6. A. 313 B. C. A. Gari-Juone no 55. ;. v. Kromanes Brigitas Bikovas pag. Kultūras balss kr.

Agruok dzeivuoja vīns baguots saimnīks, vuordā Jezups. Vysod kad nūkyuļa labību, jis, pametja kulā leidz ūtram reitam. Aizīt ūtrā reitā un redz, ka uz rudzim sēd krauklis un ād rudzus. Saiminīks palyka dusmīgs un gribēja kraukli nūsist. Atsamērēja sist, a krauklis lyudzjās : "Nasit, saiminīks, es jau treis godi kai tovus rudzus ādu!"

Saiminīks palyka vēļ dusmīguoks un gribēja nūsist uz vītas, a jis vēļ stypruok lyudzjās: "Saiminīks, nasit manis! Es tev samoksuošu, tikai vēļ treis godus pabaruoj mani!"

Saiminīks paklausīja kraukli un atvedja pi sevis. Vīnu godu jis īlyka kraukli mīžu orūdā, ūtru godu rudzu orūdā un trešu godu īlyka kvīšu orūdā. Kad treis godi beja paguojuši, krauklis soka saiminīkam: "Sēstīs man mugurā un brauksim pi munom muosom, juos tev atleidzynuos."

Zemnīks sādās kraukļam mugurā un jis jū aizvedja pi vacuokuos muosas, kuras mozuo ustabiņa grīzjās uz vystas kuojas. Pīskrējis pi ustobiņas, krauklis nūsalaidja, palyka par cylvāku un guoja obeji ustobā. Muosa soka: "Oi, bruolīt, cik ilgi tevis naredzēju! Kur tu beji?"

Bruols soka: "Es beju pi ituo cylvāka, jis mani šešus godus baruoja, samoksuoj jam par tū!"

Pamīluoja jei obējus, pasavēŗa kastē un soka: "Man nava tik daudzi kū par sešim godim samoksuot."

Bruols izguoja uorā, palyka par kraukli, uzsādynuoja saiminīku sev mugurā un aizskrēja pi vidējuos muosas. Pīskrējis pi ustabas, nūsalaidja, palyka par cylvāku un obēji īguoja ustobiņā, kura grīzjās uz vystas kuojas. Bruoli iraudzējuse, muosa soka: ,,Oi, bruolīt, cik es tevis ilgi naredzēju!"

Tod jei sataisīja maltīti un pamīluoja obējus. Kad ji beja paāduši, jis sacīja: "Muosiņ, samoksuoj itam cylvākam, jis mani sešus godus baruoja."

Muosa paceļ skreinei vuoku, pasaver un soka: "Man nava tik daudzi naudas, kai par sešim godim samoksuot!"

Tod jis atsavadīja ar muosu, izguoja uorā, palyka par kraukli un soka uz saiminīku: "Sēstīs man mugurā!"

Nyu jī aizskrēja pi jaunuokuos muosas, kuras muojiņa taipat grīzjās uz vystas kuojas. Jis otkon, pīskrējis pi muojiņas, pasataisēja par cylvāku un obēji iguoja ustobiņā. Muosa soka: "Oi, bruolīt, cik es tevi ilgi naredzēju!"

Pataisīja jei maltīti, obējus pabaruoja un bruols soka: "Muosiņ, samoksuoj itam cylvākam, jis mani sešus godus baruoja." Muosja, nateikdama ni vuorda, pajēmja atslāgu, izjēmja nu leluos skreines mozu skreinīti un sacīja padūdama: "Pajem šū kastīti (skreinīti) un nataisi vaļā leidz sātai. Ka aizīsi sātā, izej uz kaida šmukuoka kalniņa un tūlaik taisi skreinīti vaļā!"

Tod izjēmja nu sovim motim (golvas) kemmi un teicja: "Jo byus kaids yudins vai upe, īsvīd kemmi, izzataisīš tylts un tu puorīsi."

