

"Tu maita! Labprāt visu pus pili atdotu bet to tik ne!" "Kad ne, ne, palikšu tad pie jums," puika vienaldzīgi atbild. Vecais redzēdams, ka joki nebūs, atlaiž arī meitu un piesaka; lai steidzoties.

Jaunie ļaudis aiziet. Gabalu gājušiem, meita saka: Mums dzenas pakaļ! Es palikšu par aitu un tu par ganu. Ja tev prasa, vai nav divi redzēti, tad atbildi: "Ganu savu vienīgo avi jau trīs gadus, bet no tam nekā nezinu."

Ne ilgi liels vilkacis klāt un uzprasa: "Vai neredzēji divus gaŗām ejam?"

"Trīs gadus ganu savu vienīgo avi, bet garām gājējus nekad neesmu pamanījis," zēns atbild un neliekas gar vilkaci vairāk ne zinot.

Vilkacis aizčāpo atpakaļ pie velna, kunga, kas šim tūdaļ uzprasa: "Nu, vai redzēji? vai panāci?``

"Redzēju ganu ar avi, vairāk nekā." "Ak tu lops, tie jau bij tie paši!"

Kungs nu sūta pašu vecāko vilkaci; bet meita tagad paliek par baznīcu un viņš par mācītāju uz kanceles.

Vilkacis ieiet baznīcā un jautā: "Vai neredzējāt divus garām ejam?"

Mācītājs atbild strupi un īsi: "Esmu te jau 30 gadu par mācītāju, bet gaŗām gājējus gar baznīcu neesmu redzējis."

Vilkacis atkal atiet atpakaļ un vēsta, ka tikai baznīcu ar mācītāju redzējis. Te kungs speŗ šim par ausi, uzbļaudams: "Vai nevarēji kanceli ar visu mācītāju atnest. Tie jau bij tie ķeŗamie!"

Nu dzenas pats tēvs jaunajiem pakaļ. Meita to tūlīt nomana, paliek nemierīga un bailīgi uzsauc savam Kurzemnieku puikam: "Es palikšu par upi un tu par pīli; bet knaši, knaši! Tomēr papriekšu pārlauzīšu savu gredzenu, no kuŗa es vienu un tu otru pusi paturēsim. Ja varbūt tagad es tūlīt vēl netieku tev līdz, tad, mājās pāriedams, nedodi nevienam pašam labdienu un arī nesaņem ne no viena cita, kā tik no labi pazīstama."

Ne ilgi, te vareni liels vilkacis klāt uzprasīdams: "Vai neredzēji divus garām ejam?"

"Ne! trīs gadi te peldu, bet nekā neesmu redzējis."

Lielais vilkacis pie upes klāt un sāk lakt. Turpretim upe lokot paliek katrā acumirklī lielāka un lielāka. Vilkacis redz, ka izlakt nevarēs, saka: "Labi, labi, ja tad 3 gadi te esi peldējis, tad lai arī šī upe 3 gadi no šīs dienas paliek par upi!"

Pēc šiem vārdiem vilkacis aiziet. Puika citu nekā nevar darīt, paliek no pīles atkal par cilvēku un iet uz savām mājām pie tēva, kamēr 3, gadi aiztecētu.

Tēvs vareni priecājas par dēla laimīgo pārnākšanu. Un, kā lai arī nepriecājas? Tūkstots vēršu, maišelis naudas un beidzot arī vēl dēls.

Viss būtu nu tiktālu labi, ja tikai Kurzemnieku puika ar laiku to nebūtu piemirsis, ko meita noteikusi: nepazīstamam labdienas nedod. Tā jau nu mūžam iet, kad svarīgas lietas, neko neparēķina. Tāpat arī mūsu puika. Šis, piemirsdams, no kāda veca ubaga saņem labdienas un caur to, tai pašā acumirklī, aizmirst savu meitiņu. Pie tam pazaudē arī - diezin kur -- viņas doto pusgredzenu.

To bij meitenes tēvs, puikam nezinot un nemanot, izdarījis. Vecais ubags nebijis vis ubags, bet senākais puikas kungs jeb ērglis, kas toreiz puikas tēvam kokā tupējis.

Pēc trim gadiem upe pārvēršas par vēl jo skaistāku meitu, nekā tā priekš tam bij bijusi. Meita no tās dienas bij atpestīta un atraisīta no visām pesteļu mācībām un burvībām. Tagad tā bij tāda pati, kā katrs cilvēks.

Skaistā meitiņa apmetās dzīvot Kurzemnieku puikas māju tuvumā, lai jau šis viņu ieraudzītu un pazītu; bet viss par velti. Te kādā dienā Kurzemnieku puika pārnāk izslāpis no medībām. Pie akas tas lūdz šai nodzerties. Meitiņa pasniedz šim dzērienu, bet pieliek nemanot pie dzēriena kādu zālīti. Puika nodzēries ierauga krūzā pusgredzenu. Viņa izņem no kabatas savu pusi un pieliek klāt -- viens, kas viens. Un, nu tikai pēc šā dzēriena puikam ieronas atmiņa par upi, par pīli, par gredzenu un vilkačiem. Viņš apkampj meiteni un lūdzas piedošanu, ka neizpildījis, ko viņa pavēlējusi, tas ir: nedot svešam labdienas.

Abi pēc tam apprecējas un dzīvo vēl šodien itin laimīgi, ja nav pa to starpu miruši.