4. A. 313. 403 A. Pētersons. LP, V, 151, 1.

Reiz vīrs smēla pie akas ūdeni. Velns ieķērās vīram bārdā, sacīdams: "Vaļā netiksi, iekāms neapsolīsi to, kas tev mājā nezināms."

Neko darīt - jāapsola. Nu velns pasaka: "Tavai sievai piedzima meitiņa ar zelta matiem, nosauc viņu par Māriņu un gaidi, kamēr pēc divpasmit gadiem viņai paka iešu."

Bet tēvs iedāvināja Māriņai mazu āzīti; to viņa ļoti mīļoja un izaudzināja lielu. Āzītis, liels izaudzis, uztaisīja mazas ragutiņas un Māriņa atkal izšuva sev raibu galvas drāniņu no zīda.

Divpadsmitajā gadā velns taisījās Māriņai paka nākt. Bet āzītis iesēdināja Māriņu ragutiņās, pārsedza ar zīda drāniņu, iekŗāva vēl bērzu slotiņu, dzelzs suseklīti, klēpi siena, tad aizjūdzās pats priekšā un aizbrauca ar Māriņu uz citu pusi, lai velns nedabūtu rokā. Aizbraukdams vēl pieteica tēvam: "Ja velns atkuļas, Māriņu meklēdams, nesaki priekš pusnakts, kur viņa palikusi. Mums jāaiztiek labā gabalā, tad tu varēsi teikt.

Āzītis brauc, brauc - satiek svešu kungu; tas vaicā: "Kur braukdams?"

No vienas pilsētas uz otru, siena gružus lasīdams, sav galviņu baŗodams."

"Ko mājā Māriņa dara?"

"Šuj zīžu nēzdaudziņus, savus viesus gaidīdama."

Tas kungs aizbrauca garām; bet drīzi satiek citu kungu un tam jau divas galvas. Divgalvis vaicā : "Kur braukdams ,

No vienas pilsētas uz otru, siena gružus lasīdams, sav galviņu baŗodams."

"Ko mājā Māriņa dara?"

"Šuj zīžu nēzdaudziņus, savus viesus gaidīdama."

Tas kungs aizbrauca garām; bet drīzi satiek citu kungu un tam jau trīs galvas.

Trijgalvis vaicā: "Kur braukdams?"

Āzītis tāpat atbild. Arī trijgalvis aizbrauc gaŗām un nemaz nepaskatās, kas apakš zīžu drāniņas un siena klēpja slēpjas. Tā āzītis ceļā saticis pavisam divpadsmit svešus kungus un katram kungam bijusi viena galva vairāk, nekā viņa priekšbraucējam ; visi viņi aizbraukuši tēva mājā un ēduši, dzēruši līdz pusnaktij. .

Pašā pusnaktī divpadsmitgalvis pirmais jautājis: "Kur Māriņa? kur Māriņa?"

Neko darīt - tēvam bijis jāteic, ka āzītis aizvedis. Tūlin visi divpadsmit velni dzinušies āzītim pakaļ un drīzi panākuši. Bet āzītis mudīgi nosviedis bērzu slotiņu zemē, tur izaudzis biezs mežs priekšā, ka velni tālāk netikuši. Tomēr velni aizlobuši pie kalēja, nokaluši cirvjus, nocirtuši mežu un atkal dzinušies pakaļ.

Tagad āzītis izmetis no ragutiņām dzelzs suseklīti, tur gadījusies augsta dzelzs sēta. Velni nevarējuši sētai pārkļūt, tādēļ aizskrējuši pie kalēja, nokaluši lemešus, vegas, izlauzuši sētu un atkal dzinušies pakaļ.

Tagad āzītis nometis siena klēpi zemē, tur izaugusi bieza zāle. Velni pinušies pa zāli un nevarējuši cauri tikt; tādēļ aizskrējuši pie kalēja, nokaluši izkaptis, pļāvuši zāli.