Saiminīks laidjās ceļā. Īt vīnu dīnu, īt ūtru, īt, īt, bet sāta vēļ tuoli. Daguoja pi jyurmolas un jam cīši gribējās pasavērt skreinītē. Jis napacītja un attaisīja skreinīti, par reizi izzataisīja taida skaista muoja, kaidas jis vēļ nikod nabeja redzējis, un muojā vysa kuo gona, kuo tikai gribi, a uorā tikt navar: durovas īīt taišņi jyurā. Nu tuolīnes jis redz tyvuojas vīns kuģis, tys kuģis pīīt pi muojas un vīns kuģinīks īīt pi juo. Saiminīks sēdēja muojā cīši bēdīgs. Kuģinīks soka: "Cylvāks, kuo tu bāduojīs?"

Tys atsoka: "Kai es nasabāduošu, ka navaru tikt uorā? Kai tik pa slīksni speru, kreitu jyurā."

"Nabāduoj," soka kuģinīks, "atdūd man tū, kuo tu muojā nazyni, es tev atdūšu šū muoju un vysu kas muojā ir."

Tys beja valns. Cylvāks dūmuoja, dūmuoja, vasalas sešas stundes par vysu kas muojā ir: par sīvu, bārnirn, zyrgim, gūvim, cyukom un vysim dzeivnīkim, un jam iykuos, ka jis vysu zyna, kas muojās ir, un golu golā soka: "Jem ar!"

Tyulin valns pajēmja muoju, saškatynuoja komūlī, īlyka skreinītē un atdevis saimnīkam, soka: "Jem un ej uz sātu!"

Jezups pajēmja skreinīti, pasyta padusē un Laidjās uz sātu Ilgi guoja un daguoja pi sovas sātas, jam izskrīn prīkšā dāls Juonīts, kuram beja jau četri godi, un soka: "Tēt, tu jau mani atdevi, es; jau vairs ilgi pi tevis navaru dzeivuot!"

Par dāla pazaudēšonu Jezups stypri nūskuma, pacēļa sincēs (priekšiņā) greidu un īsvīdja skreinīti zam greidas pīlykdams: "Man vairuok navajaga nikuo.

Tai guoja gods pēc goda un puika beja jau pīcpadsmit godu, tūreiz atsasveicynuoja ar sovim vacuokim, muosom un laidjās ceļā. Īdams jis pīguoja pi vīnas ustabiņas. Īguoja ustabiņā, ustabiņā uz cepļa sēdēja vīna vaca vecenīte. Jis padevja vecenītei iobvokoru un vecenīte lyudzja, lai jis puorguļ par nakti. Puisis izstuostīja vecenītei vysas sovas bādas, tod vecenīte sacīja:

"Aizej, dāls, uz jyurmolu, tur byus vīns lels akmens, tu nūzaglobuoj aiz leluo akmeņa, te atskrīs divpadsmit bolūdīņu. Vīnpadsmit bolūdīņu nūliks drēbes uz akmiņa, a divpadsmituo pi akmiņa. Juos drēbes tu pajem un paglobuoj, kad cytas bolūdīnes aizskrīs, tod jei prasīs: " Voi esi vacs, voi pusmyuža, voi jauns, kas munas drēbes pajēmi? Jo esi vacs, tod paliksi par munu eistū tāvu, jo pusmyuža, tod par munu eistū dzjadzi (onkuli), jo jauns, tod par munu eistū bryuguonu." Kad bolūdīne pādējū pasacīs, tod tu atsasauc un atdūd drēbes."

Jis paklausīja vecītes un aizguoja uz jyurmolu, nūsaglobuoja aiz leluo akmiņa. Dreiž atskrēja divpadsmit bolūdiņu. Vīnpadsmit nūlyka drēbes uz akmiņa, bet divpadsmytuo pi akmiņa, jis tuos divpadsmytuos drēbes nūzoga. Kad cytas bolūdīnes aizskrēja, tod jei prasīja: "Voi esi vacs, voi pusmyuža, voi jauns? Jo esi vacs, tod byusi muns eistais tāvs, jo esi pusmyuža, tod muns eistais dzjadzja, juo jauns, tod muns eistais bryuguons."

