2. A. 313 C. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.

Viens ķēniņš ar savu sulaini nākuši no medībām un lielā mežā apmaldījušies. Viņi gājuši uz riņķi vien, bet no meža ārā netikuši. Beidzot bijuši pagalam nokusuši un nosprieduši palikt mežā pa nakti un gaidīt rīta gaismu. Sulainis uzkūris uguni. Ķēniņš drīz vien apgulies pie uguns. Sulainis palicis augšā un vaktējis ķēniņu, kamēr tas guļ. Varējis būt tā ap pusnakti, kad pie sulaiņa pienācis svešs melns kungs un stāstījis, ka viņš esot mežā apmaldījies. Svešais kungs prasījis sulaiņam; lai jauj tam pie ugunskura sasildīties. Sulaiņam jau nebijis žēl un svešais kungs apsēdies un sācis sildīties.

Pēc tāda laiciņa svešais kungs sācis raisīt no stilbiem aukliņas un metis zemē. Bet kuŗu aukliņu svešais kungs nometis zemē, tā tūlin palikusi par čūsku un krūmos iekšā! Drīz vien visi krūmi ap ugunskuru ņudzēt ņudzējuši no čūskām. Sulainis gājis pēc malkas, jo uguns taisījusies izdzist. Bet kur sulainis spēris kāju visur čūskas vien, čūskas. Bet melnais kungs tik raisījis aukliņas no stilbiem un metis zemē un tās tūlin palikušas par čūskām un krūmos iekšā.

Sulainis noskārtis, kas par lietu un ka melnais kungs nav nekas cits, kā pats velns. Viņš nu mācies velnam virsū un dzinis prom. Bet nu arī čūskas nākušas no krūmiem ārā un šņākdamas līdušas uz uguni. Sulainis paķēris krietnu mestaunīcu [kūju] un sācis čūskas sist. Nu arī svešais kungs piecēlies un sasaucis visas čūskas. Tās atkal salīdušas melnam kungam azotē un tas nu aizgājis.

Kad nu ķēniņš cēlies augšā, tad tie sākuši atkal meklēt ceļu uz pili. Bet viņi nevarējuši ceļa atrast un maldījušies tik dziļāki mežā iekšā. Pienākusi trešā diena un ķēniņš ar savu sulaini vēl maldījies pa mežu. Nu aptrūcis arī ēdamā un visu dienu abi nebijuši ne kripatiņas mutē ņēmuši.

"Būtu vai pats velns jāsauc palīgā!" - nodomājis pie sevis ķēniņš.

Bet tiklīdz ķēniņš tā nodomājis, ka tūlin arī bijis melns melns kungs klāt un apsolījies ķēniņu izvest no meža, ja viņš apsoloties dot šim [melnam kungam] to, kas pirmais nākšot pretim, kad ieiešot pils pagalmā. Ķēniņš apsolījies dot, jo viņš zinājis, ka viņam pretim skries medību kuņa.

Melnais kungs izvedis ķēniņu no meža. Kad ķēniņš iegājis pils pagalmā, tad amba tam nesusi pretim mazo princi, kuŗš piedzimis pa to laiku, kamēr ķēniņš mežā maldījies un neticis ārā. Nu ķēniņš pagalam nobēdājies. Bet darīt nekā vairs nav varējis un melnais kungs tūlin arī aizgājis, apsolīdamies pēc diviem gadiem nākt bērnam pakaļ mežā uz krustceļiem.

Netālu no ķēniņa pils dzīvojis kalējs un tam bijis daudz bērnu. Ap to pašu laiku kalējienei piedzimusi meitene. Ķēniņš visu izstāstījis ķēniņienei un nu abi norunājuši tā: Ķēniņš ies pie kalēja un pierunās, lai kalējs dod savu meiteni un ķēniņš dos tam vietā savu dēlu. Kalējs nekā nezinājis un auna nedomājis un bijis ar mieru mainīt. Nu ķēniņš aiznesis savu dēlu un atdevis kalējam. Kalēja meiteni ķēniņš atnesis uz savu pili un glabājis nu to kā savu bērnu.