Bet par to laiku āzītim gadījās Daugava priekšā. Viņš paņēmis Māriņas zīžu drāniņu, iemetis Daugavā, tūlin pār Daugavu gadījies tilts. Āzītis pārbraucis Daugavai itin laimīgi un viņpus Daugavas uzbraucis kalnā. Bet pašu brīdi arī velni beiguši zāli pļaut un dzinušies pār Daugavu āzītim pakaļ. Tomēr viengalvis jau noslīcis turpat viņā malā, divgalvis drusku tālāk gan papeldējis, bet arī noslīcis. Un tā viņi visi, cits par citu gan tālāk papeldējuši, bet tomēr apslīkuši. Tikai pats divpadsmitgalvis pārpeldējis un jau tiecies kalnā kāpt, iesaukdamies: "Nupat būs rokā!", bet tad kritis arī augšpēdu Daugavā atpakaļ un noslīcis.

Nu āzītis ar Māriņu aizbraukuši ķēniņa pilī un lūgušies nakts māju. Šim ķēniņam bijusi sieva, vārdā Māriņa, bet tai bijuši melni mati. Līdz ķēniņš ieraudzījis āzīša Māriņu ar zelta matiem, viņam melnmate vairs nav patikusi. Aizdzinis to prom un apprecējis zeltmatu Māriņu. Tomēr melnmatu Māriņa lūkojusi zeltmatei atriebties. Reiz melnmatu Māriņa pierunājusi zeltmatu Māriņu gar upmali pastaigāties. Zeltmate gājusi gar krastu, šī ārpusē. Un līdz ko gājušas dzelmei gaŗām, melnmate iegrūdusi zeltmati upē, pārsējusi savus matus ar drānu un iegājusi pie ķēniņa, par zeltmati teikdamās.

Ķēniņš vaicā: "Kādēļ tev mati pārsieti?"

"Galva sāp!" melnmate izmelojusies.

Ķēniņš nav vīlies vairāk un paturējis arī šo pie sevis. Bet melnmate ir āzītim gribējusi vēl atriebties. Ko šis tādu zeltmati te esot atvedis? Viņa pierunājusi ķēniņu, ka āzītis nokaujams. Griboties slimā dienā gaļas ēst. Ķēniņš liek āzīti kaut. Bet āzītis gauži lūdzas: "Atvēliet drusku upē nomazgāties.

Atvēlējuši. Āzītis ielēcis upē un manījis, ka zelta zivtiņa skrien viņam pa vēdera apakšu. Gan manījies ķert - nenoķēris. Iznācis malā - šie tūlin kaut; bet āzītis lūdzies: "Atvēliet nožāvēties!"

Atvēlējuši. Līdz bijis sauss - gribējuši kaut; āzītis lūdzies: "Žāvējoties novārtījos -- atvēliet smiltis noskalot."

Labi. Āzītis ielēcis skaloties - atkal zelta zivtiņa izpeldējusi pa vēdera apakšu; gan ķēris - nenoķēris. Izpeldējis malā šie par varu tagad kaut. Bet āzītis lūdzies: "Ko slapju, tādu vienā mārkā kausiet'? Nožāvēšos."

Labi. Tomēr āzītis gudrs diezgan. Tīšām atkal novārtījies smiltīs un nu bijis jālaiž vēl reiz upē skaloties. Atkal zelta zivtiņa izpeldējusi pa vēdera apakšu. Āzītis ķēris, ķēris zelta zivtiņu, un re - noķēris zivtiņas vietā zeltmatu Māriņu. Nu iznesis malā un vedis ķēniņam rādīt, kas tās par lietām, kur zeltmate upē cēlusies? Ķēniņš manījis, ka slimā viņu piekrāpusi. Tūlin ieskrējis pie gultas un uzsaucis slimniecei, lai rādot matus. Šī nerādījusi. Dusmās ķēniņš pats atraisījis drānu un redzējis melnos matus. Tūlin paķēris slimo viltnieci, - viņa nav slima bijusi - tikai izlikusies par slimu, - iebāzis mucā, uzlējis sālītu ūdeni virsū, iemetis bedrē un sasviedis akmeņus virsū. Nu nodzīvojis ar savu zeltmati laimīgu mūžu; arī āzi ēdinājis un kopis, kamēr tas vienreiz nosprādzis.