Kai tikai bolūdīne pasacīja pādējū, jis atsasaucja un atdevja drēbes. Bolūdīne jū puornese par jyuru un sacīja: "Mes asam divpadsmit muosas kai vīna, es asmu vvsjaunuokuo. Myusim ir divpadsmit kambaru, vīnpadsmit durovom ir sudobra klindzīši, a munom durovom zalta klindzīts. Tu atrassi munu kambari pēc klindzīša."

Bolūdīne aizskrēja, paruodījuse muoju, uz kuru jam juoīt. Jis nūguoja pi tuos muojas un īraudzēja augstu sātmali ar osim mītu golim un uz ikkotra mīta izvārta cylvāka golva. Jam tyka bails, bet jis guoja, paguoja garum vīnpadsmit kambarim ar sudobra klindzīšim un īguoja iškā tamā, kuram beja zalta klindzīts Bolūdīne soka: "Tagad tu īsi pi muna tāva, jis tev sacīs: "Sēstīs krāslā," bet tu nasasēst tamā krāslā, jo tod jis tev aizdūs taidu dorbu, ka tu navarēsi izdarēt."

Un jis aizguoja pi bolūdīnes tāva, vacuo valna. Valns īraudzījs soka: "Ot, lobs, muns dāls, ka atguoji pi manis!"

Tod jis padevja jam ēst un krāslu, uz ko atsasēst. "Es sātā vysod, kuojom stuovādams, ādu, sacīja jis un nasasāda. Tūreiz valns sasadusmuojis, nūsaspļaun un aizskrīn ka kadaki [zābaku galvas] vīn nūklaudz. Dāls dūmuoj: "Ka valna nava, tod var atsasēst krāslā," un atsasāst. Valns tyulin puisi gluostīdams soka: "Lobs dāls, lobs! Ej par nakti uz jyurmolu, tī izbyra jyurā vīna mogoņu buca [muca], sakausti bucu, salosi mogonas, saber bucā, aiztaisi bucu cīši kai beja."

Vēļ īdevja leidza kūka ciervīti, vasarīti un ēvelīti. Dāls nūskumis aizguoja pi bolūdīnes un pastuostīja par vysu, kū juos tāvs sacīja un jei jam pasacīja: "Ej gulātu!"

Tod bolūdīne pajēmja sovu svelpīti, izguoja uorā un aizsvelpja. Par reizi pīskrēja pulks mozūs čortiņu un bolūdīne jim gasacīja: "Ejat uz jyurmolu, tur ir jyurā izbyrušas mogonas un sapleisuse buca, sakaustīt bucu, salosīt mogonas, saberīt bucā iškā un tys jums juoizdora leidz pusnaktei."

"Labi" - atsacīja čortiņr un aizguoja pi dorba.

Uz reita gusi jei izmūdynuoja Juonīti un sacīja: "Ej tagad uz jyurmolu un kausti bucu, kad tikai muns tāvs taukstīs bucu, sit vīn jam ar vasari par pierstim."

Dreiži pēc tuo aizguoja reitā ari valns uz jyurmolu, saraustīja placus un nūsabreinuoja, ka jis tū par nakti padarīja, un suoka taukstīt bucu. Dāls tikai metja vīn valnam ar vasari par pierstim. Lai gon valnam piersti suopēja, bet jis vys sacīja: "Labi, dāls, labi!"

Nyu jis otkon atguoja pi bolūdīnes. "Tagad tu aizīsi pi muna tāva, jis tev liks sēstīs krāslā, bet tu krāslā nasasēst, jo tad jis aizdūs tev taidu doriu, kā naspēsi izdārīt," sacīja bolūdīne.