Kad pienākusi tā diena, kad ķēniņam bijis bērns jānes velnam pretim uz krustceļiem, tad ķēniņiene saposusi kalēja meiteni un ķēniņš to aiznesis. Velns jau bijis priekšā un gaidījis. Viņš apskatījis bērnu un teicis, ka puikam vajagot būt. Ne, ķēniņš apgalvojis, ka viņam viens pats bērns vien esot un tā pati esot meitene. Beidzot velns arī noticējis un paņēmis bērnu.

Ķēniņa dēls dzīvojis pie kalēja un bijis jau divpadsmit gadu vecs. Ķēniņam vairāk neviena bērna nav bijis. Ķēniņiene ļoti mīlējusi bērnus un vienmēr nosaukusies, ka tak viņai būtu kāds bērns. Arī pats ķēniņš bēdīgs. Reiz viņš aizgājis pie kalēja un prasījis tam, lai atdodot šim puiku, kuŗu viņš esot izmainījis. Kalējam bijis daudz bērnu un kalējs arī atdevis ķēniņam dēlu atpakaļ.

Nu ķēniņa dēls atkal dzīvojis pie sava īstā tēva un tam klājies ļoti labi. Ķēniņa dēls izaudzis liels, stiprs un skaists. Viņš jau bijis divdesmit gadu vecs, ka reiz nejauši uzgājis ķēniņienes istabā daudz mazu meiteņu krekliņu un bruncīšu. Viņš nu prasījis ķēniņienei, kam tie esot bijuši vajadzīgi. Nu ķēniņiene vairs nevarējusi noslēpt un stāstījusi, kā viss bijis, un ka viņa [ķēniņa dēla] vietā velnam atdevuši kalēja meitu. Par to nu ķēniņa dēls traki nobēdājies, ka kalēja meitai bijis viņa dēļ tik daudz jācieš un viņš apņēmies iet un atpestīt kalēja meitu no velna nagiem.

Ķēniņa dēls piebēris ķešas pilnas ar zirņiem un gājis tik mežā iekšā. Viņš pa ceļam kaisījis zirņus, lai zinātu ceļu atpakaļ uz tēva pili. Kad ķēniņa dēls iegājis mežā, apstājies uz krustceļiem un trīs reiz iesvilpies, tad tūlin arī bijis velns klāt un prasījis, ko šis [ķēniņa dēls] vēlas. Ķēniņa dēls atbildējis velnam, ka viņš sev meklējot tādu kungu, kas visu mākot, un pie tā viņš gribot derēties par puisi. Velns mudinājis ķēniņa dēlu, lai tas deroties par kalpu pie šā [velna]. Ķēniņa dēls bijis ar mieru, un nu velns to vedis uz savu māju. Viņi gājuši tik dziļāki mežā iekšā. Ķēniņa dēls kaisījis tik zirņus, lai vēlāk, atpakaļ nākot, neapmaldītos. Velns ar ķēniņa dēlu piegājuši pie liela akmeņa. Velns uzlecis uz akmeņa un trīs reiz ar kāju piedauzījis. Akmens nocēlies no vietas un abi iegājuši lielā alā. Tad nu akmens atkal aizcēlies alai priekšā, abi kāpuši pa gaŗām trepēm lejā un nonākuši apakšzemē. No sākuma tur bijis patumšs, bet tad sākusi spīdēt tāda savāda zilgana gaisma un beidzot viss palicis gaišs, kad abi izgājuši skaistā pļavā, kur ganījušās govis un zirgi. Govis gribējušas maut, bet tām nenākusi balss ārā, tikai mute vien vārstījusies. Zirgi gribējuši zviegt, bet nevarējuši izzviegt un mutes vien plātījuši. Ķēniņa dēls par to brīnējies un nodomājis arī pats izmēģināt. Nu viņš pilnā kaklā kliedzis bet balss nenākusi no kakla ārā un neviens nedzirdējis viņa kliedziena. Ķēniņa dēls ar velnu gājuši tik tālāku apakšzemē iekšā. Nu ķēniņa dēls sācis klausīties. No tāluma nākusi tāda savāda rūkšana un larkšķēšana, bet abi gājuši vien tālāku. Priekšā bijusi jau redzama liela māja un ķēniņa dēls prasījis : "Kas tā par māju?"

