1. A. 313 C. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, II, 16.

Reiz jūrmalā dzīvojis nabags zvejnieciņš. Viņš tikai pārticis no jūŗas zivim: ko vienā dienā izzvejojis, to otrā dienā ēdis. Bet nu reizi atgadījies, ka astoņu dienu laikā ne ķīša nenoķēris. Bads jau rēgojies gar visiem pakšķiem. Devītā dienā negājis labāk. Izsalcis, noskumis tas atgriezis muguru uz kāpu pusi un airējis uz māju. Bet tai pašā acumirklī zvejnieks pamanījis laivu ar deviņiem vīriem tuvojamies. Piebrauc laiva klāt, nav vis deviņi vīri, bet viens pats vīrs deviņām galvām.

"Vai ķeŗas ar kas?" deviņgalvis jautā.

"Ne, neķeŗas. Tagad jau devīto reizi velti izzvejojos. Esmu izsalcis kā suns. Ko lai ēd, kad nevar noķert?"

"Nevien tas," deviņgalvis atteic, "tu badā nomirsi, jo zivis tev ātrāk neķersies, kamēr man savu dēlu par puisi atdosi. Nedomā tik, ka tavam dēlam pie manis neklāsies labi: viņam būs laba lone, labas dienas. Ja tā esi ar mieru, tad atved rītu šādu laiku dēlu te šurp. Zivis, to apgalvoju, tūlīt ķersies, ka jums vien."

Tēvs paklausa un atved dēlu. Deviņgalvis aizbrauc ar dētu un tēvs žēli tam noskatās pakaļ. Sirds gan sāp, bet ko darīt Tik nelabi vienādi, kā otrādi.

Deviņgalvis aizbrauc ar dēlu pār jūtu vien līdz vienam kalnam. Kalna malā deviņgalvis izlec no laiviņas un pazūd uz kalna. Dēls gaida, gaida savā laiviņā līdz vakaram; bet nevarēdams nekā sagaidīt, tas atstāj laiviņu un kāpj kalnā raudādams. Beidzot viņš atron caurumu kalnā un ieiet iekšā. Tomēr tālu arī nevar tikt, jo gadās vaŗa vārti priekšā. Viņš pieklauvē pie vārtiem. Te iznāk daiļa meiča un brīnās: "Vai, puisīt, kur tu te iekūlies?"

"Es esmu te salīgts par puisi. Vai kunga te nav?"

"Kā nu nav? Viņš guļ. Bet saki, vai tu varēsi visu to izdarīt, ko viņš tev liks?"

"Vai varēšu, to nezinu, redzēs!"

"Ja tu apņemies man par vīru palikt, tad es tevi glābšu!"

"Kālab ne!"

Nu tad labi! Tikko deviņgalvis uzcēlies, tad tas tūlīt sauks tevi iekšā un sūtīs pie darba. Bet tu itin droši atsaki: "Esmu līdzis tikai par dienu strādāt. Man, kungs, cāļu acis, nevaru redzēt pa nakti." Pēc šiem vārdiem viņš tevi visādi knaibīs; bet tu cieties un ne balsa neparādi, gan tad viss būs labi."

Kā meiča izstāstīja, tā arī notika. Bet dēls ciešas uz postu un nesaka ne vārdiņa. Beidzot deviņgalvis atstājas nospļaudamies: "Pi, tu maita, nevarēju balsa dabūt dzirdēt!"

Līdz ko nu deviņgalvis apgulies, tad meita klāt ar zālēm un sazāļo iekniebtās brūces. Un tūlīt dēls mana, ka otrs spēks piegadījies. Bet meita saka: "Puisīt, nebrīnies! Tas nav vis tavs spēks, bet deviņgalvja; jo tikdaudz, cik deviņgalvim spēks izgāja tevi mocot, tikpat daudz tevim piegāja klāt. Tik pacieties vēl nākošu nakti un saki tā, kā mācīju!"

Nākošā naktī deviņgalvis atkal sūta dēlu pie darba. Bet dēls atbild: "Esmu līdzis tikai pa dienu strādāt. Man, kungs, cāļu acis, nevaru redzēt pa nakti!"

To dzirdēdams, deviņgalvis klāt un moca, ko nagi nes. Šis sakož zobus un nesaka ne vārda. Beidzot tas atstājas nospļaudamies: "Pi, maita, nevarēju balsa dabūt dzirdēt!"

Līdz ko nu deviņgalvis apgulies, meita atkal sazāļo brūces. Un nu jau divreiz tik lies spēks klāt nekā vakar.

Trešo vakaru viss notiekas tāpat; tik deviņgalvis nu vēl briesmīgāki moca. Tomēr dēls ciešas un izcieš arī. Deviņgalvis šovakar nospļaujas trīs reizes, sacīdams: "Pi, tu maita, nevarēju un nevarēju balsa dabūt dzirdēt!"