Jis aizīt pi tāva, valns soka: "Sēstīs, dāls, krāslā, sēstīs!" "Es vysod ādu stuovūt!" tm nasasāda.

Valns sasadusmuoja, nūsaspļuovja, un aizskrēja, ka kadaki vīn nūklaudzēja. Dāls nasasāda, tikai dasadyuŗa pi krāsla un uz reizes valns gluosta juo golvu un soka: "Lobs, dāls, lobs!"

Jis atsasāda. Valns jam uzlyka izcierst meža gobolu, leidumu izart, pīsēt kvīšu, kvīšus nūkult, samalt, izcept pluociņus, a rm bolkom iztaisīt muoju. lzcapiūs pluociņus vajag salikt jaunajā muojā uz plauktim. Tys vyss dorbs juopadora leidz reitam. Tod valns jam īdevja kūka ciervīti, zuodžīti, kūka vasarīti un kūka ēveli. Tagad jis bēdīgs aizguoja pi bolūdīnes un pastuostīja vysu, kū tāvs jam beja sacējis. Bolūdīne soka: "Ej gulātu!"

Jei pajēmja sovu svelpīti, izguoja uorā un aizsvelpja. Uz reizes pīskrīn vēļ mozūs čortiņu. Bolūdīne soka: "Leidz pusnaktei ejte izcērtīt meža gobolu, izarīt leidumu, pīsējīt kvīšus, tūs izkūlīt, izcepīt pluociņus, un iztaisījuši nu bolkoīn jaunu muoju salīkat pluociņus pa plauktim!"

"Labi!" atsacīja čortyi un aizguoja dorbā. Zam gaismu jei izmūdynuoja dālu un soka: "Ej uz tū muoju un reitā, kad aizīs muns tāvs un raudzēs, voi sīnas ir gludas, tad tu dūd viņam ar vasarīti par pierstim!"

Reitā atīt valns un rauga sīnas, voi ir gludas, a jis atsavalk un dūd vīn pa pierstim ar vasarīti, bet valns, placus raustīdams, soka: ,;Labi, dāls, labi!"

Dāls aizīt vēļ pi bolūdīnes un vysu pastuosta. Jei soka: "Ka tu aizīsi pi muna tāva, tod nasasēst krāslā, bet ēd stuovūt, jo tu atsasēsi, tod jis aizdūs taidu dorbu, ka tu naspēsi izdarīt!"

Īt vēļ jis pi valna. Valns dūd jam ēst un soka: "Lobs, dāls, lobs, sēstīs!"

"Es vysod ādu stuovūt!" atsacīja dāls un nasasāda. Valns sasadusmuojis, nusaspļuovja un aizskrēja, ka kadaki vīn nūklaudzēja. Dāls ād, ād, aizmierst un atsasāst krāslā. Par reizi valns kluotu un soka: "Ot lobs dāls, tu tagad izmuocīsi munu jaunū 4 godu zyrgu."

DāIs sevī dūmuoja: "Kas man tī kū muocīt? Es na taidus zyrgus asmu muocījis."

Jis īt pi bolūdīnes, un pastuosta, kaidu dorbu tāvs aizdevja izdarīt.

"Jis pats byus par zyrgu," soka bolūdīne un īdūd jam sadlus, dzelžu āmuri un soka: "Ka izvess zyrgu nu klāva, dūs sadlus, tūs tu najem, pasoki, ka tev ir sovi. Ar tīm sadlim, kur tev dūs, zyrgs izaceļs gaisā. Kad zyrgs celsīs gaisā, tod tu tikai dūd vīn ar vasari aušu storpā, cikom jis nūsalaiss zemē."

Pēc tam mozī čortiņi izvad lelu apsadluotu zyrgu uorā, a jis i soka: "Jemīt sovus sadlus un īmovus nūst, man ir pašam sovi sadli un īmovi."