"Tā ir mana pils!" atbildējis velns."

"Bet kas tur tik briesmīgi rūc un larkšķ ?" prasījis atkal ķēniņa dēls.

"Mana māte vāra ēdienu un putras katls larkšķ," atbildējis velns.

No pils iznākusi liela, liela vecene ar nokārušos seju un lieliem gaŗiem acu plakstieniem. Velns pamanījis, ka vecene nāk, iebāzis ķēniņa dēlu suņa būdā un sacījis: "Es iešu iekšā un aprunāšos ar māti. Tad es tevi saukšu vakariņas ēst."

Ķēniņa dēls palicis suņa būdā un velns iegājis savā pilī. Drīz vien velns nācis atpakaļ un vedis ķēniņa dēlu pilī iekšā. Viņš nu sēdies pie galda un sācis ēst. Velns apēdis veselu cepienu maizes un visu vērsi. Kad viss bijis noēsts, tad viņš sacījis uz ķēniņa dēlu: "Sāc nu ēst. Noskribini kaulus un tur tev pietiks.'`

Ķēniņa dēlam gribējies ēst, un viņš sācis skrubināt kaulus. Kamēr viņš skrubinājis kaulus, tikmēr bijis ar paēdis. Nu velns pasaucis jaunu meiteni un licis tai, lai uztaisa ķēniņa dēlam gultu. Ķēniņa dēls brīnējies un nevarējis atķert, kādēļ viņš šurp nācis Tam viss nodoms bijis izkritis no prāta.

Meitene nu izvedusi ķēniņa dēlu uz citu istabu un uztaisījusi tam gultu. Tad viņa kaut ko rakstījusi un zīmīti nolikusi zem pagalvja. Kad meitene - tā bijusi kalēja meita - aizgājusi, tad ķēniņa dēls paņēmis zīmīti un izlasījis tā: "Ja tev rītu velns kādu darbu dod, tad papriekšu pastāsti man!"

Ķēniņa dēls izlasījis zīmīti un nu tikai tas atcerējies, kādēļ nācis velnam līdz. Viņš licies gultā iekšā un gulējis nost.

No rīta velns cēlis ķēniņa dēlu augšā un uzdevis tam darbu: jāpiepļauj baltai ķēvei sēks un jāiztīra steliņš.

Kad ķēniņa dēls gājis uz stalli, pieskrējusi kalēja meita un prasījusi, ko velns tam licis darīt. Ķēniņa dēls stāstījis, ka tam esot jāpiepļaujot sēks baltai ķēvei un tai jāiztīrot steliņš.

"Vai," teikusi kalēja meita. "Baltai ķēvei neviens nevar sēka piepļaut, viņa apēd tik daudz, cik divdesmit četri zirgi var apēst. Tu nevari tik daudz sēka piepļaut. Un kad viņa grūdīs ārā, tad būs divi vai trīs vezumi sūdu uzreiz. Bet nu nebēdājies! Sapļauj klēpi sēka un iegāz to redelēs, tad ej pēc otra klēpja un nogriez kārkla klūgu. Kamēr tu iesi pēc otra klēpja, tikmēr baltā ķēve pirmo klēpi būs aprijusi un bubinās atkal. Viņa būs piegāzusi vai pussteliņa ar sūdiem. Tu nu iztīri steliņu, izkaisi ar granti un tad gāz sēku redelēs. Tad nu stāvi klāt, griez klūgu un saki tā: "pagaidi tik velna sterva, es tev žaunas aizgriezīšu ar klūgu, ja tu pa vienai zālītei neēdīsi!" Tad ķēve būs mierīga un ēdīs pa vienai zālītei."

