7. A. 313 C. K. Rauduve Asūnes Boronovcos, J. Rupjā krājumā.

Aiz trejdeveiņuom jyuruom, aiz trejdeveiņim kolnim seņuok dzeivuova kēneņš, kuram beja vīns dāls. Kad jam vajadzēja ženētīs, tad jis naatroda nikur sev buobas. Reizi jis, staiguodams pa palešni [kr., medība], īraudzēja, ka tyvumā nusalaide raudives. Jis dreiž pīskrēja pī azara, gribēja tyuleņ šaut. Jis īrauga, ka raudives puorsavērte par skaistuom meituom. Juos nūvylka drābis uz azara krosta un suoka mauduotīs [peldēties]. Kēneņa dāls pamozam dasalavēja pī jūs drābēm un pajēme vīnas meitas drābis. Ka jau juos beja izamauduovušas, tad divi apsavylka un nūskrēja par raudivēm, bet tei, kurai kēneņa dāls beja nūzadzs drābis, palyka vīna un lyudza: "Ka byusi ar mani leidzons godim, byusi muns dāds; juo vacuoks, tad byušu tova meita; juo jaunuoks, tad byusi muns bruoļs."

"Ka byusi muna buoba, tad atdūšu drābis!"

"Byušu, bet tev vaidzēs munam tāvam daudzi kolpuot." Tad obi divi nūguoja da juos tāva.

Juos tāvs beja valns. Valns, jū īraudzējs, soka: "O, muns znūts, tu tai vīgli napajemsi munas meitas par buobu."

Kad beja vokors, tad valns pīmaisēja jam mogūnu ar palnym, lai par nakti izlašētu treis garčus mogūnu nū palnym, un soka: "Jo izlasēsi, tad dabuosi munu meitu, jo neizlasēsi, tad tevi apēsšu."

Kur jam izlasēt? Nūguoja da tai meitai un soka: "Maņ vys vīns smierts, kur es izlasēšu treis garčus mogūnu nū palnym." "Nikuo," meita atsoka. Jei izīt uorā, un maknēja [kr. purināt] ar malnu šolka [Lue.- zīds] skustiņu [lakatiņš], ka pīskrēja valnu pylns pogolms, bet nū visim valnym beja vīns klybs un ar kupru mugurā. Kad jau beja izlasētas vysas mogūnas, tad vīnas tryuka, līk uz vesu [svars], līk uz māra, vīnas nav. "Kas apēde?" suoka klīgt valni, bet klybys valns treis vīn. Suoka valni sist klybū valnu. Klybys suoka kraukuot un izkraukuova mogūnu. Tad līk uz vesu, uz māra vysas mogūnas.

Tad reitā ceļas kēneņa dāls nūīt un slauka palnus, kuri beja izbyruši. Atskrīn valns, i soka: "O, molocis byusi muns znūts." "Nu, vokorā tu maņ izvessi vysus māslus, cik ir munūs klāvūs." Jis nūguoja da sovai buobai un lyudza: "Paleidz maņ vēļ!" Vokorā meita izguoja un maknēja ar tū pošu skustu, kur va kar. Ka pīskrēja valnu un suoka vest māslus, leidz pušnaktei beja izvasti vysi māsli. Kēneņa dāls reitā agri cēlēs un slauka, kur kaida druska beja izbyruse. Valns atskrīn un soka: "Nu byusi muns znūts. Nu tān tu maņ patais taidu dvarcu [kr. pils], kai muns."

Kēneņa dāls nuguojs da tai meitai un lyudz: "Paleidz man vēļ!"

Meita vokorā izguojuse maknēja ar tū pošu skustini, ka pīskrēja valnu un suoka taisēt dvarcu. Kurs bolkas vad, kurs ebļavoj, kurs rubej tai dreiž vīn gotavs dvarcs. Reitā agri pīsacēla kēneņa dāls, slauka, kur pībyrušas skaidas, un stucynoj. Valns atskrīn vārtūs, i soka: "Nu tān palučēsi [kr., dabūt] munu meitu. Tikai tān tu maņ pakos' papīžus."

Nūīt kēneņa dāls da tai meitai un vaicoj: "Kai man kasēt jam kuojas."

"Pajem brytvu [baltkr. brytva, skutuvis] un grīz, tad tevi pateiks."

Jis pajēma brytvu un suoka valnam papīžus graizēt. "Vot kur dūšeigs kaseituojs, palučēsi munu meitu."

Tad uz reita valns apženej sovu meitu ar kēneņa dālu. Kad jī sagula gulēt, tad tej meita soka: "Bēgsim pa ceļu, a to myus apēss obadivus."

Jī pajēme tymā vītā īlyka divus bolūžus un poši bāga pa ceļi. Kad valns daguoja da tal vītai, tad bolūži izatryuka un nūskrēja. Valns dūmuova, ka jī nūskrēja. Tad jis tyuleņ pasyutēja sovus kolpus paka skrīt pēc jūs. Valnāni skrēja skrēja, bet tei meita pīlīk ausi pī zemes un soka: "Pēc myusu dzanas pakaļ."

Jei apsamat par vušku, jis par gonu un gona. Daskrīn valnāni un vaicoj: "Val naredzējuot kaidus bāgūt?"

"Naradzējuom mes niko."

Valnāni atsagrīžas un stuosta valnam: "Mes redzējuom tikai gonu, kas ganēja vušku."

"Tī jī beja, par kū jyus jūs nadzynot da manis?"

Tān valni skrīn vēļ, bet jī klausas, ka vēļ zeme duņ, jei apsamat par cerkvu [baltkr. cerkva, baznīca] jis par popu; pops dzīd un svētej ļauds, kuri beja cerkvā. Daskrīn valnāni un vaicoj: "Voi naradzejuot kaidu bāgūt?"

"Nē, naradzējuom."

Valnāni nūskrīn un stuosta, ka mes atroduom cerkvu, kurā pops turēja mišu.

Valns aizdusmoja un pots skrīs pakaļ. Jī bāg, bāg un pasaklausa, ka brīsmīgi duņ zeme. Iei soka, ka tān skrīn pats tāvs. Jei apsamat par azaru jis par asari. Daskrīn valns un suok dzert yudeņi. Dzardams aizluodēja meitu: "Tān tu gulēsi deveiņus godus."

Kēneņa dāls izleida un nūguoja Kad guoja kēneņa dāls uz sātu, tad jei īsarunuoja. "Tikai naaizmierst mani!" Jau saguoja deveiņi ķēneņa dāla godi, buobas kal nav, tai nav. Jis pajēme ūtru meitu un sadzēre. Kad jau beja sasalādējuši braukt da lauleibu, tad īskrīn zeilīte un jam atsāst uz placa. Jis dasaguodoj, ka tei juo pyrmuo buoba. Jis jū saker, jei par tuorpu, jis jū tur jei par svuorpsti jis pajem uz ceļa puorlauž un atsvīž atkuoleņ, jei porsavērte par taidu meitu, kai seņok.

Tān ja obeji dzeivoj laimeigi leidz šai dīnai.