Kad sadlus nūjēmja, jis apsadluoja ar sovim, sādās zyrgam mugurā un izjuoja pa vuortim. Kai tikai izjuoja pa vuortim, tyuliņ zyrgs ceļas gaisā, bet jis syt vīn aušu storpā, syt vīn aušu storpā ar vasani, cikom sasyta golvu. Tūreiz zyrgs mežā nūsalaidja taišņi uz zemes un atguoja kai vysi zyrgi pa zemes ceļu uz muojom. Viņš otkon īguoja pi bolūdīnes un par vysu pastuostīja. Jei soka: "Ej nyu sēstīs krāslā un ēd mīrīgi!"

Jis aizguoja, atsasāda krāslā, mīrīgi paēdja. Te īīt valns ar lupotom apsītu golvu un līlēj dālu: "Ot lobs muns dāls, ot lobs! ka zyrgu izmuocīji! Man ir divpadsmit meitu, kuru tu gribēsi, tū i jem, bet vysas meitas kai vīna."

Īdams pi bolūdīnes, jis dūmuoja sevī: "Es izlasīšu sev kuru cytu," a bolūdīne vysu tū par reizi zynuoja. Jis īīt gi bolūdīnes un soka: "Tāvs sacīja izlasīt, kuru es gribūt."

"Zynu gon, ka tu gribi cytu, bet na mani izlasīt. Jem, kuru gribi, bet es asmu nu vysom gudruokuo," sacīja bolūdīne.

"Kai tod es zynuošu, kura tu esi?" vaicuoja jis.

"Tāvs vysas myusus nūstuodīs rindā. Kad tu trešu -reizi īsi apsavārdams, man uz daguna izzamess myusa. Es ar lakatiņu myusu nūdzeišu, tod tu ej un pajem mani" - pamuocīja bolūdīne, "bet tāvs manis žāluos un par reizi naatdūs, tod pataisīs myusus par divpadsmit balūdīnēm, mes byusim vīnaidā spolvā un vīnaida auguma."

"Kai es zynuošu, kura tu esi?" otkon vaicuoja jis.

"Kad tu trešu reizi īsi apsavārdams, tod es paceļšu spourniņu un nu ker mani," runuoja bolūdīne.

Valns izvad sovu divpadsmit meitu un pasiota vysas vīnā streipē un soka: "Ej, dāls, izlosi, kura tev pateik!"

Meitas beja vīnaida auguma, vīnalduos kleituos, vīnaidim motim, ar vuordu vysas kai vīna. Dāls īt vīnu reizi apsaver, ūtru reizi, a valns vys skubynuoj: "Nu jem, kuru tu gribi, jem dreižuok!"

Trešu reizi īt garum rindai un vīna pavācynuoja ar lakatiņu, tod dāls par reizi pīguoja un pajēmja pašu jaunuokū. Valns soka: Vai! Tu pajēmi munu vysujaunuokū un vysugudruokū meitu!

" Nu vēļ izlosi nu divpadsmit bolūdīnem vīnu, kura tev patiks. "Labi," atsoka dāls. Valns vysas sovas divpadsmit meitas puortaisa par bolūdīnem, pabuorsta graudus un salaiž, lai losa. Bolūdīnes vysas kai vīna, -- kņuopuoj graudus. Jis staiguoj apleik un veras, kuru jemt. lt vīnu reiz, īt ūtru, a valns skubynuoj: "Nu jem dreižuok, jem tū, kura tev pateik!"

Īt jis trešu reizi apkourt un redz, ka vīna pacēļa spuorniņu, jis tyuliņ i soka: "Es jemšu tū, kura pacēla spuorniņu!" un tū pajēmja. "

"Vai, tu pajēmi munu vysujaunuokū un vysugudruokū meitu! žāluodams izsauce valns, "nu jem ar!" un vēl īdevja divējus zalta gradzynus. Pēc tam izstaiguoja kotrs sovu molu. Bolūdīne ar sovu veiru aizguoja uz kambartiņu, jei soka: "Šūnakt mums juobāg pa ceļu, cytaidi tāvs var aizdūt taidu dorbu, ka navarēsim izpildīt."