Ķēniņa dēls aizgājis pēc sēka un atgriezis ķēvei krietnu nastu. Viņš iegāzis sēku redelēs un gājis pēc otras nastas. Kamēr ķēniņa dēls nesis otru nastu, tikmēr baltā ķēve bijusi jau visu pirmo nastu aprijusi un jau pa gabalam bubinājusi. Viņa bijusi piegāzusi vai pussteliņa ar sūdiem. Ķēniņa dēls iztīrījis steliņu, izkaisījis ar granti un aizgājis pēc kārkla klūgas. Nu viņš atnācis atpakaļ, iegāzis otru nastu redelēs un stāvējis klāt. Ķēniņa dēls griezis klūgu. Baltā ķēve prasījusi: "Ko ta ar to klūgu darīsi?"

"Es tev, velna ragana, aizgriezīšu žaunas, kā tu tik traki nevari rīt!"

"Ne, es vairs tik daudz neēdīšu." atbildējusi baltā ķēve un sākusi pa vienai vien zālītei ēst.

Vakarā nācis velns apskatīt, vai ķēniņa dēls pareizi izpildījis uzdoto darbu. Viss bijis kārtībā, ķēvei sēks bijis priekšā, ūdens silē un steliņš tīrs.

"Tu esi gan gudrs," sacījis velns. "Bet kas tev tādu gudrību mācīja?"

"Ā," atbildējis ķēniņa dēls. "To jau es pie sava tēva mācēju." Viss bijis kārtībā, velns nevarējis ne mazākās vainas atrast. Nu viņš uzdevis ķēniņa dēlam darbu nākamai dienai. Tas bijis tāds: "Rīt jāiet ganos un jānogana baltā tele."

Vakarā kalēja meita nākusi atkal gultu taisīt. Ķēniņa dēls nu tai sacījis: "Rītu man jāgana baltgalves tele."

"Vai, vai," teikusi kalēja meita. To tu nevarēsi noganīt. Tiklīdz tu viņu izvedīsi no kūts, viņa uzskries padebešos. Tā ir velna ragana. Kad tu viņu nevarēsi noganīt, tad velns tevi apēdīs. Bet nebaidies, še tev zīda kamoliņš, to tu piesien telei pie kājas un laid to, lai ganās. Kad tev būs jādzen mājā, tad tik tin kamoliņu cieti un tele pati nāks kūtī."

Kalēja meita iedevusi ķēniņa dēlam zīda kamoliņu un aizgājusi.

Otrā dienā ķēniņa dēls iegājis kūtī, kur stāvējusi baltgalves tele, un piesējis tai zīda diegu pie kājas. Nu viņš dzinis teli ganos, un tele spārdījusies un lūgusies, lai laižot vaļā, viņa mierīgi ēdīšot, bet ķēniņa dēls nelicies ne zinis, vadājis tik to pa diegu zāļainākās vietās un pats svilpojis.

Vakarā atkal nācis velns ķēniņa dēlu pārskatīt. Viss bijis, ka labāki nevarējis būt, un velns nevarējis ne mazākās vainas atrast. Viņš bijis tāds pikts un beidzot sacījis: "Tu esi gan liels gudrinieks! Bet tā nav tava gudrība. Bet nu nekas. Rītu es jūs abus laulāšu un dzersim kāzas."

Vakarā ķēniņa dēls tinis kamoliņu cieti un baltgalve tele pati ienākusi kūtī. Nu ķēniņa dēls gājis pie miera. Viņš iegājis savā kambarī un atkal kalēju meita nākusi tam vietas taisīt. Ķēniņa dēls teicis : "Mani rīt laulās, bet ar ko, to viņš man neteica."

Vai," iekliegusies kalēja meita. "Velns mūs rīt abus apēdīs. Viņš ir saodis, ka es tevi mācīju. Bet nu ej uz kūti un nokauj baltgalves teli, viņai galvā ir mazs kamoliņš. To tu izņem un atnes man. Še tev būs dūcis. Tas ir ass un norūdīts. Ar to tu varēsi teli viegli nokaut."

Ķēniņa dēls aizskrējis uz kūti un nokāvis baltgalvi teli. Viņš pārcirtis teles galvu un izņēmis kamoliņu. Tad viņš gājis atpakaļ savā istabā. Nu kalēja meita paņēmusi sauju smilšu, egles zaru un ķemmi. Kad viss bijis sataisīts tad kalēja meita un ķēniņa dēls izmanījušies no velna pils un bēguši prom.