Tagad meita sazāļo brūces un nu šim trīsreiz tik liels spēks klāt, nekā vakar. "Tas labi!" meita priecājas. "Še tev ass zobins un šīs zāles. Ej tu pie deviņgalvja iekšā un nocērt viņam visas galvas, kamēr tas nesadabū jaunus spēkus. Ja deviņgalvis spļauj ugunis, tad lej tās zāles virsū un cērt, ko māki, zāles uguni apdzēsīs."

Dēls sagrābj zobinu un nocērt trīs galvas. Šis spļauj negantas ugunis. Kā spļauj ugunis, tā uzlej zāles, apdzēš uguni un nocērt visas deviņas galvas: Līdz ko devītā galva noripo, tā brīc! brīc! brīc! kalns nodreb un tai vietā izceļas jauka, jauka pilsēta. Meita nu saka: "Tagad varam kāzas turēt un tev jāpaliek par šās pilsētas ķēniņu, jo esmu sava nelaiķa tēva, šās pilsētas ķēniņa, vienīgs bērns."

"Meitiņ, tas neiet!" dēls atsaka. "Man jau uz kāzām arī jāaicina savi vecāki, radi, draugi. Es aizbraukšu tai pašā laiviņā visus saaicināt."

"Labi, labi, tad še tev mans gredzens. Ja to apgrozīsi trīsreiz saujā, tad aiztiksi, kur tik vēlies. Tik sargies mājā teikt, ka es, tava līgaviņa, skaista esmu. Ej nu ej, tik nepiemirsti, ko tevim nosacīju."

Dēls nu pagroza gredzentiņu saujā un nonāk acumirklī pie tēva. Nu ielūdz tēvu, ielūdz māti kāzās; beidzot jāiet tik vēl radi lūgt. Pie radiem ejot, jātiek caur muižu. Kungs, pa muižu staigādams, uzprasa, kurp iešot? Tā un tā.

"Kā tad pie ķēniņa meitas tiki?" kungs prasa. Tā un tā.

"Nu, vai ķēniņa meita arī ir skaista?"

"Nav skaista, kungs."

"Nu, vai tik skaista būs, kā mana vecākā meita?" "Nav tik skaista, kungs!"

,,Nu, vai tik skaista, ka mana viduvēja meita?"

"Nav tik skaista, kungs!"

"Nu, vai tik skaista, kā mana jaunākā meita?"

To prasot, šim paliek dusmas. Viņš saka: "Liec mani mierā! Ne tavas meitas tik skaistas var būt, nedz arī ir: mana līgava desmitreiz skaistāka!"

Kā katrreiz, tā arī tagad, dusmās dažlabs nevajadzīgs vārds izsprūk. Tomēr tas slimākais bij tas -- gredzens pazudis. Kā nu līdz līgavai tikt? Nabadziņš iet pa ceļu un raud. Te gadās veca sieviņa. Tā Laimiņa. Viņa prasa: "Dēliņ, kādēļ raudi?" Šis izstāsta visu, kā noticis.

"Ja, dēliņ, kādēļ apsmēji Laimas māmuliņas labo prātu?"

"Neapsmēju, neapsmēju; tas nelāgais vārds tāpat man izspruka!"

"Nu labi! Še apaun to kurpīti un aizskrien pie Mēneša, ceļu uzprasīt uz Pilsētas kalnu."

Aizskrien pie Mēneša, bet šis nekā; lai skrienot pie Saules, tā, pa dienu staigādama, vairāk esot ievērojusi. Aizskrien pie Saules, bet šī nekā; lai skrienot pie Vēja, tas lienot visās šķirbiņās klausīties. Aizskrien pie Vēja, padod labdienu, izprašina, ja tas raudzīs gan Pilsētas kalnu pateikt. Vējš paņem divpadsmit stabulītes, iziet laukā un pūš. Pārskrien vienpadsmit Vēji: Ziemelis vien nevar pārskriet. Nu sauc Ziemeli, lai visi pakšķi krakšķ. Ne cik ilgi Ziemelis mājā: "Ko pavēlot?"

"Kur tik ilgi biji?" Vēju tēvs uzprasa.

Nāku no Pilsētas kalna!

"Ziemelis vēl pūzdams, elsdams atbild.

"Aizved man to cilvēku uz Pilsētas kalnu!"

"Vai, mīļo Vēju tēv, viņš jau mani nepanāks!"

"Nemuldi niekus, viņam Laimas māmuliņas kurpes kājā!"

Ziemelis sāk skriet; bet šis, kā laiž vaļām, tā Ziemelim papēžus vien min. Viens divi - abi Pilsētas kalnā klāt.

Tagad laimīgais dēls apprec ķēniņa meitu un dzīvo laimīgi.