Tod jei nūspļuovja slīkas treis reizes, vīnu reizi pi gultas, ūtru reiži ustobas vydā un trešu reizi pi slīkšņa, a gradzynu izlyka uz lūga. Sāstas obēji vīsolā un brauc nu elles prūjom, bet gradzynus aizmiersa pajemt. Reitā Lucipers atsamūdīs syuta mozūs veļniņus: "Eite pasaverīt, voi jī nasaceļ, jī var aizbēgt!"

Veļniņi aizskrīn pi bolūdīnes kambara durovom un prosa: "Voi jyus jau ceļatīs?"

Slīkas kambarī atbild: "Mes ceļamīs!"

Tai mozī aizskrīn pi vacuo un pastuosta, ka jau ceļūtīs. "Juo jau ceļas, tod var aizskrīt, eite un sorguojīt," pasacīja valns. Mozi veļniņi otkon aizīt pi durovom un prosa: "Kū jyus dorat?"

"Mes mozguojamīs," atbild slīkas kambarī. Jī aizskrējuši "

pastuosta večam, ka jau mozguojūtīs.

"Jo jau mozguojas, tod var aizskrīt, eite un sorguojīt!" Vēļ veļniņi aizīt pi durovom un prosa: "Kū jyus dorat?" "Mes gērbamīs" - atbild slīkas. Jī aizskrīn un pastuosta tāvam, ka jī gērbas. "Jo gērbas, tod var aizskrīt, eite un sorguojīt !"

Vēj reizi skrīn veļniņi un vaicuoj: "Kū jyus dorat?"

Nikas nikuo naatbild, vyss klusu. Atskrīn mozī un pastuosta, ka kambarī klusums, nikas nikuo naatbild.

"Nu tod ir prūjom, dzenītīs dreižuok pakaļ!" pavēlēja va cais valns. Mozī velniņi skrīn, skrīn, nikuo naredz, a bolūdīne bāgdama vysu laiku klausējās, jei dreiži nūzalaiž zemē un soka: "Dzanās!"

" Bolūdīne tyuliņ pataisa jū par baznīcu, a pate palīk par baznīckungu. Veļniņi daskrīn pi baznīcas, īt īškā, vysur apsaver un nikuo naredz, tikai dzierd bolsu, kurs sauc: "Ko jyus gribit? Eite šur, es jvvsus nukristīšu un puorsvētēšu!"

Tū dzierdādami, velniņi iznesja nu baznīcas uorā, ka nūdipēja vīņ, un laidjās taišņi uz muojom. Atskrējuši pastuostīja, ka nikuo naredzējuši pa ceļam, tikai bejuse vīna vaca baznīca un tamā iškā baznīckungs.

"Tī paši i beja, jums vajadzēja pajemt kod vīnu syuniņu nu baznīcas un jī byutu kluot," -- sacīja vacais valns, "tagad dzenītīs dreižuok pēc jīm!"

Velniņi skrīn, skrīn, nikuo naredz, a bolūdīne ar sovu veiru jau beja gobolā, jei pasaklausa, pīsalīc pi zemes un soka: "Dzanās!" Tyulin jī palīk par cyuku ar divpadsmit syvānim un gonuos pa teirumu. Velniņi, jūs nadadzynuši, grīžas atpakaļ]. Valns vaicuoj: "Kū jyus redzējāt?"

"Redzējām cyuku ar divpadsmit syvānim," atbild jī.

"Tī paši i beja, jums vajadzēja pajemt kod vīnu syvāl u un jī byutu kluot."