Viņi bijuši jau tālu aizskrējuši, ka kalēja meita apstājusies un nometusi kamoliņu zemē. Viņa pati ar nometusies zemē un uzlikusi ausi uz kamoliņa un klausījusies.

"Viens skrien mums pakaļ!" teikusi kalēja meita.

Abi atkal bēguši tālāk. Dimdēšana bijusi jau skaidri dzirdama. Nu kalēja meita atkal nometusi kamoliņu un klausījusies. Tas ir velna kalps, kas mums dzenas pakaļ. Bet tas ir tāds pusakls un no tā mums nav ko baidīties.

Tūlin arī kalēja meita pārvērtusi sevi par miģeli un ķēniņa dēlu par odu. Abi nu sīkdami skraidelējuši pa gaisu. Pieskrējis pusaklais velna kalps, izskatījies, izklausījies un laidis atkal ļekas vaļā un skrējis atpakaļ[ uz velna pili.

Kalēja meita pataisījusi sevi un ķēniņa dēlu atkal par cilvēkiem. Abi skrējuši tālāk. Pusaklais velns aizskrējis atpakaļ ar tukšām rokām un vecais velns tam prasījis, ko šis redzējis? Nu pusaklais velna kalps stāstījis, ka nekā nevarējis izzināt un bēgļu atrast. To vairs neesot. Nu, vai tad šis [velna kalps) it nekā nav redzējis, prasījis atkal vecais velns.

"Ne," tā teicis velna kalps. "Vairāk tur nekā nebija, kā ods un miģele."

"Nu tu lops," tā teicis atkal vecais velns. "Tie paši vien jau bija. Vai tu nevarēji raut elpu uz iekšu un ieraut odu mutē? Gan jau miģele pati nāktu atpakaļ."

Nu vecais velns sūtījis bēgļiem otru kalpu pakaļ. Tas aizskrējis; ka zeme vien nodimdējusi.

Kalēja meita izmetusi kamoliņu zemē un atkal klausījusies. Viņa teikusi: "Mums dzenas atkal pakaļ!"

Abi skrējuši tik tālāk. Kad zeme sākusi dikti dimdēt tad kalēja meita pataisījusi ķēniņa dēlu par ērkšķu krūmu un pati palikusi par rozes ziedu. Pieskrējis velna kalps un meklējis odu un miģeli. Viņš izskatījies, izbrīnējies un oda ar miģeli nekur neredzējis. Nu velna kalps skrējis atkal atpakaļ pie paša vecā un stāstījis, ka oda un miģeles nekur neesot, tikai viens ērkšķu krūms vien esot un tam tik esot viena vienīga roze. Nu vecais atkal lamājies un teicis, ka tas krūms ar rozi tie vien jau bijuši, un triecis bēgļiem pakaļ trešo kalpu. Tas aizskrējis.

Kalēja meita atkal klausījusies un teikusi: "Mums skrien no pakaļas trešais velna kalps."

Kad velna kalps nebijis vairs tālu, tad kalēja meita pārvērtusies par baznīcu un ķēniņa dēls palicis par šķesteri. Šķesteris slaucījis baznīcu, ka pieskrējis velns un prasījis, ko šis darot? Šķesteris atbildējis, ka viņš slaukot baznīcu, jo rīt būšot lieli svētki. Nu vai tad šis neesot redzējis vienu puisi un meitu, prasījis velna kalps. Ja, esot gan redzējis, tā nu atbildējis šķesteris, un rādījis velna kalpam pavisam citu pusi, kur puisis ar meitu aizskrējuši. Nu velna kalps atkal aizdrāzies uz to pusi, kur šķesteris rādījis.

Tiklīdz velna kalps bijis prom, ka kalēja meita atkal pārvērtusies no baznīcas par cilvēku un šķesteris atkal palicis par ķēniņa dēlu. Abi nu skrējuši tik tālāk, vērodami katru troksni.

Velna kalps izskrējis lielu līkumu. Viņš nekā neatradis un skrējis atkal atpakaļ pie paša vecā un stāstījis, ka vairāk nekā viņš neredzējis, kā tikai baznīcu, un šķesteris tur slaucījis grīdu, jo rīt baznīcā būšot lieli svētki. Nu pats vecais saskaities un kliedzis: "Tie paši jau bija. Būtu tu saķēris šķesteri, baznīca pati atnāktu līdz."

