3. A. 313 C. A. Vaivods Vārkavā, B. Spūļa krājumā.

Senos laikos dzīvoja viens bagāts kungs, kas sadomāja uzcelt tādu pili, kādas vēl nekur pasaulē neesot. Pilī vajadzējis būt tik daudz istabu, kā bišu šūņos actiņu. Viņš izlaidis ziņas pa visām pasaules malām, bet nevarēja atrast tādu meistaru, kas šo darbu uzņemtos. Daudzi gan sabrauca pārrunāt, bet neviens negribēja sākt pili celt.

Reiz kungs pats sadomāja braukt uz svešām zemēm un meklēt tādu meistaru. Viņš nu arī aizbraucis un ceļojis no vienas zemes uz otru, bet nekur nevarēja saklaušināt tādu amatnieku. Viņš nu brauc atkal bēdīgs atpakaļ uz savu muižu. Braukdams caur savu mežu, viņš redz, ka tur staigā viens vīrs ar cirvi pār plecu. Kungs viņam uzkliedz un sauc: "Nāc šurpu!"

Vīrs atnāk un prasa: "Ko vēlies?"

"Ko tu te staigā pa manu mežu? Manis jau sen nebija mājā, un kas tev še mežā jāmeklē?"

"Es dzirdēju, ka tu gribi celt tādu pili, kur tik daudz istabu, kā bišu šūņos actiņu. Es nu nācu apskatīt tos kokus."

"Vai tu mācēsi tādu pili uzcelt?" Mācēšu !"

" "Kādu maksu tu prasi par darbu?"

"Es nekādas maksas negribu. Atdod tikai man. to, kas tev, mājā pārbraucot, pirmais pretī nāks!"

Kungs pārdomā pie sevis: "Kas tad man pirmais pretī skries, kā suns?" Tad viņš atbild meistaram: "Labi, esmu ar mieru!" "Nu tad iegriez kreisās rokas mazajā pirkstiņā un paraksties man ar savām asinim!"

Kungs arī parakstās un meistars aiziet ar viņa zīmi projām. Kad kungs pārbrauca mājā, tad viņam skrēja pretī mazais dēliņš, vārdā Augusts, kas, kungam ceļojot, bija jau sācis kājām skraidīt. Kungs nu ir ļoti nelaimīgs, bet lūko apmierināties, ka varbūt nekas nebūs. Bet nu visu nakti dzird lielu troksni, it kā baļķus vedot. Kad kungs rītā piecēlās un izgāja ārā, tad bija savests tik daudz baļķu, ka nevarēja ne pārredzēt. Par dienu bija viss klusu, nedzirdēja neviena strādājam; bet par nakti iesākās atkal liels troksnis. Pēc trešās nakts skaistā pils jau bija gatava.

Pāriet viens gads pēc otra un bagātais kungs dzīvo laimīgs greznajās pils istabās. Tā gluži nemanot, arī dēls viņam jau ir pieaudzis. Atceroties līgumu ar meistaru, kungs paliek pavisam nelaimīgs. Dēls prasa, kas viņam kaitot; tēvs arī vairs nevar slēpt, ko viņš reiz izdarījis. Dēls par to nemaz neizbīstas un apņemas pats uzmeklēt pazudušo meistaru.

Sataisījies ceļā, dēls saka tēvam: "Ar Dievu!" un iet projām. Nogājis labu gabalu, viņš atsēstas pie viena ezera atpūsties. Ezera malā nolaižas trīs pīles, nomet savus pīļu svārkus un nu parādās trīs skaistas jaunavas, kas aiziet ezerā peldēt. Kunga dēls paņem vienus pīles svārkus un paslēpjas ezermalas krūmos. Drīz vien jaunavas atkal iznāk no ezera un apvelk savus pīļu svārkus, bet jaunākā paliek bešā. Viņa pamana kunga dēlu, lūdzas, Lai šis atdodot viņai svārkus, un stāsta: "Es jau zinu, ka tu gribi nākt pie mana tēva."

To dzirdēdams, šis tūlin atdod paņemtos svārkus. Pateikdamās par svārkiem, jaunava parāda viņam ceļu, kur jāiet, un stāsta tālāku: "Kad tu nonāc pie mana tēva, un tēvs tev uzdod kādu darbu, tad atnāc arvien pie manis! Es tev varēšu būt palīdzīga."

To teikusi, jaunava atkal aizlaidās par pīli projām, bet kunga dēls aizgāja kājām pa parādīto ceļu. Meistars arī, jau it kā gaidīdams, nāk tam priecīgs pretī, un saka : "Nu, labi dēls, ka esi atnācis! Es ar' tev tūlin uzdošu vienu darbu. Redzi, tur ir melns purvs. Šonakt tu tur nocērt krūmus, izlauz celmus, apaŗ, iesēj kviešus, izaudzini, nopļauj, samal un atnes man rītā brokastirn siltu pīrāgu no tiem miltiem! Ja tu manu darbu padarīsi, tad atdošu tev savu meitu par sievu."