"Nyu dzeišūs pats," nūdūmuoja vacais valns un laidjās ceļā. Bolūdīne ar sovu veiru jau beja gobolā, jei pasaklausa un soka: "Muns tāvs dzanās!" Jī vēļ skrīn, skrīn, jei pasaklausa un soka: "Jau natuoļi. Tagad jī nusalaiž zemē, bolūdīne nu vīsola iztaisa upi ar augstim krostim, paši palīk par bolūžim un maudojas pa upi. Daskrīn valns pi upes dzer, dzer yudini, navar upes izdzert un soka: "Bārni, dzeivuojīt Laimīgi! Pajemīt sovus gradzynus!"

Tod jī pa yudins zamašku lovuos, lovuos pi gradzynim, a valns uz krosta tur gradzynus rūkā. Bolūdīne dašlyucja pi krosta, lēcja un izruovja obējus gradzynus valnam nu rūkas, valns sasatryuka, raun ar puotogu un izsyt krostam rūbu, bet bolūdīne ar gradzynim aizpeldēja naaizkarta. Valns radzādams, ka nikuo navar padarīt soka: "Dzeivuojīt, bārni, laimīgi, es vairuok pēc jums nasadzeišu!"

Jī obēji aizguoja uz tū ustobiņu, kur dzeivuoja tei vecenīte, te jis atstuoja bolūdīni tm pats aizguoja uz sovu sātu. Jam aizejūt. bolūdīne soka: "Ka tu aizīsi uz sātu, tod tu sovas mozuos muosiņas nabučuoj! Jo tu jū pabučuosi, tod par manim pavysam aizmierssi."

Jis aizguoja uz sātu, tāvs i muote cīši bēja prīcīgi, ka atsagrīzja jūs dāls; saskrēja juo bruoļi, muosas, vysi prīcuojās, runuoj, sasavasaluoja, sasabučuoja, a jam beja vēj vīna moza muosiņa, kuru jis nazynuoja. Mazuo muosiņa nu šūpeļa tai gauži vēres uz bruolīti. Muote soka: "Pasaveŗ uz muosiņas!"

Jis pīguoja tyvuok, moziņuo pīglaudja pi bruolīša, jis jū nūbučuoja, un tyuliņ aizmiersa bolūdīni. Tāvs izguoja sincēs, pacēļa greidu, izjēmja skreinīti, izguoja uz skaista kalniņa, attaisīja un par reizi pasataisīja skaista muoja, tamā muojā vysa kuo dīzgon, kū tik sirds kāruoj. Jis dzeivuoja un prīcuojās.

Juonīts sadūmuoja precētīs un sadarynuoja sev šmuku dzaltuoniti. Sataisīja kuozas, sasaucja daudzi gostu, vysi ēdja, dzēŗa un prīcuojās. Te Juonīts pamanīja, ka aiz lūga lidinēj divi bolūži, lūgs beja vaļā, gosti pabēŗa uz golda druponas un bolūži īsalaidja par lūgu ustobā, nūsametja uz golda un ēdja. Ād, ād, vīns bolūds īcierš ūtram un soka: "Ēd, ēd, aizmierst sovu sīvu, kai Juonīts aizmiersa sovu sīvu!"

Tai treis reizes kņopja vīns bolūds ūtram, sacīja tūs pošus vuordus un tod aizskrēja. Tūreiz Juonīts īdūmuoja, ka jam jau ir leigaviņa, a tagad jis cytu sadarinuoja. Jis tryukstas nu golda un soka: "Man jau seņ ir leigaviņa!"

Cyti dūmuoja, ka jis ir glups palicis un pīrunuoja jū nūsamīrinuot, bet jis nivīna nasaklausa, līk tāvam sajyugt zyrgu un aizvest jū uz vecenītes muojiņu, kurā palyka juo leigaviņa. Jī dreiži aizbraucja pi vecenītes, atvedja bolūdīni uz sovu muoju nūtaisīja kuozas par jaunu. Cik tod prīcas beja! Ni saprast ni izstuostīt!