Nu skrējis bēgļus meklēt pats vecais velns. Kalēja meita nometusi kamoliņu un klausījusies. Viņa atkal teikusi: "Mums nu skrien paka pats vecais velns."

Kad zeme sākusi neganti dimdēt, tad kalēja meita nometusi zemē egles zaru. Egles zars uzreiz palicis par lielu mežu. Velns nu pieskrējis pie meža un neticis cauri. Viņš rāvis kokus ārā ar visām saknēm, tad atkal lauzis un krimtis, kuŗus nevarējis izraut. Beidzot velns izkūlies mežam cauri un dzinies atkal pakaļ. Kalēja meita atkal klausījusies, un kad velns jau bijis pavisam klāt, tad nobērusi zemē sauju smilšu. Tai vietā uzreiz izaudzis liels smilšu kalns. Velns kārpījies un kasies, kamēr ticis kalnam cauri un dzinies atkal bēgļiem pakaļ. Kad tas vairs nebijis tālu pakaļ, tad kalēja meita nometusi zemē ķemmi un tā palikusi par platu un strauju upi. Velns bridis upē iekšā. Bet upe sākusi neganti krākt un viļņot. Velns tik bridis un peldējis, kamēr bijis beidzot atkal pāri.

Nu tas skrējis atkal bēgļiem pakaļ. Kalēja meitai nu vairs nebijis nekā ko zemē sviest. Arī vēl virszeme bijusi labu gabalu. Kad jau velns bijis tikpat kā klāt, tad kalēja meita pārvērtusies par lielu ezeru un ezera vidū bijis liels sērmūkslis un zem tā saknēm peldējis liels asaris. Asaris bijis ķēniņa dēls. Nu velns iebridis ezerā un gribējis dabūt asari rokā. Bet asaris bijis manīgs un slēpies zem sērmūkšļa saknēm. Velns pārskaities un klupis pie ezera klāt un sācis dzert un lakt ūdeni. Gandrīz jau pusezera velns izdzēris, un sērmūkšļam jau saknes bijušas no ūdens ārā. Bet uzreiz velnam plīsis kuņģis pušu un ūdens sagāzies atpakaļ ezerā. Nu velns bijis beigts un bēgļiem neviens vairs nedzinies pakaļ.

Drīz vien kalēja meita un ķēniņa dēls iznākuši virszemē. Viņi meklējuši ceļu uz ķēniņa pili. Bet putni bijuši izmētātos zirņus salasījuši un nekādas zīmes nebijis. Abi bēgļi maldījušies vēl labu laiku, kamēr aizgājuši ķēniņa pilī. Ķēniņa dēls aizvedis kalēja meitu uz smēdi. Vecais kalējs bijis traki laimīgs, ka redzējis savu meitu jau lielu izaugušu. Ķēniņa dēls nu taisījies iet atpakaļ uz tēva pili. Bet kalēja meita sacījusi: "Tu mani aizmirsīsi!"

"Kā tā?" prasījis ķēniņa dēls.

"Kad tu kādam mazam bērnam iedosi mutes, tad tev par mani vairs nebūs prātā."

Ķēniņa dēls gājis uz sava tēva pili. Pa to Laiku ķēniņienei bijusi piedzimusi maza meitene. Aukle nesusi meiteni ķēniņa dēlam pretim un viņš tai iedevis mutes. No tās reizes ķēniņa dēlam vairs nebijusi kalēja meita ne prātā.

Pagājis labs laiks un ķēniņa dēls vairs sen nedomājis par kalēja meitu. Reiz ķēniņiene nejauši ieminējusies par kalēja meitu. Nu arī ķēniņa dēls atcerējies doto vārdu un tūlin gājis pie kalēja meitas.

Viņš to vedis uz sava tēva pili. No tās reizes viņi vairs nešķīrušies un apprecējušies. Nu tie dzīvojot vēl laimīgi šo baltu dienu, ja vien jau neesot abi nomiruši.