Kunga dēls ļoti izbijās par tādu darbu un aizgāja uz meistara meitu gluži bēdīgs. Meita prasa: "Kādu darbu mans tēvs tev uzdeva?"

Kunga dēls izstāsta visas savas bēdas. Meita atbild gluži mierīgi: "Ej tikai gulēt! Rīts būs gudrāks par vakaru."

Kad uznāca nakts, meita visu izdarīja, kā tēvs bija vēlējis, un rītā agri atnesa Augustam siltu pīrāgu. Augusts paņēma pīrāgu un aiznesa to meistaram. Meistars saka: "Labi, dēls, ka izdarīji pirmo darbu, tagad tev došu otru. Šonakt iestādi dārzā vienu ābeli, izaudzē tur ābolus un atnes man tos rītā brokastim! Ja tu visu labi izdarīsi, tad atdošu tev savu meitu par sievu."

Augusts aiziet atkal uz meistara meitu, ne dzīvs ne miris no bailēm, un izstāsta tai visu, kas viņam uzdots. Meita to atkal mierina: "Ej tikai gulēt! Rīts būs gudrāks par vakaru."

Kamēr Augusts gulēja, tikmēr meita izdarīja viņa darbu un atnesa tam rītā jaunus ābolus, kurus tas tūlin nodeva meistaram.

Meistars saka: "Labi, dēls, ka izdarīji arī otru darbu, bet vēl tev jāizdara arī trešais. Aizved vakarā manu sirmo zirgu uz ezeru padzirdīt! Tad tev atdošu savu meitu."

Tāds darbs Augustam izlikās ļoti viegls, un viņš izstāstīja to itin priecīgi arī meistara meitai. Meita saka: "Priecāties ir par agru, jo tas darbs ir visgrūtākais. Tas vis nebūs zirgs, kas tev jāved uz ezeru, bet zirga ādā būs viņš pats. Es tev iedošu lielu dzelzu āmuru. Kad tu uzsēsties zirgam mugurā, tad tik sit viņam ar āmuru par galvu!"

Kad pienāca vakars, meita iedeva Augustam āmuru. Šis nu aiziet uz stalli, uzsēstas sirmajam zirgam mugurā un tik sit tam ar āmuru par galvu. Kā zirgs pieskrien pie ezera, tā viņš nogāžas gar zemi. Kunga dēls pievelk to aiz astes pie ūdens un iebāž purnu ūdenī, bet zirgs izkaŗ tikai mēli un nemaz nedzeŗ. Nu kunga dēls sēstas atkal zirgam mugurā un sit tam ar āmuru par galvu. Zirgam nu nāk galva ūdenī un tam, gribot negribot, ir jādzeŗ. Tā nu negantais zirgs tiek padzirdināts un atkal atvests stallī.

Rītā Augusts iet uz meistaru, un tas nāk viņam pretī ar maisā sasietu galvu. Viņš tūlin prasa: "Vai zirgu padzirdīji?" "Padzirdīju!"

"To tu gan neesi izdarījis ar savu spēku, bet ar manas meitas gudrību. Atnāc atkal rītā pie manis, tad es tev atdošu savu meitu."

Augusts atnāk priecīgs pie meistara meitas, kas tam tūlin jautā: "Ko tev tēvs sacīja?"

Augusts izstāsta priecīgo vēsti, bet meita vis nepriecājas un stāsta: "Tavi darbi vēl nav beigušies. Rītu mums, trim māsām, būs jāatlaižas par baložiem. Tēvs nobērs mums kviešus ko knābāt un liks tev uzminēt mani. Lai tu mani varētu atrast, tad es, graudus ēdot, kustināšu vienu kāju. Bet jā tu mani noķersi, tad tev klāsies slikti."

Rītā Augusts aiziet uz meistaru, kas to uzrunā: "Nu, iesim, es tev atdošu savu meitu."

Meistars viņu aizved uz klēti, nobeŗ tur kviešu graujus zemē, un tūlin atlaižas trīs baloži, visi trīs gluži vienādi. Meistars saka: "Uzmini nu, kuŗa ir mana jaunākā meita! Ja tu to noķersi, tad tā būs tava."

Augusts skatās, skatās - beidzot pamana, ka viens balodis kustina kāju. Viņš nu parāda meistaram to balodi, bet rokās viņu neķeŗ. Meistars paliek ļoti dusmīgs, bet slēpdams savas ļaunās domas, tikai pasacīja: "Atnāciet abi rītu pie manis, brauksim Laulāties."

Kad abi jaunie atkal satiekas, tad meita saka: "Mums nu ir steigšus jābēg, jo citādi mums abiem klāsies slikti."

Meita iespļauda trijos istabas kaktos, aizslēdz durvis un tad abi sāk bēgt.

Rītā meistars gaida, gaida, kad nu jaunie nāks, bet nevar sagaidīt. Viņš sūta savu sulaini, lai uzprasa, ko viņi tik ilgi kavējas, ka nenāk! Sulainis aizskrien, piedauza pie durvim un prasa: "Ko jūs tik ilgi darat ka nenākat?"

"Pirmās spļaudakas no istabas kakta atbild: "Mēs vēl tik esam uzcēlušies."

Sulainis atnāk un pastāsta meistaram, ka jaunie nupat tik vēl esot uzcēlušies. Brīdi pagaidījis, meistars uzkliedz sulainim: "Ei ātrāki un pasaki, lai viņi pasteidzas!"

Sulainis arī aizskrien un uzkliedz: "Nāciet ātrāki!"

Otras spļaudakas no istabas kakta atbild: "Mēs vēl tik mazgājamies."

Sulainis arī pārnes ziņu, ka jaunie tik vēl mazgājoties. Meistars noskaistas vēl vairāk un kliedz sulainim: "Sauc, lai tūlin nāk!"

Sulainis aizskrien un sauc: "Nāciet tūlin!"

Trešās spļaudakas no istabas kakta atbild: "Mēs jau ģērbjamies."

Sulainis nu atskrien ar vēsti, ka jaunie jau ģērbjoties. Meistars vairs negrib gaidīt, aizskrien pats uz meitas istabu, izlauž durvis, skatās - šo vairs nav, tikai spļaudakas stāv istabas kaktos. Meistars aizskrien atkal uz māju, pakliedz sulaini un liek tam, lai dzenas bēgļiem pakaļ, un lai atved viņus tūlin šurpu.

Kunga dēls ar meistara meitu ir jau bēguši visu nakti, bet rītā viņi dzird, ka zeme rīb un viņiem dzenas pakaļ. Tad meita pārvēršas par govu pulku un Augusts par ganu. Atskrien sulainis un redz, ka pēdas ir izzudušas un bēgļu nekur nav. Viņš griežas atkal atpakaļ pie meistara, kas tam tūlin uzprasa: "Vai redzēji bēgļus?"

"Neredzēju." Nu ko tad tur redzēji?"

"Redzēju tik govu pulku un ganu."

"Tie paši jau ir bēgļi, ved viņus šurpu!"

Sulainis atkal aizskrien un bēgļi arī mana, ka viņiem dzenas pakaļ. Meita nu pārvēršas par aitu pulku un Augusts par aitu ganu. Sulainis viņu nepazīst un griežas atpakaļ. Meistars kliedz : "Kādēļ tu bēgļus neatvedi?"

"Govu vairs nebija, es redzēju tik svešu ganu ar aitām."

"Tie paši jau bija bēgļi!"

Meistars vairs netic sulainim un sāk dzīties pats bēgļiem pakaļ. Šie arī dzird zemi dimdam un meita saka uz Augustu: "Nu vairs nav labi, tēvs pats skrien šurpu."

To teikusi, meita pārvēršas par ezeru, kunga dēls par zivi ezerā un ap ezeru aizdegas sēra uguns. Pieskrien meistars, grib šos ķert, bet sēra ugunī deg rokas. Redzēdams, ka netiek šiem klāt, viņš vēl uzkliedz lielās dusmās: "Nu tad skrienait arī projām! Bet tu, nepaklausīgā meita, vaidēsi visu savu mūžu."

Meistars aiziet atpakaļ uz savu māju, bet Augusts ar viņa meitu nonāk laimīgi pie tēva pils. Pie pils vārtiem Augusts saka meitai: "Tu pagaidies še pie vārtiem, lai es tēvam papriekšu izstāstu, ko mēs esam piedzīvojuši."

Meita atbild: "Bet es baidos, ka tu mani aizmirsīsi." Kā es tevi varētu aizmirst?"

"Kad tu ieej istabā, tad vari visiem vēlēt labu dienu un arī visus nobučot, bet nebučo tikai to, ko tu redzi pirmo reizi! Citādi tu mani aizmirsīsi."

Augusts arī apsolās visu tā izpildīt. Istabā iegājis, viņš redz pirmo reizi savu jauno māsiņu un tūlin nobučo to, aizmirsdams savu solījumu. Bet līdz ar to, viņš aizmirst arī skaisto jaunavu, kas viņu izglābusi no briesmoņa varas.

Nākošā rītā kungs iziet no savas pils un redz pie pils vārtiem lielu liepu izaugušu. Visi ļaudis brīnās, un nevar saprast, kā tas varētu būt noticis.

Pēc neilga laika vecais kungs bija sadomājis savu dēlu apprecināt. Viņš bija atradis kādu skaistu jaunavu, kas arī dēlam ļoti patika. Drīz vien sataisīja kāzas un kāzu viesi aizbrauca uz baznīcu. Kad jaunais pāris piegāja pie altāra, tad baznīcā ielaidās viens balodis, pārkoda tur vienu gredzenu, pusi iedeva kunga dēlam un ar otru pusi aizlaidās atkal pats projām.

Kad jaunais pārs bija salaulāts, un visi kāzu viesi brauca atkal atpakaļ uz pili, tad liepa pie pils vārtiem bija pazudusi.